Stiprs skaitlis stipram cilvēkam

2019. gada 4. janvāris 00:00

616

Pļaviņietei Sarmītei Staklei lielākie dzīves notikumi palikuši aizvadītā gada nogalē — nosvinēta 80 gadu jubileja un neilgi pirms tam vārdadiena. Kopā ar Ziemassvētkiem un Jaungada sagaidīšanu tas viss pagājis pozitīvā noskaņā, un Sarmītes kundze priecājas par daudzajiem sirsnīgajiem apsveikumiem. Svētkos viņu sveica ne tikai paši tuvākie, bet atcerējās arī citi, jo, ilgus gadus strādājot pašvaldībā un vēlāk vadot Pļaviņu dzimtsarakstu nodaļu, Sarmītes kundze bijusi klāt tik daudzu cilvēku nozīmīgajos dzīves brīžos.

Mūzikas mīlestība šūpulī
— Ar kādām domā sagaidījāt jubileju?
— Tādi skaitļi jau neiepriecina, bet, no otras puses, ne katram lemts tos pieredzēt, tāpēc priecājos. Turklāt manas paaudzes cilvēki ir tik daudz piedzīvojuši — karš un grūtības pēc tā, tālais ceļš kājām uz skolu, pārmaiņas valstī. Tā ir liela dzīves bagātība.
— Kur ir jūsu dzimtā puse?
— Visa mana dzimta nāk no Odzienas, kur pagāja arī mani jaunības gadi, — izveidojās ģimene, un piedzima abi bērni. Ar vīru Vili iepazināmies, kad viņš atnāca strādāt par tautas nama vadītāju Vietalvas pagastā, bet es darbojos pašdarbībā. Kad vēl nebija ģimenes un bija vairāk brīva laika, esmu darījusi daudz ko — spēlējusi teātri, dejojusi, dziedājusi korī. Mīlestība uz mūziku un mākslu man bijusi tuva visu mūžu, un tas nāk no manas ģimenes. Tēvs, vecaistēvs, onkuļi bija mūziķi un spēlēja orķestrī Odzienā. Mamma savulaik dziedāja Vietalvas Labdarības biedrības korī. Šo ceļu turpināju arī es. Sāku dziedāt Odzienas tautas nama korī, un drīz vien piedalījāmies Dziesmu svētkos Rīgā. Atceros arī Pļaviņu rajona dziesmu svētkus Oliņkalnā, saglabājusies fotogrāfija no tiem, esmu redzama dziedātāju rindās. Vēlāk ilgus gadus dziedāju Pļaviņu kultūras nama jauktajā korī, ko vadīja diriģente Ieva Lazdāne, un par to laiku man ir vissiltākās atmiņas. Kā kora dalībniece septiņas reizes esmu bijusi Dziesmu svētkos, un tā ir vērtība.
— Mūzika jums allaž bijusi tuva. Vai nav bijusi vēlme apgūt to profesionāli?
— Tomēr nē. Akordeonu iemācījos spēlēt pēc dzirdes. Pietika skaņdarbu vienreiz noklausīties un varēju nospēlēt. Korī tāpat. Māsa un viņas vīrs gan ir mūziķi.
Divas rokas
un rakstāmmašīna
— Kad pārcēlāties dzīvot uz Pļaviņām?
— Kad Pļaviņās izveidoja uzņēmumu “Daiļrade”, Vilis bija viens no tā veidotājiem. Piecus gadus tur strādāja, un tad viņu paaicināja darbā uz Pļaviņu pilsētas kultūras namu. Mēs pārcēlāmies uz Pļaviņām, lai nevajadzētu braukāt. Tad arī man no 1974. gada sākās 33 gadus ilgais darbs pilsētas izpildkomitejā. Sāku strādāt kā atbildīgā sekretāre. Tolaik pašvaldības ēka bija Raiņa ielā 67, kur pagāja 20 mani darba gadi.
— Iepriekš bija pieredze šajā darbā?
— Nē, pirms tam Vietalvā kolhozā nostrādāju grāmatvedībā. Darba gaitas sāku 16 gadu vecumā. Kad beidzu Odzienas septiņgadīgo skolu, aizgāju uz vidusskolu Pļaviņās, bet pēc gada smagi saslimu un nevarēju mācīties. Vēlāk Lauksaimniecības tehnikumā Jēkabpils filiālē neklātienē pabeidzu ekonomikas un grāmatvedības nodaļu. Tā ka, sākot strādāt pašvaldībā, skaitļi un dokumenti nesagādāja nekādas grūtības. Atceros, kad piedāvāja šo darbu, satraucos, vai tikšu galā, bet mani mierināja — ar rakstāmmašīnu rakstīt proti, tad jau viss kārtībā. Tomēr vajadzēja daudz vairāk. Mācījos, un man bija labi kolēģi, kuri palīdzēja. Bija dota iespēja arī izglītoties, ko izmantoju.
— Kāds bija sākums izpildkomitejā?
— Viss, kas tolaik darbā bija, — divas rokas, rakstāmmašīna un kopējamais papīrs kā vienīgā dokumentu pavairošanas iespēja. Atceros, ieveda mani telpā, kur glabājās arhīva dokumenti. Plauktu tur nebija, visas mapes saliktas kaudzēs bez kaut kādas sistēmas. Sākumā tam nepievērsu uzmanību un kārtoju savus gatavotos dokumentus. Pēc gada pienāca vēstule no Jēkabpils arhīva, ka Pļaviņu izpildkomitejai par konkrētiem gadiem jānodod lietas arhīvā. Lai to izdarītu, viss bija jāsakārto, un tikai tad apjautu, kas mani sagaida... Neko darīt, ķēros pie darba, un arī daudzas naktis aizvadīju ar tām papīru kaudzēm. Man ļoti daudz palīdzēja Ance Lejiņa, kas strādāja par darbvedi un ievadīja arī mani pašvaldības darbā, kā arī Gaida Kļaviņa. Kad visu nodevām, arhīvs to labi novērtēja.
— Ko devis šis darbs?
— Kā atbildīgā sekretāre pildīju arī notāra pienākumus, perfekti vajadzēja pārzināt likumu. Kļūdīties nevarēja, jo tam visam būtu nepatīkamas sekas. Pēdējais darbs pašvaldībā bija dzīvokļu un privatizācijas komisijā, kur nostrādāju divus sasaukumus. Atkal vajadzēja sakārtot dokumentāciju, un tad jau bija dators. Tas viss man iemācīja lielu precizitāti un kārtīgi darīt savu darbu. Nereti bija situācijas, kad cilvēki nāca un lūdza lietas sagrozīt kāda labā, bet nekad tam nepiekritu, ko nekad nenožēloju.
Algas nebija nekādas lielās. Vienu laiku piestrādāju par kurinātāju nepilnu slodzi. Cēlos agri no rīta, lai pirms pamatdarba visu paveiktu. Tāpēc dažkārt kamols kaklā sakāpa, kad nereti kāds pārmeta, ka mums tur, izpildkomitejā, tās lielās algas... Tik lielas, ka iztikt nevarējām, tomēr izturējām. Kad strādāju, ģimenei ne vienmēr varēju veltīt pietiekamu laiku, bet bērni bija aprūpēti, samīļoti. Tagad brīnos, ka labdarības akcijā vāc naudu, lai vecākiem mācītu, kā bērni jāaudzina. Domāju, mātes mīlestību nevar iemācīt — tā ir vai nav. Mūsu vecākiem nevajadzēja teikt, cik ļoti viņi mūs mīl. Mēs to tāpat zinājām.
Stundas neskaita
— Kad daudzajiem pienākumiem pievienojās dzimtsaraksti?
— Tie bija papildu pienākumi par to pašu algu. Savulaik jau neviens neko papildus nesaņēma — ne par darbu vēlēšanu iecirknī, ne dzejas skaitīšanu laulību ceremonijā. Tomēr dzimtsaraksti manā sekretāres darbā bija kā “odziņa”, kā prieka mirklis, kad ceremonijā redzi pretī smaidošos cilvēkus. Neskaitījām darba stundas, lai paveiktu visus pienākumus un sagatavotos katrai ceremonijai. 1993. gadā atteicos no sekretāres amata un kļuvu par jaunizveidotās Pļaviņu pilsētas izpildkomitejas dzimtsarakstu nodaļas vadītāju nākamos 25 gadus. Bijām Aizkraukles rajona dzimtsarakstu nodaļas pakļautībā, un manas tiešās priekšnieces tur bija Olita un Gunta, ar kurām izveidojās un ir labas attiecības. Darba gaitā izveidoju divas laulību zāles ar skaistiem mākslas darbiem: vienu — vecajā domes ēkā, otru — jaunajā vietā Dzelzceļa ielā 11.
— Kāds bija šis laiks?
— Tās bija ne tikai laulību ceremonijas, bet arī bērniņu reģistrācija un jauniešiem svinīgi izsniedzām pirmās pases. Savulaik vairākas kāzas notika katru sestdienu, un dažkārt dienas beigās biju bez spēka, jo katram pārim vajadzēja sagatavot īpašu ceremoniju. Apsveikuma vārdi nekad neatkārtojās, un tie bija veltīti tikai konkrētajam pārim. Skaitīt dzeju palīgā nāca skolotāja Aina Avena un Anita Bērziņa, bet mūziku spēlēja Valda Šēniņa. Kopā daudz strādāt iznāca ar toreizējo izpildkomitejas vadītāju Guniju Žildi. Kāzas jau savulaik notika lielas, un, ja bija daudz cilvēku, ceremoniju vadījām kultūras namā. Tad arī vīrs daudz palīdzēja, jo telpas vajadzēja atbilstoši iekārtot. Mūsu dzimtsarakstu darbs bija ļoti labā līmenī, jo pieredzē brauca no blakus rajoniem un pat no Maskavas.
— Vai šo darbu var kur mācīties?
— Tādas izglītības iestādes nav, viss apgūts darbā. Reiz kāda jauniete, kura gatavojās studēt, ieinteresējās par šo darbu un jautāja, vai kādreiz šajā darbā esmu sevi pavērojusi no malas. Patiesi, katru ceremoniju pēc tam pārrunājām un analizējām — kur kas nākamreiz jāuzlabo vai jāmaina.
Viss noder
— Zināšanas noder joprojām?
— Kalpoju Pļaviņu Sv. Pētera evaņģēliski luteriskajā draudzē, kur esmu sekretāre un lietvede. Tā kā atkal kārtoju dokumentāciju, priecājos, ka manas zināšanas noder.
— Mājas arhīvs arī kartībā?
— Viss ir salikts pa “plauktiņiem”. Tā kā patīk ceļot, esmu sakrājusi visas fotogrāfijas no katra brauciena, sarakstījusi visus kalnus un jūras, kur esmu bijusi, jo pašai interesanti paskatīties, kur būts. Lielākoties izbraukāta Eiropa, un tālākais, kur būts, ir Madeira. Tur ir tāds skaistums! Savulaik jau ģimenes uz ārzemēm kopā nelaida, tāpēc ar Vili braucām atsevišķi. Pirmais brauciens man bija uz toreizējo Čehoslovākiju un Poliju. Daudz ārzemju braucienu bijis ar Pļaviņu kori, kā arī kopā ar meitas Unas vadītajiem deju kolektīviem un Viļa organizētajiem braucieniem uz festivāliem un koncertiem, kad viņš vadīja Aizkraukles pagasta kultūras namu. Katrā valstī skatīts un piedzīvots kas pārsteidzošs. Man patīk baudīt citu valstu ēdienus, un rodas jauni draugi. Visilgākā draudzība man ir ar lietuvieti Prani no Jonavas, kas izveidojās kādā koru sadraudzības koncertā.
— Esat radusi arī jaunu radošu nodarbi. Kāda tā ir?
— Sevi izsaku dzejā. Tai pievērsos, kad aizgāju no darba pašvaldībā. Pirmais dzejolis, ko uzrakstīju, bija Pļaviņām 85 gadu jubilejā 2012. gadā. Tas laikam man no mammas, jo viņa arī rakstīja dzeju.
— Arī jūsu bērni izvēlējušies nodarbošanos, kas tuvāka sirdij, nevis makam?
— Tā ir. Una jau daudzus gadus Aizkrauklē ir vairāku tautasdeju kolektīvu vadītāja, un tas nekad nav bijis labi apmaksāts darbs. Bet deja ir viņas sirdsdarbs un sūtība, tāpēc aizrautīgi māca dažādu vecumu dejotājus un audzina jauno maiņu. Uģis dzīvo Rīgā, un viņam ir savs uzņēmums, kurš nodarbojas ar kravas stiprinājumu piegādi. Arī viņš ir dejojis. Bērni mūs iepriecina un ļoti lutina.
— Lielākā mūža daļa jums pagājusi Pļaviņās. Patīk, kā mainās pilsēta?
— Ļoti. Pilsētā ir daudz skaistu vietu, promenāde, kur labprāt staigājam. Man gan nepatīk, ka izzāģē kokus, bet tik maz stāda vietā. Tā kā daudz eju kājām, redzu, cik maz to palicis. Nekad nav bijusi doma kaut kur citur pārcelties. Tagad priecājos, ka ir sniegs. Kad piedzimu, esot bijusi dziļa ziema. Mana dzimšanas diena ir 13. decembrī, un citiem šis skaitlis šķiet nelaimīgs, bet man šis datums vienmēr bijis liktenīgi labvēlīgs. Tas vijies cauri visai dzīvei. Mana māte dzimusi 13. martā un aizgāja mūžībā 13. janvārī. Abas krustmātes tantes dzimušas šajā datumā. Manā vārdā un uzvārdā kopā ir 13 burti, un tā var uzskaitīt vēl un vēl. Labs un stiprs skaitlis. ◆

Sarmītes Stakles dzejolis
“Latvijai 100”
Latvija mana, Dzimtene mīļā!
Tu mirdzi vecmāmuļas
lakatu krāsās košās,
Tu manas māmuļas
šūpuļa dziesmās skani.
Tu — mana tēva darba tikums un gods.
Tavās ārēs un druvās,
tavos ceļos un takās droši es eju,
Stipra un lepna par savu dzimtu.
Kad manās acīs prieka asaras mirdz
un manās lūpās tautas dziesma skan,
Es lepna būt latviete mūsu Latvijā,
kuras plecos 100 gadi —
mūsu tautas sāpju, prieka
un lepnuma.

Staburags.lv ARHĪVS

Stiprs skaitlis stipram cilvēkam

Kategorijas