Rītos noskaņojas dienas skrējienam

2019. gada 4. janvāris 00:00

494

Skrīveriete Rita Lielā novadā ir labi pazīstama — sporta skolotāja, audzinātāja un handbola trenere. Handbols ir Skrīveru sporta dzīves sirdspuksti, tas vijies cauri Ritas dzīvei un nu pārņēmis arī bērnus. Gaidot 42. dzimšanas dienu, skrīverietei nav ko vēlēties, svarīgākais — lai ģimene un bērni ir blakus — jau realizējies.

Dēls piepilda sapni par Murjāņiem
Ritas vecāki Skrīveros ir ienācēji, bet viņa te dzimusi, uzaugusi un izveidojusi ģimeni. Astoņus gadus vecākais brālis par mājām tagad sauc Jēkabpili, savukārt jubilāre ar vīru un trim bērniem turpina atstāt nospiedumus Skrīveros.
Skrīveros handbols kā asinis plūst no paaudzes paaudzē. “Skolas gados spēlēju rokasbumbu, taču prātā pat nenāca, ka mana karjera būs vistiešākajā veidā saistīta ar sportu. Vienubrīd vēlējos doties mācīties uz Murjāņu Sporta ģimnāziju, taču iecere pagaisa, kad skolā tika likvidēta meiteņu handbola grupa. Vidusskolas gados braucu uz jurisprudences kursiem, nezinu, kādēļ vispār uz ko tādu nosliecos,” par jaunības gadiem stāsta Rita. Kamēr jubilāre meklēja dzīves aicinājumu, pieteicās pirmdzimtais. 19 gadu vecumā Rita laida pasaulē dēlu Tomu, līdz ar to domas par studijām tika noliktas malā. Kad Tomam bija divi gadi, Rita sāka domāt par darbu. Savam handbola trenerim Aldim Rakstiņam, tagadējam skolas direktoram, vaicāja, vai nav kādas vakances. Taču trenerim bija kas padomā, un viņš mudināja Ritu iestāties Sporta pedagoģijas akadēmijā. Tagad jau aiz muguras 20 darba gadi. “Mana darba mēraukla ir audzēkņi. No katras grupas kāds paliek sportā, turpina aktīvi spēlēt vai mācīties Sporta akadēmijā.”
Rita ar vīru mācījās Skrīveru vidusskolā, taču skolas laikā viens otru tā arī nesatika. Viņš ir piecus gadus vecāks. Tagad ģimenē tempu nosaka trīs atvases — 22 gadus vecais Toms, 12 gadu vecā Laura un piecgadīgā Anete. Ar sportu “uz tu” ģimenē ir visi. Ritas vīrs agrāk brauca autokrosā, dēls Toms izsities handbola aprindās un jau trešo gadu spēlē Vācijas klubā, arī Laurai ir dotības handbolā, kā arī viņa veiksmīgi startē vieglatlētikas sacensībās. “Savā ziņā Toms piepildījis manu sapni par Murjāņu ģimnāziju. Tā bija viņa paša izvēle, kas mani priecēja. Dēls ir centīgs un ir smagi strādājis, lai būtu tur, kur ir tagad. Laurai ir dotības. Es nekad neesmu tik ātri skrējusi vai tālu lēkusi kā viņa. Šogad viņa tāllēkšanā aizlēca 4,55 m. Viņai padodas arī handbols. Kurā jomā viņa būs lietaskoks, to rādīs laiks. Viņai ir liels potenciāls, taču tam, kuram vairāk no dabas dots, tas mazliet slinko,” teic Rita. Ritas vīrs jau 20 gadus ir tālbraucējs šoferis. Ikdienas plānošana, bērnu gaitas un darāmo darbu kalni dabiski kļuvuši par pašsaprotamu lietu. Ierasto kārtību nākas pārskatīt, kad vīrs pārbrauc mājās. “Ir brīži, kad gribas pajautāt, cik vēl ilgi līdz viņa prombraukšanai, taču nevaru, jo zinu, ka tad būs “ziepes”,” smej Rita un skaidro, ka tas ir ieradums — komandēt parādi vienai.
Iesākto nedrīkst pamest
Lai gan bērni jubilāri iepriecina, realizējoties sporta jomā, Rita nekad to nav uzspiedusi. Tieši pretēji, viņa bērnus audzina tā, lai viņi iepazīst pēc iespējas vairāk jomu un atrod sev vistuvāko nodarbi. “Gribu, lai viņi ir vispusīgi. Man pašai bērnībā tā pietrūka, varbūt tādēļ nebiju pilnīgi droša, ko dzīvē vēlos darīt. Pēc skolas devos mājās un palīdzēju darbos. Neiztaustīju un pilnībā neiepazinu dažādās iespējas. Mani neviens nevirzīja, tagad par to ir neliels pārmetums. Saviem bērniem varbūt nelūgšu mājās palīdzēt, vairāk priecāšos, ja laiks tiks aizvadīts, sevi pilnveidojot un izzinot kādā konkrētā jomā. Redzu absolventus ar teicamām sekmēm, kas pēc skolas beigšanas nezina, ko iesākt ar savu dzīvi. Ir jāizmēģina, lai saprastu, kas ir tas, kas uzrunā. Ar teoriju skolas solā vien nepietiek.”
Ritas ģimenes dzīve bez sporta nav iedomājama. “Latvijā lielais sports balstās uz ģimeņu pleciem un fanātismu. Sports kā tāds norūda raksturu un māca veselīgu dzīvesveidu. Bērniem jāļauj pašiem atrast savu ceļu, taču stingrībai jābūt, lai laikus saprot, ka iesāktais jāpabeidz. Atceros, kā dēls, mācoties Murjāņos, lūdza, lai ļauju palikt mājās. Tā, redz, citi puikas darot. Es biju kategoriski pret. Ko tad teikt trenerim? Tas viss atkarīgs no vecākiem un audzināšanas. Lūzumi notiek, vecāku pienākums ir palīdzēt tos pārvarēt. Mazliet nožēloju, ka ļāvu Laurai izstāties no mūzikas skolas. Būtu viņa vēl divus gadus mācījusies un beigusi flautas klasi. Nebija viegli apvienot mūzikas skolu un vieglatlētikas treniņus, tādēļ padevos. Tagad viņa vēlas dejot tautasdejas. Lūdzu, uz priekšu! Bet iesākto pamest nedrīkst. Jāpalīdz pārvarēt vecumu, kad negribas uzņemties saistības,” teic Rita.
Padomus
nesniedz
Visgaidītākie ir ģimenes kopbrīži. Kad viss “Lielais piecnieks” ir kopā, garlaicīgi nemēdz būt. Kad Toms mācījās Murjāņu ģimnāzijā, mājās viņu gaidīja mazā māsa. “Laura pēc brāļa ļoti ilgojās. Kad dēls atbrauca, pagāja piecas minūtes un katru varēja sūtīt uz savu pusi. Ar Aneti Tomam ir lielāka gadu starpība, tādēļ viņu attiecības ir citādākas — mierīgākas. Kad Anete bija tikko dzimusi, aizbraucu klātienē vērot dēla spēli. Toms tolaik mācījās 11. klasē. Stāvu ar zīdaini rokās, pienāk Rīgas trenere un sāk apsveikt ar vecmāmiņas statusu. Attraucu: “Tā manējā!”,” par kuriozu stāsta jubilāre. Atskatoties Rita secina, ka dēlu audzināt bija vieglāk nekā meitas, taču emocionāli grūtāk palaist bijis tieši pirmdzimto. “Pretējie dzimumi pievelkas. Meitām vairāk vajadzīga tēvu uzmanība, dēliem — mātes. To izjutu jau savā bērnībā. Man ar mammu ir ļoti labas attiecības, viņa vienmēr man ir palīdzējusi, taču ar tēti saikne bija stiprāka. Viņš mani labāk saprata. Tieši tāpat man ir ar dēlu. Tomu ilgi nespēju atlaist. Kad viņš mācījās Murjāņu ģimnāzijas 10. klasē, vedu viņu uz skolu. Tikmēr Lauru vienu jau sestajā klasē palaidu ar vilcienu uz Rīgu,” stāsta Rita. Ilgi bez dēla jubilāre nespēj arī tagad, lai gan sazināšanās mūsdienās ir pat ļoti ērta, ar satikšanās un kopābūšanas prieku to nevar salīdzināt. Sezonas starplaikos Toms atgriežas dzimtajā pusē, vismaz divas reizes gadā ģimene brauc pie viņa uz Vāciju, vēro spēles klātienē. “Padomus dēlam nesniedzu, ja prasa viedokli. Vienīgais mans ieteikums bijis ieklausīties treneros un paņemt to labāko,” teic Rita.
“Domāju, ka nomiršu!”
Rita ir cīrulis, viņas dienas sākas pulksten piecos rītā. Tas ir laiks sev, kad var padarīt visus darbus un noskaņoties dienas skrējienam. Pēc jaunākās meitas nogādāšanas dārziņā Rita steidz uz darbu. Sporta stundas, audzināmā klase, treniņi, atkal dārziņš un uz mājām.
Kopš jūlija jubilāre prieku rod skriešanā. “Atgriezos no Zviedrijas, uzkāpu uz svariem un nobijos. Negribēju sasniegt trīs ciparu skaitli. Toms man uzdāvināja pulksteni, kas skaita kalorijas un pulsu. Aizgāju uz stadionu, apskrēju trīs apļus un domāju, ka nomiršu! Bija grūti skriet ar tik lielu svaru. Esmu izmēģinājusi svara vērotājus un daudz ko citu, taču tagad beidzot biju morāli nobriedusi pārmaiņām. Vasarā skrēju rītos, sākoties skolai — vakaros. Līdz šim esmu zaudējusi 30 kilogramus. Mans mērķis ir labsajūta. Ir uzlabojusies pašapziņa, jūtos labāk, mazāk nogurstu un spēju paveikt vairāk. Viss ir iespējams, vajag tikai darīt. Problēmas ir galvā, kad cilvēks pārmaiņām ir gatavs, viss notiek,” stāsta Rita.
Dzimšanas dienā saņem automašīnu
Nākamnedēļ Rita atzīmēs 42. dzimšanas dienu. Lielas svinības netiek plānotas, jubilārei patīk svinēt klusi un mierīgi. Ģimenes vīrieši Ritu patīkami pārsteidza pirms pāris gadiem 40. jubilejā. “Apmeklēju Rīgas domes kausa izcīņas spēli handbolā. Biju mazliet pikta uz vīru un dēlu, jo viņi visu laiku kaut kur brauca, sazin ko darīja. Toms todien labi nospēlēja un pēc mača teica, ka viņi man sagatavojuši pārsteigumu. Man pasniedza atslēgas. Tajā brīdī neko nesapratu. Neticēju, kad dēls teica, ka viņi man dāvina mašīnu, domāju, ka tas ir joks. Tiku pie pilnīgi jauna auto! Pirms tam mašīnai bija dīzeļdzinējs un automātiskā ātrumkārba, jaunā mašīna bija ar parasto kārbu un benzīna dzinēju. No Rīgas braucot mājās, auto noslāpa pie katra luksofora,” jubilejas pārsteigumu atceras Rita.
Ritai dzimšanas dienā nav svarīgas svinības, bet kopābūšana ar mīļajiem. Novērtēt laiku Ritai atgādināja tēva pēkšņā aiziešana pirms četriem gadiem. Jubilāre ilgi nespēja samierināties, taču tagad vairāk kā jebkad apzinās patiesās dzīves vērtības — ģimene un bērni. Vienīgais, ko Rita vēlas — lai visiem bērniem veiksmīgi sakārtotos dzīve. “Tas man ir pats svarīgākais. Protams, bez kritumiem nav iespējami arī kāpumi, neceru uz nerealizējamu idilli, taču, kad bērniem dzīve būs nostabilizējusies, būšu mierīga,” saka jubilāre. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Rītos noskaņojas dienas skrējienam

Kategorijas