Gada pārdomas

www.staburags.lv

2018. gada 28. decembris 00:00

Jauns gads kā jauns sākums
Katrs Jaunais gads nes kaut ko jaunu, un bieži tieši jauns gads ir kādas jaunas apņemšanās sākums. Viens jaunajā gadā nolemj mainīt dzīvesveidu, cits — nodarbošanos, vēl kāds — ievērot diētu vai ko citu. Arī man šis gads bijis kaut kā jauna sākums. Lai gan patiesībā tas nav nekas jauns, tikai atgriešanās pie lietām, kas man reiz bijušas tuvas, taču krietnu brīdi tam nav atlicis laika.
Šogad esmu atgriezusies pie grāmatām. Agrāk bibliotēkā biju ļoti bieža viešņa un grāmatu lasīšana bija mana lielā aizraušanās. Studējot augstskolā, daiļliteratūru gan nomainīja speciālā literatūra. Vēlāk grāmatām vispār neatlika laika, taču tās atkal manā ikdienā ieņem nozīmīgu vietu. Lasu ne tikai tāpēc, ka patīk un ir parādījies nedaudz vairāk brīva laika, bet arī tāpēc, ka gribu ar piemēru parādīt bērniem, cik aizraujoša ir grāmatu pasaule. Tas ir tik forši, ka kopā ar bērniem varam iet uz bibliotēku, atrast kādu labu grāmatu un vakarā palasīt viens otram priekšā. Tas ir neatsverams kopābūšanas laiks.
Šogad esmu atgriezusies arī pie līnijdejām. Dejoju pirms daudziem gadiem, un, tad, kā jau tas bieži gadās, radās citas prioritātes un šai nodarbei vairs nebija laika. Rudenī nolēmu, ka vajag kaut ko darīt lietas labā, sanācām kopā tāda forša kompānija un mūsu superīgās vadītājas Ingas Ozoliņas vadībā pāris stundu apgūstam un izbaudām līnijdejas. Kas zina, varbūt nākamajā rudenī izdomāsim Aizkrauklē sarīkot līnijdeju sadanci, kādi jau tradicionāli notiek Vietalvā, Secē, kādreiz arī Pļaviņās.
Savukārt Aizkraukles novada vidusskolas jubileja un absolventu salidojums kļuva par pamudinājumu atjaunot draudzības saites ar foršajiem klasesbiedriem no mūsu 9.a. Lai gan pagaidām tiekamies un pļāpājam tikai virtuāli, esam stingri apņēmušies nākamvasar tikties klātienē. Lai gan ar to it kā esmu atgriezusies pagātnē, arī tas manā šī gada dienasgrāmatā ir labs kaut kā jauna sākums.
Šie notikumi ir tie, kas devuši man pozitīvas emocijas, kas ļauj atslēgties no ikdienas steigas, darba un mājas rūpēm. Tās ir lietas, kad varu veltīt laiku tikai sev, savām domām un atmiņām. Novēlu arī pārējiem jaunajā gadā rast prieku un piepildījumu kādā jaunā sākumā.
Agita Grīnvalde-Iruka

Smaids rada smaidu
Atkal aizskrējis viens gads. Tieši tā — aizskrējis. Ar priekiem, bēdām, smiekliem, asarām, ikdienas trauksmi un maziem laimes brīžiem. Laikam jau nav tādas vienas laimes formulas, kā vislabāk aizvadīt šo noteikto laika posmu, ko dēvē par gadu. Nesen lasīju vienkāršus, bet patiesus ieteikumus, ko ievērojot katrs var būt laimīgs vai vismaz justies labāk. Vienā no tiem teikts — katru dienu pasaule piedzīvo miljons skaistu mirkļu, jo miljons cilvēku tos pasaulei ir radījuši. Arī tu vari būt viens no viņiem. Vai šāda — ikviens smaids raisa citu smaidu, katrs dusmīgs vārds vairo dusmas. Smaidi, un arī pasaule tev apkārt smaidīs! Vienkārši, bet iedarbīgi, par ko neskaitāmas reizes paši pārliecināmies, bet nez kāpēc dusmas ir vieglāk izpaust nekā iecietību.
Dzīves skrējienā gan bieži aizmirstas visas laimes un veiksmes formulas, ko vajadzētu iegaumēt vai atkārtot, jo tik daudz kas jāpaspēj, jāatceras un jāsasniedz. Ik pa laikam gan vajag apstāties un sameklēt patiesības graudu, kas ikvienu situāciju var vērst labāku. Ja paši nesaprotam apstāties, tad dzīve tik un tā piespēlē tādas situācijas, kad saproti — kā līdz šim, tālāk ne soli, jāmeklē cits ceļš. Jāanalizē gan pozitīvā, bet arī negatīvā pieredze, ne tikai veiksme, bet arī neveiksmes. Bieži vien tieši tas kļūst par mūsu labākajiem “skolotājiem”.
Mūsu dzīves notikumi ir vislabākais informācijas avots. Gudri cilvēki vienmēr zināja, kā savas dzīves pagātni izmantot par labu nākotnei. Tas, ko esam pieredzējuši, jāiegulda nākotnē un būs visstiprākais pamats. Vai mēs vienmēr to protam? Nāk citi notikumi un cilvēki, un diemžēl par jaunu tiek “izgudrots velosipēds”, lai gan vajadzētu turpināt no iepriekšējā pakāpiena.
Katrs zinām, ka vislielākos panākumus sasniedz tad, ja nodarbojas ar to, kas pašam patīk. Ja visi par to iekšēji aizdomātos, vai visiem atbilde būtu pozitīva? Bērni bieži vien uzdod jautājumu — vai tiešām ir tik grūti sākt darīt to, kas pašam tiešām patīk? Grūti gan, tāpat kā atzīties vispirms jau sev, ka neko neesi darījis, lai sapņi piepildītos. Tāpēc novēlu nebaidīties paskatīties uz sevi no malas un darīt to, kas sagādā prieku.
Sandra Pumpure

Visvairāk māca valodas tīrība un tiešums
Aizvadītais gads bija jautājumu un atbilžu pilns. Viss sākās ar dēla Nameja valodas čakras atvēršanos: “Kur mēnestiņš? (Dienas laikā.) Kas tas? Kāpēc nevar? Ko darīsi?” Man paveicās, ja uz “pērļu jautājumiem” varēju atbildēt. Nav viegli izlocīties, taču tas māca elastīgumu un liek kļūt radošākai. Skaidrojot bērnam savas ikdienas gaitas un darbus, bieži piefiksēju, ka tas, ko daru, ir mazsvarīgs. Tas ļāva izsijāt būtisko un pievērsties svarīgākām nodarbēm, kurām man ir vērtība. Reizēm tas nozīmēja divas stundas celt pili no “Lego” klucīšiem, strīdēties par vajadzīgās krāsas kauliņiem. Šāds pieaugušo nervu sistēmai kutinošs process māca daudz. Tiek apgūta pacietība un prasme komunicēt ar “diktatorisku sienu”.
Jautājumi un atbilžu meklēšana vēlās kā lavīna. Sāku vaicāt — vai tas, ko daru redakcijā, kādam ir svarīgi? Vai rīkojos pareizi? Vai, vai, vai... Ar gadu nepietika, lai rastu atbildes uz visiem jautājumiem. Taču šo to sapratu. Jā, es kļūdos un nebaidos to atzīt. Jā, es daudz ko nesaprotu un visu nekad arī nezināšu. Šogad veselīgāk uztveru realitāti. Nevajag visam meklēt paskaidrojumu, dzīties pēc apgaismības vai dzīves jēgas. Mums patīk visu sarežģīt, bet banāli priecāties un baudīt mirkli prot vien retais.
Šogad prieku sagādāja gados vecāku cilvēku uzklausīšana. Tikai seniori spēj būt pilnīgi atklāti, nekaunoties stāstīt par kļūdām, likstām, par šķūnītī dzīto kandžu. Cik patīkami sarunāties ar patiesiem cilvēkiem. Jūs esat retums! Tiešums raksturīgs bērniem un vecāka gada gājuma cilvēkiem. Mēs tādi piedzimstam, nomaldāmies dzīves meklējumos un brieduma gados atgriežamies pie pārbaudītām vērtībām.
Namejam martā būs trīs gadi. Viņa valodas tīrība un tiešums māca vairāk nekā gudru vārdu sprediķis. Ja viņš ko vēlas, tad jautā: “Gribi man iedot?”, ja domā, ka dusmojos: “Esi priecīga?”, ja grib samīļot: “Tu esi mīlīga, es tevi samīlēšu.” Novērtējiet to, kas jums dots. Esiet tīri savos vārdos, domās un darbos!
Ginta Grincēviča

Gads nosmaržo pēc bērza pumpuriem
Aizvadītais 2018. gads sevi vēsturē ierakstījis kā Latvijas valsts 100. dzimšanas dienas gads, un man šķiet, esam izredzētie, jo to varējām piedzīvot. Savu nospiedumu atstājuši vasarā aizvadītie XXVI Vispārējie latviešu Dziesmu un XVI Deju svētki, un gads noteikti ir zīmīgs arī ar politiķu nespēju sastrādāties un izveidot valdību līdz pat gadumijai. Katram no mums aizejošais Suņa gads ir sagādājis arī krāsainu emociju buķeti, kas reizēm nosmaržo pēc sprāgstošiem, plaukstošiem bērza pumpuriem, zemenēm, krāsainām rudens lapām, atgādinot prieka mirkļus vai liekot notraukt asaru. Izvērtējot padarīto un piedzīvoto, man jāsaka — Suņa gads ir paskrējis ātri, raiti un vairāk tomēr ar asti gaisā!
Mans spilgtākais notikums aizejošajā gadā bija iespēja piedalīties Dziesmu un Deju svētkos, būt sīkam, mazam punktiņam lielajā krāšņajā latvju rakstu mozaīkā Daugavas stadionā. Uz svētkiem braucu kopā ar Aizkraukles jauniešu deju kolektīvu “Zeļļi”, un šo iespēju man uzdāvināja viņu vadītāja Una. Paldies!
Ja atvaļinājums, tad tiešām atvaļinājums uz pilnu klapi! Atpūtos no darba, ēdiena gatavošanas, trauku mazgāšanas un no visām citām ikdienas raizēm! Lai gan režīms nebija kā kūrortā, visu nedēļu tieši tā jutos! Svētki atmiņā palikuši ar burvīgu laiku, kas mūs nemērcēja, nekarsēja un nesaldēja, ar sajūtu, ka Rīga ir pieplūdusi ar tūkstošiem savējo — ik uz soļa kāds dziedātājs, dejotājs vai muzikants, un visi smaida! Šķiet, tās emocijas, ko Dziesmu un Deju svētku laikā varēja uzsūkt, esmu uzsūkusi kā sūklis, lai pietiek krietnam laikam.
Gadumijā izvērtēju kļūdas, pārsteidzīgo rīcību kādos brīžos, tāpēc esmu cieši apņēmusies nākamgad dzeltenās zemes Cūkas gadā tās neatkārtot, bet darīt vairāk un labāk. Esmu apņēmusies cītīgāk plānot savu laiku, netērēt to nevajadzīgām un neietekmējamām lietām. Gribu vēlēt, lai Cūkas gads mums visiem atnes veiksmi, veselību, mīlestību un naudu, lai esam draudzīgāki, laipnāki un saprotošāki viens pret otru visu gadu!
Evita Apiņa

Iesim starot un dot!

Uzlūkojot Likteņdārza dāvanu redakcijai — vienu no 820 svecēm, kam parafīnu sagādāja 150 klašu skolēni ar saviem vecākiem un skolotājiem no 74 Latvijas skolām, un lasot, ka tā izlieta ar rūpību, sākotnēji šķita — pēc izskata tā ir parasta svece, ar skrambiņām, neparasts ir vienīgi tās tapšanas ceļš. Tomēr, kad degļa galā sāka lēkāt kvēlojoša liesma, svece pārvērtās, tā pat mainīja krāsu, kļuva sārti spilgta un ļoti skaista — visas skrambiņas piepildījās ar gaismu un kļuva neredzamas. Svece acīmredzot man gribēja pateikt, ka sveces nav domātas glabāšanai plauktā, bet to misija ir dot gaismu.
Nez kāpēc, bet atmiņā atausa kāds sens vizuāli spilgts iespaids — reiz bērnu slimnīcā Rīgā palātā bija kāds nepaklausīgs puisēns. Sacīju — ja tu tā uzvedīsies, pateikšu tavai mammai. Bet viņš atbildēja: “Man nav mammas...” Vēlāk uzzināju, ka viņam ir iesauka “slimnīcas inventārs”. Vienu vakaru, kad viņš gulēja, piegāju un sāku glaudīt viņa galvu. Cik viņš bija laimīgs! Vēl tagad atmiņā viņa smaids...
Šajā gadā nācies sastapt īpaši labestīgus, izpalīdzīgus, dāsnus cilvēkus, kuru sirsnīgās vienkāršības spožums pārsteidz. Es par viņiem priecājos un brīnos — cik daudz priecīgas, labestīgas gaismas viņi izstaro un kur viņi šo gaismu rod? Gluži kā Likteņdārza svece, kas degot iepriecina un pārsteidz, savu starojumu atdodot apkārtējai pasaulei. Sirsnīga vienkāršība silda, auksta augstprātība saldē...
Jaunajā gadā novēlu piedzīvot sirsnīgu attiecību spožumu, siltus patiesības un pateicības mirkļus, garīgo piepildījumu, spēju nest priecīgu gaismu sevī un vēlmi to dot citiem — ar smaidu, vārdu, glāstu... Kā teicis Ojārs Vācietis: “Cik daudz gaismas uz ceļa, pa kuru mums jāiet! Nāc, iesim saņemt un starot, un dot!”
Guna Mikasenoka

Ja varētu...
Dažkārt gadās — ja tu vēlies satikt kādu cilvēku, nu ļoti, ļoti, bet nesanāk laika līdz viņam nokļūt, viņš pats uzrodas, it kā jauzdams tavas domas. Atceros, pērn ziemā vienubrīd bija sasnidzis daudz sniega, bet man kādam cilvēkam bija jānodod svarīga ziņa (telefonam nebija zonas). Viņš dzīvo patālu no centra, un es visu laiku domāju, ka man pēc darba tumsā vēl jāiet pie viņa. Bet tik ļoti negribējās iet... Braucot mājās, pusceļā kādā lauku pieturā iekāpa... kā jūs domājat kas? Tas cilvēks, kurš man bija jāsatiek. Viņš parasti gan ar autobusu nebrauc, taču tas bija izņēmuma gadījums — bija saplīsusi mašīna. Un vēl. Biju pazaudējusi kāda cilvēka tālruņa numuru, kurš dzīvoja Rīgā. Bet, gatavojot rakstu, man no viņa vajadzēja uzzināt kādu faktu, taču nu jau mēnesi nekādi nevarēju viņam sadzīt pēdas. Un tad... Viņš piezvana un uzdod, manuprāt, ne visai loģisku jautājumu — kur Rīgā ir Lielbritānijas vēstniecība?
Ja mēs vienmēr varētu dzīvot tā — ar domām piesaukt tos cilvēkus, kurus gribam satikt, ar domām vien ietekmēt notikumus, procesus sabiedrībā, lai nebūtu kašķu, lai valdītu taisnīgums un lai Latvijas Republikas Ministru kabinetā uzrakstam “Viens likums — viena taisnība visiem” nebūtu tikai tukša skaņa, un lai pasaules līderi runātu miera valodā.
Taču mēs dzīvojam paradoksu valstī. Mums ir vairāk tehnoloģiju, bet mazāk laika, mums ir vairāk zāļu, mazāk veselības, mums ir daudz vairāk namīpašumu un vēl vairāk izpostītu māju... Arī sarunās ar mūsu lasītājiem bieži uzklausām nesapratnes pilnus jautājumus: kāpēc tā?
Lai mums Jaunajā gadā pietiktu spēka uzņemt visu, ko sniedz dzīve, jo “...tādas lielas laimes nemaz nav./Ja jums to vēl, tad ziniet: tie ir nieki./Ir tikai tādas mazas laimītes. Ir tikai tādi mazi ikdienības prieki.” (I. Ziedonis)
Ināra Sudare

Kā dalmācieša kažoks
Pamostos no tā, ka dzirdu, kā garām mājai aiztrauc sniega tīrāmā mašīna. Atkal mūs pārsteigusi ziema, atkal divpadsmit mēneši paskrējuši un pienācis laiks gada pārdomām. Kāds tas bijis? Tā kā aizejošo gadu valdījis Suns, jāsaka — kā dalmācieša kažoks. Gluži bez melnajiem plankumiem neiztikt. Piemeklējuši priecīgi brīži, piedzīvotas zaudējuma sāpes. Gluži kā kāpēcītim saradies tik daudz “kāpēc?”, uz kuriem neatbildēs neviens Austrumu gudrais un atbildes neatrast arī bezgalīgajās interneta dzīlēs...
Gads, kurā piedzīvojām grandiozus notikumus gan valstī, gan pasaulē. Taču pie tiem es šodien negribu pakavēties.
Šogad atzīmēju 10 gadus, kopš esmu “Staburagā”. 2008. gada 20. janvārī, kad vēru redakcijas durvis, laikraksta metiens bija 8000 eksemplāru, šodien — nepilni 3000. Taču atdeve tāpēc nav mazinājusies. Arī 10 gadi paskrējuši vēja spārniem, pat negribas ticēt, ka tā. Bet laiks ir nepielūdzams. Toreiz manai jaunākajai meitai bija tikai gads un četri mēneši, vēl pat runāt neprata. Tagad Baiba mācās 6. klasē un septembrī svinēja 12. dzimšanas dienu. Tā ka aug arī pašu bērni, ne tikai radu, kolēģu vai kaimiņu.
Šovasar izdevās piepildīt senu sapni par vasaras māju. Tajā aizvadīju silto gadalaiku un jutos ļoti labi. Domās jau esmu tur. Gaidu uzziedam sniegpulkstenītes, krokusus, narcises, tulpes, un tad jau atkal viss sāksies no gala — ar sēšanu, stādīšanu, kaitēkļu apkarošanu un visiem pārējiem darbiem. Arī prieku, ka vasarnīcā pavadītais laiks sagādā patīkamus brīžus tuviniekiem. Miers, klusums, svaigs gaiss, mīļie līdzās — tik vien priekam vajadzīgs.
Nākamā gada valdniece Cūka asociējas ar omulību, pārticību, darbīgumu un arī labklājību. Tāpēc gan sev, gan citiem tajos dubļos novēlu atrast to, kas nu kuram vajadzīgs — veselību, naudiņu, otru pusīti... Uzskaitījumu beigšu, jo laba daudz nevajag, bet tā arī nekad nav par daudz. Lai izdodas!
Iveta Skaba

Rādi savu seju
Piedodiet, bet man ir pilnīgi vienalga, kāda lopa vārdā tie austrumnieki kuru gadu nosaukuši un vai 2019. atnāks cūka vai ķirbis, tie aizies man paralēli. Šis arī nebūs stāsts par Latvijas simtgadi un Dziesmu svētkiem, kā iepriekš domāju rakstīt un kas sākumā šķita ļoti būtiski — dalīties pārdomās par diviem šogad valstī vissvarīgākajiem notikumiem. Bija vēl trešais — Saeimas vēlēšanas. Trīspadsmitās. Personīgi atvainojos Sandim Riekstiņam, nedēļas komentārā iesēdinot viņu vecās — 12. — Saeimas krēslā.
Šīs būs rindas par to, kas apvieno visus augstāk nosauktos svarīgumus. Patiesums ir tā vārds. Nejauksim ar vulgāru prastumu — kas uz mēles, to pār lūpām. “Patiess ir tāds, kas atklāti pauž savas domas, jūtas,” vēsta skaidrojošā vārdnīca. Tiesa, lai cilvēkā būtu domas un jūtas, sākumā tās viņā vispirms jārada.
Šis gads man bijis emocionāli lielo atklājumu gads, un, pētot sevi, kā citā gaismā ieraugu apkārtējos cilvēkus, viņu rīcību. Saka, Bībele jāpārlasa dažādos vecumos, un katru reizi tur rakstīto saproti citādi. Paldies Dievam, ja tā notiek. Ja nenotiek — tātad dzīve stāvējusi uz vietas. Arī cilvēkus, viņu rīcību, vārdu, darbu dēļ šad tad vērts pārvērtēt, kā pārlasīt no jauna.
Hronoloģiski, ejot atpakaļ no beigām, pirmais liekuļošanas paraugdemonstrējums bija vēlēšanas. Tagad tie, kas balsoja par Kaimiņpartiju, ierāvuši galvas kamiešos, kaunā rauc sejas, jo Artusa un Gobzema tukšā muldēšana bija aizmiglojusi viņu prātus. Mēnesis pēc vēlēšanām parādīja kaimiņsprukstiņu patieso varēšanu. Tā līdzinās nullei. Kāda saistība Dziesmu svētkiem un patiesumam? Esmu laikam joprojām naivs, bet man gribas domāt, ka svētkus izdejo un izdzied cilvēki, kuri pret latviskumu, tradīcijām, komponistiem, horeogrāfiem izjūt cieņu, pat zināmu pietāti. Kad būšana svētkos pārvēršas par kārtējo acu aizliešanas tusiņu, man kļūst skumji. Varbūt šo svētku dalībniekus vajadzētu atlasīt ne tikai pēc soļu prasmes vai skanīgām balsīm? Kāds sakars patiesumam ar Latvijas simtgadi? Šogad ikviens sev gribēja pieķibināt “LV100” birku. Mīl vai nemīl šo valsti, pār visu dominēja finansiāls izdevīgums. Tas nekas, ka nākamajā brīdī var zākāties un saukt Latviju par neizdevušos veidojumu.
Kļūt gudrākam, viedākam, iemācīties redzēt, dzirdēt, sajust un nebaidīties no jaunatklātās pasaules, kas likumsakarīgi pavērsies — novēlu sev un ikvienam. Arī to, ko pats joprojām mācos — pieņemt atšķirīgo, nenosodīt, jo dažkārt aiz savu aizspriedumu sienas nespēju saskatīt patieso cilvēcīgu skaistumu.
Imants Kaziļuns

+ 3

Staburags.lv ARHĪVS

Gada pārdomas

Kategorijas