“Esmu tikai starpniece”

2018. gada 28. decembris 00:00

911

Ziemassvētki ir brīnumu laiks. Kamēr vairums rūķīšu mostas reizi gadā, aizkraukliete Aija Audriņa ar labiem darbiem “uz tu” ir visu gadu. Viņa kopā ar domubiedriem jau daudzus gadus nodarbojas ar labdarību, palīdzot ģimenes atbalsta centram “Dzeguzīte”.

Novelk striktas robežas
— Kā paiet jūsu ikdiena?
— Esmu kosmētiskā masiere salonā “Agate” Aizkrauklē. Darbs man patīk. Garlaicīgi nav, skaistumkopšanas un dažādu procedūru nozare ir plaša. Esmu apguvusi anticelulīta masāžas un iestājusies teipošanas apmācības kursos. Sievietes par sevi ir rūpējušās visos laikos. Procedūru piedāvājums ir plašs. Sievietes tiecas galvenokārt pēc relaksācijas, laika, veltīta sev, un uzlabota ķermeņa vizuālā stāvokļa. Es arī gribētu tikt apčubināta, taču ar sevis lutināšanu ir, kā ir. Tā vairāk ir nevēlēšanās atrast sev laiku, mūžīgās atrunas.
Esmu divu bērnu mamma. Ar dēlu ir vieglāk, viņš ir apzinīgs un patstāvīgs. Janvārī viņam apritēs 12 gadu. Kā puisim, viņam ir mazāk prasību salīdzinājumā ar pusi jaunāko māsu. Sešgadīgā meita ir princese ar savu raksturu un nostāju par dzīvi. Viņai vienmēr ir vajadzības un prasības, to nav tikai brīžos, kad viņa guļ. Garlaicīgi nav!
— Vai gada izskaņa aizritējusi mierīgi?
— Šis laiks ir saspringts. Runājot par darbu, esmu novilkusi striktas robežas. Nekad nestrādāšu brīvdienās vai vēlu vakarā. Tas ir laiks, ko pavadu ar ģimeni, bērniem. Jau vairākus gadus kopā ar citiem aizkraukliešiem organizēju labdarības pasākumus. Mūsu draugi ir ģimenes atbalsta centra “Dzeguzīte” iemītnieki. Vismaz četras reizes gadā rīkojam pasākumus, Ziemassvētki ir viena no šādām reizēm. Līdz ar to šis laiks bija aizņemts — darbs, bērni, svētku eglītes, savi svētki un labdarība.
— Kur meklējami jūsu labo darbu pirmsākumi?
— Ikdienā. Tas bija pirms vairākiem gadiem, bērniem bija kārtējais augšanas periods. Kādu dienu sapratu, ka puse no skapja satura viņiem vairs neder. Šķirojot drēbes, salasīju vairākus lielos maisus ar labām un pat ne reizi neuzvilktām drēbēm. Meitiņai tolaik bija vien daži mēneši, auga ātri. Paziņām nebija tik mazu bērnu, kam to varētu atdot, tā nu internetā uzmeklēju tuvāko bērnunamu, sazvanījos un vienojos par drēbīšu nogādāšanu. Aizbraucot satiku “Dzeguzītes” bērnus, redzēju viņu ikdienu. Sapratu, ka varu palīdzēt vairāk. Iesaistīju draugus, esam palīdzējuši ne tikai ar apģērbu un rotaļlietām, izremontējām arī telpas, aizvedām tapetes un krāsu, ar kurām bērni atjaunoja citas istabas. Organizējam arī dažādus pasākumus. Pirms pusotra mēneša vadījām dzimšanas dienas pasākumus, saģēr-
bāmies kā rūķi un nogādājām “Dzeguzītes” bērniem Ziemassvētku paciņas.
Mainās vērtību skala
— Jūs darāt labu darbu. Vai, redzot citu bērnu skaudro situāciju, nepaliek skumji? Kā tas jūs ietekmē?
— Nepatīkamās emocijas cenšos sevī neielaist. Mums katram dzīvē savs ceļš ejams. Ja nevari palīdzēt, tad ej tālāk, ja vari — apstājies un sniedz roku. Es varu, un es daru. Ja ļautu, ka rūgtums mani pārņem, tad es sadegtu un sabruktu.
Pēdējo gadu laikā mainījusies mana vērtību skala. Saprotu, ka slikts cilvēks ir tikai cilvēks, arī tādām jābūt uz zemes. Redzot bērnus augam bez vecākiem, novērtēju ģimenes saliedētību. Mēs nevaram bez materiālās pasaules, bet, kad dzīve apgriežas kājām gaisā, rodas veselības problēmas, tad pasaulīgais paliek otrajā plānā. Dažu bērnunamu bērnu vēstules Ziemassvētku vecītim ir nerealizējamas. Viņi vēlas vecākus, ģimeni, nevis planšeti.
Mani bērni iesaistās labdarības pasākumos. Bērniem jāredz, ka sabiedrībā visi cilvēki nav vienādi. Viens dzīvo labāk, cits sliktāk. Tas ir normāli. Vecāku uzdevums — bērniem rādīt piemēru, sniedzot palīdzīgu roku. Arī skolās tagad noris dažādas labdarības akcijas. Bērni gatavo apsveikumu kartītes pansionāta iemītniekiem. Saņemt kartīti pastkastītē ir burvīgi. 21. gadsimtā tai ir liela vērtība, salīdzinājumā ar notrulinātajiem sveicienu tekstiem Facebook.com vai lietotnē ‘‘WhatsApp’’. Es ik gadu Ziemassvētkos saņemu kādu apsveikumu kartīti. Iekaru to eglītē kā atgādinājumu.
Bija patīkami redzēt, kā dēls gāja uz pasta nodaļu, lai pirktu pastmarku apsveikumam, ko sūtīja uz pansionātu. Tāpat viņš kopā ar klasesbiedriem veido dāvanu 17 gadu vecam jaunietim. Kad mājās taisām saldumu pakas, viņš saprot, ka mūsu traukā konfekšu ir par daudz. Viņš saprot, ka var, un grib dalīties. Tas ir pirmais solis, kas māca dāsnumu. Man ir ļoti patīkami uz to noskatīties. Viņš aug, cerams, ka, dzīvē aizejot savu ceļu, viņam būs plašāks skatījums. Domāju, viņš spēs raudzīties pāri savam ego, pāri materiālajām vērtībām.
Dažādas akcijas māca bērnus daudz vairāk nekā stingra roka vai noteikumi. Dēls piedalījās Daugavas krastmalas sakopšanas darbos. Paveiktais darbs maina attieksmi pret vietu. Tur, kur cilvēks kopis, papīrīti vairs nemetīs.
— Ziemassvētki ir labo darbu laiks. Labdaru netrūkst?
— Patiesībā tas ir skumji. Tuvojoties Ziemassvētkiem, zvanām uz “Dzeguzīti” un prasām, kad drīkstam aizbraukt, jo šis posms viņiem ir ciemiņu pilns. Saldumu pakas bērniem tiek sagādātas nedēļām uz priekšu. Arī es nevaru nosēdēt malā, kā es varu nebraukt, ja mani gaida? Ikreiz, kad dodamies prom, mūs pavada ar jautājumu, kad atkal atbrauksim. Skumdina tas, ka daudzi lielie uzņēmumi par šiem bērniem atceras vien gada beigās. Tas viņiem ir kā punkts uz “i” gada izskaņā. Protams, tas nav slikti. Labāk tā kā nekā.
Mēs braucam vairākas reizes gadā — Lieldienās, mācību gada sākumā, tad, kad vajadzīgs kas lielāks. Mūsu sadarbība ir ikdienišķa. Pašmērķis nekad nav bijis lielīties ar to, ko darām, vai pārvērst labdarību par masveida pasākumu. Tas nav mans pamata darbs. Ja vēlētos to pārvērst oficiālā darbībā, tas prasītu daudz laika. Cilvēki pilsētā ir ļoti atsaucīgi. Uzņēmums “Aizkraukles saldumi” nekad neatsaka savu atbalstu, Sigita Priedīte cep grandiozas mājas tortes. Viņa dara ļoti daudz, esam vienlīdzīgās lomās. Arī viņa labdarībā iesaistījusies kopā ar ģimeni un dara to no visas sirds. Ar ziedojumiem palīdz Rita Krēsliņa, Normunds Pastars atdeva dažādas galda spēles. Labdarībā iesaistīti ļoti daudz cilvēku, man nepienākas nekāda medaļa par to, ko daru. Patiesībā esmu starpniece, kas nekaunas iet un lūgt palīdzību, lai palīdzētu tiem, kam tas nepieciešams. Bez apkārtējo palīdzības es nespētu izdarīt ne tuvu tik daudz, cik mēs paveicam šobrīd. Aizkrauklē ir daudz labo rūķu, kas zvana un prasa, kad var atdot labus apavus, kombinezonu un citas lietas. Ja man vajadzētu visus uzskaitīt, avīzē nepietiktu vietas. Ja ir vēl kāds, kas vēlas un ir gatavs ko ziedot, var sazināties ar jebkuru krīzes centru vai pansionātu. Iemītnieki ļoti gaida ciemiņus, viņi priecājas par katru viesi. Jo vairāk laba darītāju, jo vieglāk un vairāk var paveikt. Bērni visvairāk novērtē laiku, ko viņiem velta. Reiz viena maza meitenīte man teica: “Es tev saķemmēšu matus, lai tie būtu garāki!” Viņa matus cītīgi ķemmēja pusstundu. Laiks un uzmanība ir tas, kas krīzes centra bērniem visvairāk nepieciešams. Aizbraukt, uzspēlēt kādu galda spēli vai kopā pazīmēt, parunāt. Tik maz vajadzīgs, lai šos bērnus darītu laimīgus.
Dāviniet laiku!
— Kas svētkos ir svarīgākais?
— Dāvanas ir kļuvušas komerciālas. Tā ir, taču arī mūsu ģimenē svētkos bez tām neiztikt. Lai ko mēs, pieaugušie, domātu par uzņēmumu peļņu un lietu nepieciešamību, bērni dāvanas gaida un saņem. Man gribētos, lai pieaugušie viens otram dāvinātu pašu dārgāko — laiku. Ikdienā daudz dzirdams — man nav laika. Kad gribi apstāties un apjautāties, kā otram klājas, nav laika. Veikalā, mājās, uz ielas... Mums visiem ir pienākumi. Pieaugušajiem darbs, bērniem skola un pulciņi. Vārdi “man nav laika” skan biedējoši bieži. Arī mūsmājās parādās šī problēma. Vērtīgākais, ko tuvākajiem varam dāvināt jebkuros svētkos, ir laiks, sava uzmanība. Vai tā būtu stunda, diena vai nedēļas nogale.
Pagājušajā gadā dēla dzimšanas dienu janvārī kopā ar ģimeni un draugiem atzīmējām uz Zvaigžņu gravas kalna. Viesi ieradās ar tējas termosiem, pīrāgiem, serpentīnu. Tā bija sestdiena, dienas vidus. Bija skumji apjaust, ka uz kalna esam vienīgie. Apkaime bija klusa, tuvumā nevienu neredzēja un nedzirdēja. Kādreiz Facebook.com nozib padomju laiku attēli. Ļoti populārs ir fotoattēlu salikums, kurā ļaudis saskrējuši ārā baudīt ziemas priekus, pretnostatīta mūsu ikdiena — cilvēki uz dīvāna ar telefoniem rokās. Visi sajūsminās par attēlu, liek “īkšķīšus”. Bet vai realitātē uz kalnu kāds aiziet? Mēs priecājamies par nostalģiju, bet kur ir problēma padarīt to par realitāti arī šodien? Noliekam telefonus malā, arī man diemžēl tas sagādā grūtības. Dāvinām viens otram laiku. Protams, bērnus bez dāvanām atstāt nevar!
— Vai ticat brīnumiem?
— Ticu, ka lietas notiek tam paredzētajā laikā. Reizēm, kad kaut kas tiek ieņemts galvā, cilvēks kā zirnis sitas pret sienu, taču nekas nesanāk. Paiet laiks, un lietas pašas sakārtojas. Ir mazie brīnumi, kas tiek sūtīti no augšas. Galvenais, lai ar to, kas augšā sēž, ir labas attiecības. Viņš visu sakārtos tā, kā tam jābūt. Brīnumi notiek un ne tikai Ziemassvētku laikā. ◆

Vizītkarte

Vārds, uzvārds:
Aija Audriņa.
Darbavieta: kosmētiskā masiere salonā “Agate”.
Dzimšanas laiks un vieta: 1980. gada 10. septembris, Jēkabpils.
Ģimene: dzīvesbiedrs, divi bērni.
Vaļasprieki: rokdarbi — adīšana, floristika.

Staburags.lv ARHĪVS

“Esmu tikai starpniece”

Kategorijas