Īpaši svētki īpašā dienā

2018. gada 21. decembris 00:00

Rita Ginaite no Pļaviņu novada ir tajos gados, kad nu jau ikdienā vajadzētu būt vairāk brīva laika, bet tik un tā visam nepietiek. Arī mūsu sarunai izbrīvējam mirkli starp daudzajām viņas nodarbēm un mājas soli. Ritai šogad skaistie 70, bet dzimšanas diena viņai īpaša katru gadu, jo svinama Ziemassvētku vakarā — 24. decembrī.

Atkal klintainiete
Savu dzimšanas dienu tieši 24. decembrī un Ziemassvētkus viņa svinējusi vienmēr.
— No bērnības atceros vecāsmātes mācītās Ziemassvētku dziesmas, un mums tie bija gaidīti svētki. Ciemiņi gan tajā dienā man bija reti, jo kurš tad tādos svētkos ciemos iet, tāpēc jubileju parasti svinu kopā ar saviem tuvākajiem. Tomēr ar savu plašo saimi tiekamies radu saietos, kas notiek jau 19 gadus lielākoties Sērenē. Pirmajā reizē tas bija varens pasākums. Lai arī lija lietus, domāju, ka vēl vismaz divus gadus tajā vietā zāle neatauga... Māsa Guna, kura dzīvoja Aizkrauklē, gan aizgājusi mūžībā, par ko ir ļoti skumji. Mums bija ļoti laba saskaņa, un esmu viņai par daudz ko pateicīga. Arī citu radiņu katru gadu kļūst mazāk, bet dzimst bērni un ir daudz jauno. Tā ka viss turpinās. Plaša radu saime man dzīvo līdzās arī Klintainē, un redzamies biežāk, — saka Rita.
Pēc daudziem Pļaviņās nodzīvotajiem gadiem viņa atkal ir klintainiete un atzīst, ka savā jaunajā mājvietā jūtas ļoti labi. Turklāt netālu dzīvo meita ar ģimeni, radiņi, un ik dienu var nolūkoties uz tuvajām, tik pazīstamajām vietām.
— Piedzimu Klintaines pagasta “Brīvniekos”. Vēlāk, kad man bija kādi seši gadi, pārcēlāmies uz Baložiem pie Rīgas, jo tēvam kā melioratoram tur bija darbs. Līdzās bija kūdras purvs, un atceros, kā pavasaros tas dega. Līdz ceturtajai klasei mācījos skolā Rīgā, un abas ar māsu vienas pašas braucām turp ar vilcienu. Tagad brīnos, kā to spējām un kā vecāki mūs laida! Ciemos pie vecāsmātes uz Klintaini arī dažkārt braucu viena. Līdzi man bija saraksts ar pieturām — kurai garām, to ar zīmuli izsvītroju. Reiz zīmulis iekrita loga spraugā, un tad gan bija satraukums, — atminas Rita.
Vēlāk ģimene atgriezās Klintainē, jo mammai māsīca uzdāvināja māju pie Daugavas netālu no Oliņkalna. Kad uzbūvēja Pļaviņu hidroelektrostaciju un upi uzpludināja, tāpat kā daudzi, arī Ritas ģimenei nācās šo īpašumu atstāt. Par saņemto kompensāciju iegādājās māju uzkalnā, un tā atrodas līdzās citai ievērojamai pagasta augstienei — Vīnakalnam. Ritas vecāki tur aizvadīja visu tālāko mūžu, un tagad “Vizbuļos” saimnieko meita Kristīne.
Veikalā kā otrā
ģimenē
Ritu daudzi atceras kā tirdzniecības darbinieci. Šajā jomā viņa sāka strādāt uzreiz pēc vidusskolas beigšanas.
— Pēc skolas šaubījos, kur iet tālāk mācīties, bet tad man piedāvāja darbu Patērētāju biedrībā, un es piekritu. Sāku grāmatvedībā, tad piedalījos veikalu inventarizācijās, un pirmais veikals bija turpat Stukmaņos. Tas viss šķita traki, jo vajadzēja rēķināt ar skaitāmajiem kauliņiem un apgūt citas zinības. Vēlāk strādāju par algu grāmatvedi, bet pēc otrā bērna piedzimšanas aicināja par pārdevēju uz tolaik Pļaviņās esošo veikalu Nr. 7, kur tagad ir “Maxima”, bet cilvēki vēl ilgi pat pēc visām pārmaiņām to sauca par “septīto veikalu”. Tas bija ļoti jauks laiks, jo kolektīvs mums izveidojās labs un saliedēts. Kopā strādājām, ar ģimenēm atpūtāmies un svinējām svētkus. Kur tad vēl slavenās balles kultūras namā! Uz katru vajadzēja šūt jaunu kleitu, ballējām līdz rītam, bet otrā dienā darbā ieradāmies laikā. Tagad tā vairs nav, un kur tas viss palicis? — nosaka Rita.
Atceroties darba laiku veikalos, viņa atzīst, ka fiziski bija grūti, bet arī tagad pārdevējām nav viegli. Gadījās arī visādi kuriozi.
— “Septītais veikals” strādāja līdz pulksten desmitiem vakarā, kādu dienu pēc tā slēgšanas pāri ielai dzīvojošā Hermīnas tante ievēroja, ka telpās kāds staigā. Aizejot uz turieni, viņa ieraudzīja zēnu, kurš nesaprata, kāpēc veikalā neviena nav. Bijām aizmirsušas aizslēgt durvis... — smaidot atceras Rita.
Ar kāpostiem un tulpēm uz Krieviju
Tad, paklausot vīru Oļģertu, Ginaiši izveidoja savu zemnieku saimniecību. Rita atzīst, ka sākumā veicās labi — kūts bija lopu pilna, produkciju nodot vai pārdot nebija problēmu, arī prasības nešķita augstas, bet ar laiku viss mainījās. Atskatoties uz šo dzīves posmu, Rita atzīst, ka tas tomēr nebija viņas aicinājums. Tad arī mamma aizgāja mūžībā un tēvs palika viens. Viņam vajadzēja atbalstu, un, saprotot, ka visu apvienot nevar, saimniekošanai meta mieru. Vēlāk arī saslima un pāragri nomira vīrs.
— Tagad domāju, kā visu varējām pagūt! No saimniecības, kas bija pāris kilometru no pilsētas, braucu uz darbu. Līdzi kannas ar pienu, ko pārdot. Vēl pirms tam mums bija arī kāpostu un tulpju, ko vedām pārdot uz Krieviju, “trakums”. Reiz pat ar vilcienu braucām uz Murmansku tulpes tirgot, bet citreiz ar žigulīti uz kādu citu pilsētu. Daļa ziedu, kas atradās tuvāk automašīnas aizmugures durvīm, apsala, bet nekas, pārdevām visus. Tagad, atskatoties uz to, šķiet — kur prāts, bet Pļaviņās cēlām māju, un būvniecībai vajadzēja naudu. Lai arī visu mūžu esmu nostrādājusi tirdzniecībā, tirgus man nepatika, un parasti nedēļu pirms brauciena biju gluži vai slima. Tagad gan ir, ko atcerēties, — stāsta jubilāre.
Stādīšanas un audzēšanas “trakums” Ritai nav pārgājis. Pie mājas ir mazdārziņš un siltumnīcas. Vai viņai to vajag? Nevajag, bet bez darba jau nesēdēsi. Turklāt pavasarī visiem kaimiņiem atradās tik daudz lieku tomātu stādu... Tagad gan tādi laiki, ka dārzeņus lēti var nopirkt veikalā, bet kaut ko savu tomēr arī vajag.
Laika vienmēr pietrūkst
Vēlāk Rita strādāja arī citos Pļaviņu veikalos, bet pēdējos desmit gadus pirms aiziešanas pensijā degvielas izpildes stacijā Klintaines pagastā, un arī tas bijis labs laiks. Kad uzņēmumu pārdeva citiem īpašniekiem, viņa nolēma, ka pietiek strādāt. Tomēr brīvā laika tādēļ vairāk nekļuva, jo ir saistoši vaļasprieki. No jaunības Ritai patīk mākslinieciskā pašdarbība. Savulaik dejoja tautasdejas turpat Klintainē, dziedāja Pļaviņu kultūras nama jauktajā korī, un ar kolektīviem pieredzēti skaisti koncerti, braucieni un trīs Dziesmu un Deju svētki. Kādu brīdi bija arī līnijdejas, bet tagad viņa aktīvi iesaistās Pļaviņu novada kultūras centra folkloras kopas “Āre” darbībā. Pati teic, ka gribētu no tā visa nelielu pauzīti, bet kaut kā nesanāk... Turklāt jauni brunči uzšūti!
Kultūras darbs tuvs arī meitai Kristīnei, jo viņa strādā par Klintaines pagasta kultūras darba organizatori. Rita stāsta, ka bērni to visu jau no mazotnes redzējuši. Arī viņas mamma bija aktīva pašdarbniece un laba rokdarbu pratēja. Rita šo prasmi pārņēmusi un bieži ņem rokās adīkli. Viņa atceras, ka mamma savulaik teica, ka pensijā būs vairāk vaļas, bet kas tev deva — vienmēr kaut kur bija jādodas vai jādara. Arī meitai tas pats.
Jaunas “slimības”
Tagad jubilāre “saslimusi” ar jaunu vaļasprieku — dimanta izšuvuma mozaīkām. Iedvesmu guvusi ikgadējās Klintaines pagasta rokdarbnieku darinājumu izstādēs, kur pērn arī pati piedalījās. Viņa atzīst, ka var līdz vēlai naktij sēdēt pie šī darbiņa. Gatavās skaistās glezniņas viņa dāvina citiem, un viena tika arī man.
— Lieliska nodarbe ir ogošana un sēņošana. Sēnes lasīt man vienmēr paticis, bet vēl pirms pāris gadiem nevarēju iedomāties, ka ar tādu labpatiku mežā lasīšu ogas. Pietiek pašiem un citiem. Dažkārt uz mežu ar draudzenēm dodamies tikai pastaigas pēc, jo vietas ir tik skaistas! Tuvāks un pazīstamāks gan tas ir Apēnu pusē, nevis Klintainē. Labas baraviku vietas nezinu, bet viengad ar māsu tik daudz šo sēņu atradām, ka viņa vilka nost garās bikses, lai tajās visas saliktu! Toties, kur aug brangākās dzērvenes, mēs ar Kristīni citiem nestāstām, — smaida Rita.
Kristīnes meitām Lienai un Zanei ir citas intereses, bet sēņošanas sacensībās visas ģimenes dāmas bieži ir kopā. Vecmamma arī priecājas par abu uzņēmību visos darbos. Ritu ģimenē savējie mīļi uzrunā — vece. Tas iegājies no vecākās mazmeitas Lienas, kura mazotnē tā izrunāja vecmāmiņas vārdu. Vece arī pieaugušajiem “pielipa” uz palikšanu.
Dēls Kaspars jau vairākus gadus dzīvo un strādā Anglijā. Ar viņa atbalstu Rita bijusi daudzos skaistos ceļojumos, izbraukājot tuvākas un tālākas valstis. Kā jau nereti tas notiek, arī viņa, pateicoties tieši bērniem un mazbērniem, ir divu kaķu un suņa saimniece. Dzīvnieku dēļ jādomā, vai var atļauties kaut kur doties un uz cik ilgu laiku.
Tomēr Rita nav mājās sēdētāja — automašīnai pie stūres un prom, kur pašai vajag vai kādu citu jāpalīdz aizvizināt. Auto vadīšanas stāžs viņai ir vairāk nekā 30 gadu. Pirms ieguvusi apliecību, divus gadus braukusi bez tās, bet policijas inspektori sākuši pārāk bieži stādināt, jo zinājuši, ka viņa brauc bez “dokumenta”. Nokārtojusi visu vajadzīgo, un auto vadīšanas prasmi uzskata par lielu vērtību, jo tā dod brīvības un neatkarības izjūtu. Tagad kārta iegūt autovadītāja apliecību ir meitai un mazmeitām. Vecmāmiņa gan spriež, ka naskākā šajā ziņā varētu būt jaunākā Zane, bet tad jau dzīve rādīs. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Īpaši svētki īpašā dienā

Kategorijas