“Mīlestības receptes nav. Ir jādzīvo!”

2018. gada 21. decembris 00:00

635

Aizkraukles pagasta “Purviņu” mājās Ziemassvētki katru gadu ir dubulti svētki, šogad īpaši, jo tieši pirms 30 gadiem 24. decembrī Gunita un Arvīds Šakari, sakot viens otram jāvārdu, sāka veidot savu ģimeni. “Šķirties nevajag, vajag izrunāties. Cilvēkam ir grūti izteikt savas jūtas, bet tas ir jādara, ja gribi ģimeni, ja gribi turēties kopā. Sajūta, ka vīrs ir mans cilvēks, nāca tikai ar gadiem. Sākumā par to nedomāju, taču tagad par to esmu pārliecināta,” teic Gunita.

“Nelaidīšu tevi vairs vaļā!”
Gunitas Šakares dzimtā puse ir Cēsis, Arvīds ir vietējais — no Aizkraukles pagasta. Iepazinušies ar kaimiņu starpniecību pirms vairāk nekā 30 gadiem, un tolaik vienīgā iespēja, kā regulāri sazināties, bija rakstīt vēstules. “Kādu laiku sarakstījāmies, tad bija sajūta, ka jāsatiekas. Pirmā tikšanās bija Cēsu dzelzceļa stacijā, jo Arvīds atbrauca pie manis ciemos. Kad iepazināmies, man bija tikai 17, vīrs ir par mani deviņus gadus vecāks. Aptuveni gadu braucām viens pie otra ciemos, tolaik par to nerunāja, tas bija pašsaprotami, ka jāsagaida pilngadība. Tā kā biju pavisam jauna, īsti par precēšanos vēl nebiju domājusi, svārstījos, bet atceros, kā Arvīds teica: nelaidīšu tevi vairs vaļā! Arī vīramāsa ļoti atbalstīja precības, tolaik biju klusa, kautrīga, nācās piekrist! Tagad dzīve mani ir mācījusi, un ir otrādāk — vīrs ir kļuvis klusāks,” atklāj Gunita.
Kāzas svin trīs dienas
Kāzas notika vīramāsas mājās “Smaidas” Aizkraukles pagastā, svinības izvērtās trīs dienu garumā — sestdien, svētdien un arī pirmdienu paņēma klāt. Vīramāsa Vija un viņas vīrs Boļeslavs bija vedēji. “Tolaik Ziemassvētki kalendārā nebija atzīmēti kā svētku dienas, visi svinējām, taču tās nebija brīvdienas. Kāzas bija pieņemts svinēt sestdienā, arī mūsu laulību Aizkraukles pagasta vecajā pagastmājā sestdienā reģistrēja Aina Podvinska. Atceros, ka Ziemassvētku diena bija ļoti lietaina, nekā no ziemas skaistuma, toties naktī uzsniga balts sniegs. Mūsu kāzās spēlēja Aizkraukles ansamblis, dziedāja arī brāļu Ziemeļu dziesmu “Uzsniga sniedziņš balts”, un tā visu mūžu ir mūsu dziesma. 30 gadi paskrējuši kā viens mirklis. Nejūtu, ka tik ilgs laiks būtu pagājis,” atklāj Gunita.
Jābūt atbildībai vienam par otru
Ģimenē izaudzinātas divas meitas — Saulcerīte un Sigita, sagaidīta mazmeitiņa Liesma Viktorija, bet pulksten 4.37 naktī uz 20. decembri Īrijā piedzimis otrs mazbērniņš — Jānītis. Gunita joprojām strādā Aizkraukles slimnīcas virtuvē, Arvīds gādā par saimniecību, jo “Purviņos” ir dārzi, lopi, darāmā netrūkst. Arvīdam viss darba mūžs aizvadīts, strādājot kolhozā par traktoristu. “Lauku cilvēkiem, kuriem darbs dzen darbu, nav daudz laika, lai kašķētos, visu mūžu bijis jāstrādā, jāaudzina bērni, jādomā par viņiem. Mīlestības receptes nav. Ir jādzīvo. Kaut kad ir jāpaklusē, jāpiekāpjas, jāpiekrīt un jāpielāgojas. Ja to nespēj, tad nekā nebūs. Mūsdienu paaudzei nav pacietības, lai dzīvotu līdzās, vajadzīga liela pacietība. Jābūt arī atbildībai vienam pret otru. Arī mums ir visādi gājis, kā jau dzīvē. Ir bijuši kašķīši, pēc tam ir labi atkal salabt,” smaidot teic Gunita. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

“Mīlestības receptes nav. Ir jādzīvo!”

Kategorijas