Lai netrūkst arī šķipsniņas sāls!

2018. gada 21. decembris 00:00

606

Inese Skuja ir Bebru pagasta bērnudārza “Bitīte” medicīnas māsa, bet pēc pamatdarba “otrā” maiņa sākas, muzicējot ar kapelu “Aizezeres muzikanti” un kuplinot dažādus pasākumus. Ziemassvētku laikā Inese, viņas vīrs Normunds un jaunākā meita Monta darbojas arī kā Ziemassvētku vecīša radošā komanda — palīdz sarūpēt dāvanas un iepriecina ar savu klātbūtni gan lielus, gan mazus. “Novēlu, lai visiem Ziemassvētkos uz svētku galda ir arī maizīte un šķipsniņa sāls. Bieži vien uz tā ir daudz visa kā, bet aizmirstam par šķipsniņu sāls. Tas ir ļoti svarīgi!” teic Inese.

Mūsu sarunas laikā paveras Ineses kabineta durvis bērnudārzā, uz sliekšņa stāv mazs puisēns, rāda pirkstiņu. Inese zibenīgi pieskrien pie viņa, apkampj, apvaicājas, kas noticis. Puisēns stāsta, ka no rīta mājās pirkstiņu kaut kur aizķēris, atplīsusi ādiņa, pirkstiņš smeldz. Kamēr pirkstiņš tiek apstrādāts, Inese paspēj apjautāties, vai paēdis brokastis, vai ceļš no mājām bija iztīrīts un vai viegli ar vecmāmiņu nokļuvuši dārziņā. Tā ir minūte, varbūt divas. Nodomāju — medmāsiņas smaids un uzmanība mazajam sadziedēs pirkstiņu ātrāk nekā zāles. Jo Ineses smaids un sirdssiltums ir labākās zāles.
Darbs bērnudārzā ir svētki
— Pastāstiet, kā izvēlējāties savu dzīvi saistīt ar medicīnu?
— Jaunībā man ļoti tuvas bija divas jomas — medicīna un mūzika. Kad bija jāsāk studēt, svārstījos. Izvēlējos studēt medicīnu, jo domāju, ka mediķis var būt arī labs muzikants, daudzi labi ārsti ir mūziķi. Šodien, atskatoties uz bērnudārzā nostrādātajiem gadiem, nemaz nespēju iedomāties, ka varētu strādāt kaut kur citur — esmu pieradusi pie darba ar bērniem. Ar feldšera izglītību varētu strādāt, piemēram, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, taču tas nav man. Koknesē esmu ieprecējusies, jo pēc medicīnas skolas beigšanas mani nosūtīja praksē uz Stučku, no kurienes tālāk — uz Klintaines pagastu. Dzīvē notiek dažādi pavērsieni — mani negaidīti uzaicināja strādāt nupat atvērtajā bērnudārzā “Bitīte” par medmāsu, un es šo darba piedāvājumu pieņēmu. Darbs bērnudārzā ir kā svētki, jo svinam visus gadskārtu svētkus, rotājam telpas, rīkojam koncertus. Vieni svētki beidzas, gaidām un gatavojamies nākamajiem.
— Vai 36 darba gados ir mainījušies jūsu pienākumi?
— Jā, protams, daudz kas ir mainījies. Tagad daļu pienākumu, ko kādreiz veicu, pilda ģimenes ārsti. Izglītības iestādēs medicīnas māsas kabineta aprīkojums arī ir citādāks nekā agrāk, jo vairs nepildām daudzas funkcijas. Šobrīd visas darbības jāsaskaņo ar vecākiem, ja bērnam jāpalīdz, jāiedod kādas zāles, piemēram, pret drudzi vai vēdersāpēm, man jālūdz vecākiem atļauja. Reizēm liekas, ka dzīvē tomēr ir brīži, kuros mediķim būtu jāļauj izlemt, kā rīkoties, proti, ārkārtas situācijās. Mūsdienās saskaros ar to, ka vecāki nevakcinē bērnus pēc Latvijā noteiktā imunizācijas kalendāra. Man kā mediķei tas nav pieņemami, jo uzskatu, ka bērni tomēr jāvakcinē, tāpat agrāk ļoti stingra bija tuberkulozes profilakse, bet šobrīd viss ir pašplūsmā. Viens no pienākumiem, kas pēdējos gados nācis klāt, ir iespēja veidot bērniem ēdienkarti, izgatavot tehnoloģiskās kartes, šis radošais process man ļoti patīk, varu ēdienkarti pielāgot visiem bērniem, varu iekļaut kaut ko jaunu, citādāku un garšīgu.
Repertuāru arvien papildina
— Esat kapelas “Aizezeres muzikanti” dzinulis. Kā sākās jūsu muzicēšana?
— Mans tētis Juris Keiselis ir kapelas dibinātājs, spēlējis tajā visu mūžu, es arī esmu kopš bērnības tur muzicējusi. Ja kādreiz trūka kāda muzikanta, braucu tēvam līdzi, piesitu bungas, uzspēlēju cītaru vai akordeonu, jutos ļoti lepna. Tagad saprotu, ka tāpat jūtas jaunās meitenes, kas ar mums kopā muzicē no agras bērnības. Kapela “Aizezeres muzikanti” ir mans sapnis, domāju — tā lieta man no tēva jāpārņem un jāturpina. Kapelas sastāvā tēti 80 gadu vecumā pirmo reizi aizvedu uz pagājušajiem Dziesmu svētkiem, un viņš bija ļoti laimīgs. Diemžēl šovasar veselības problēmu dēļ viņš nevarēja piedalīties. “Aizezeres muzikantos” esam cilvēki, kuriem ļoti patīk dziedāt, ne tikai par samaksu, tas ir mūsu sirdsprieks. Ja varam ar savu muzicēšanu iepriecināt citus, tas ir gandarījums!
— Kā veidojat kapelas repertuāru?
— Daudz dziesmu, ko spēlējam, pārņemtas no tēva repertuāra. Meklējam cilvēkus, kuri atceras vecās dziesmas, melodijas, iedziedam, ierakstām, mācāmies un meklējam joprojām, lai papildinātu savu repertuāru. Agrāk jau bija vienkārši — kad katrā sētā tuvākie kaimiņi noraka kartupeļus, pēc talkas vienmēr spēlēja un dancoja, atceros visas dziesmas, ko tēvs dziedāja manā bērnībā. Mūsu repertuārā ir arī dziesma “Pūpēdītis”, seniori uzreiz atminas savu jaunības laiku dziesmu, dzied līdzi. Tā kā muzicējam dažādos pasākumos, ģimenes svētkos un ballēs, repertuārā ir jaunās dziesmas, lai patīk arī jaunajai paaudzei. Strādājam arī trijatā — kopā ar vīru un jaunāko meitu Montu rīkojam pasākumus, vadām, muzicējam, tad atbilstoši mainās arī mūsu repertuārs.
“Neesmu iemācījusies pateikt “nē!””
— Jūsu draugi un paziņas jūs raksturo kā ļoti atsaucīgu, izpalīdzīgu un labestīgu cilvēku, kurš vienmēr palīdzēs. Kā visu pagūstat?
— Kad beidzas darbs bērnudārzā, man un ģimenei sākas ‘‘otrā maiņa’’ — patlaban gatavojam Ziemassvētku vecīša maisu ar dāvaniņām, ko rīt vedīsim uz Api, lai iepriecinātu seniorus. Jāsagādā 80 mazas dāvaniņas par lētu naudu — konfektīti, svecīti, piparkūku, katram gatavojam arī apsveikuma kartīti. Pirms diviem gadiem jau viesojāmies Apē, tagad mūs aicina atkal, brauksim ar kapelu, dziedāsim, spēlēsim arī balli, apdāvināsim un iepriecināsim pansionāta iemītniekus. Gatavošanās aizņem daudz laika, prasa arī līdzekļus, procesā esmu iesaistījusi visu ģimeni. Ja mani kāds lūdz, es vienmēr piekrītu, uzņemos vairāk, nekā man vajadzētu, zinot, ka pašai tas sagādās grūtības, taču nespēju atteikt. Meita man dažreiz atgādina: mammu, nu nevajag tev visām pudelēm būt par korķi! Daudzreiz esmu sagādājusi sev darbu tikai tāpēc, ka neesmu iemācījusies pateikt “nē”, tomēr, ja man kāds kaut ko palūdz, to daru labprāt. Neuztveru kā apgrūtinājumu.
— Kā visu pagūstat?
— Sajūta ir tāda, ka dzīvojam lielākā steigā, katru dienu tik daudz jāpagūst! Dažkārt ieskatos savā plānotajā — tas, tas, tas un vēl tas jāpagūst, bet laika vairs nav! Cik reižu nodomāju, ka jāpiezvana kādam, bet pienāk vakars, un atceros, ka to neesmu izdarījusi. Ļoti gribas visu pagūt, bet esmu pārliecināta, ka savas dzīves prioritātes katrs veido pats. Šobrīd ir tāds laiks, kurā ir prasības, ja ģimenē ir bērni, tad jārēķinās ar viņu vajadzībām un jānodrošina viņu labklājība. Agrāk tas laikam nebija tik izteikti, viss bija garantēts — pēc mācību beigšanas garantēta darbavieta, dzīvesvieta, mūsdienās par visu jācīnās pašam.
Visa ģimene uz viena viļņa
— Kā jūsu ģimenē svin Ziemassvētkus?
— Ziemassvētki man ir īpaši jau no bērnības — manai mammai dzimšanas diena ir 20. decembrī, man — 25. Svētkus vienmēr esam svinējuši, atceros, kad pie mammas nāca ciemiņi, arī man vienmēr bija dāvana, un es par to ļoti priecājos. Mūsmājās vienmēr ir bijusi eglīte, nāk ciemiņi. Ziemassvētkos nekad nedarām nekādus darbus, arī tagad nekur nespēlēsim, jo tie ir ģimenes svētki un tos pavadīsim mājās. Katru gadu mūs apciemojis Ziemassvētku vecītis dažādos veidolos, būs arī šogad, un vienmēr ir bijis pilns maiss ar dāvanām. Tradicionāli lieli un mazi skaitām pantiņus, lai saņemtu dāvaniņu. Man ļoti patīk dāvināt, tas man rada gandarījumu.
— Kas ir jūsu Ziemassvētku brīnums?
— Tā ir sajūta, kad apkārt ir mani mīļie, kad visiem ir labi, silti un mīļi, neviens nav dusmīgs, visi viens otram var pateikt labus vārdus. Ziemassvētku brīnums ir arī laiks, kad varam bez steigas pasēdēt un pasapņot. Man ļoti patīk iziet ārā ziemas vakarā, paskatīties ziemīgajās debesīs, tad domāju: paldies Dievam, ka man ir tik daudz dots — apkārt ir miers, man ir ģimene, mājas, un man līdzās joprojām ir abi mani vecāki. Lai tik daudz izdarītu, lai justos labi un būtu saskaņā ar sevi un to, ko es daru, jābūt ģimenes atbalstam. Ja visi ir uz viena viļņa, tad kopā varam darīt labas lietas, ir kopīgi darbi, intereses, ir, par ko parunāt, tas ir burvīgi! Ziemassvētkos novēlu, lai vispirms būtu mīlestība, veselība, dzīvotprieks un ceturtajā vietā — nauda! Lai sirsniņā ir viegli, bet kabatā — lai tā smagāk, jo arī tas šodienas pasaulē ir svarīgi! ◆

Pieturzīmes

◆ Inese Skuja 36 gadus strādā Bebru pagasta bērnudārzā “Bitīte” par medicīnas māsu, šī ir viņas pirmā un vienīgā darbavieta.
◆ 2015. gadā saņēmusi Kokneses novada Goda pilsones nosaukumu.
◆ Kopā ar vīru Normundu izauklējusi trīs meitas — Ilzi, Kristīni un Montu, tagad priecājas par pirmo mazmeitiņu — Diānu.
◆ Ļoti patīk suņi, ir četrkājaina mīlule Deizija, ko visi uztver kā ģimenes locekli.

Staburags.lv ARHĪVS

Lai netrūkst arī šķipsniņas sāls!

Kategorijas