Garlaicīgajās stundās skicēja uz burtnīcu malām

2018. gada 14. decembris 00:00

505

Garlaicīgajās stundās skicēja uz burtnīcu malām

Bruno Bahs ir dzimis baušķenieks. Pirms sešiem gadiem pirmo reizi iepazina Aizkraukli. Šobrīd darbojas kā vizuālās mākslas skolotājs, strādā Aizkraukles Interešu izglītības centrā (AIIC), kurā ir Mākslas akadēmijas vadītājs, un Aizkraukles novada vidusskolā darbojas viņa izveidotais kino pulciņš. Satiekot Bruno, man bija interesanti, kā 32 gadus vecs cilvēks jūtas šodienas sabiedrībā, ar kādām sajūtām veras rītdienā.

Personīgā izaugsme ar mākslas iepazīšanu
— Kas ir AIIC Mākslas akadēmija? Vieta, kur mācīties zīmēt, gleznot?
— AIIC Mākslas akadēmija darbu sāka 1. septembrī, tajā ir divas — bērnu un pieaugušo — grupas. Abās kopā šobrīd mācās 25 bērni un jaunieši. Tā drīzāk ir līderu skola. Tajā bērns iepazīst ne tikai dažādās mākslas šķautnes — tehniku, paņēmienus, stilus, bet reizē mācās aizstāvēt savu ideju un rada arvien jaunas, mācās savu darbu prezentēt. Mācās arī cienīt viens otru, uzņemties atbildību. Atbildība sākas jau ar laicīgu ierašanos uz nodarbību vai arī pabrīdinot par neierašanos. Personiskās vērtības ir pāri visam un dažkārt pat svarīgākas par mākslas jomu. Ar AIIC direktori esam runājuši pat to, ka ar laiku par akadēmijas beigšanu varētu izsniegt apliecību. Vēlos arī iedzīvināt personību attīstošus seminārus pieaugušajiem. Pirmā nodarbība bija, bet atsaucība nebija liela.
— To var saukt arī par izaugsmes skolu.
— Ar mērķi radīt interesi par mākslu, lai jaunietis var saredzēt nākotnes profesiju un varbūt tieši mākslā. Māksla jau nav tikai zīmēšana. Mani bieži pasākumos piesaka: “Dāmas, kungi, zīmēšanas skolotājs Bruno.” Tad es palaboju — vizuālās mākslas skolotājs. Zīmēšana ir tikai mazs puzles gabaliņš. Varbūt manā Mākslas akadēmijā vairāki ir vīlušies, jo tikai zīmēšanas vietā mēs, piemēram, skatāmies kino, analizējam, vērtējam viens otra darbus.
Darba galaprodukts ir izglītots bērns
— Mūsdienās jaunieši mēdz būt slinki, kā arī pašpārliecināti — nevēlas, lai viņus kaut kur virza.
— Akadēmija nav uzspiesta, ja reiz esi brīvprātīgi atnācis, tad pieņem tās telpas noteikumus. Pirmajā nodarbībā bērniem un viņu vecākiem pastāstīju, ko darīsim. Mana doma ir veidot tādu kā rasolu — no foto, video, zīmēšanas ar mērķi, lai ir interesanti. Ja tā būs, tad mācīsies. To esmu ievērojis arī mācību stundās — ja uzreiz sāc dot zināšanas, ātri vien pazūd interese, un šādi nevar iegūt uzticību.
— Vai savā ziņā akadēmija nav konkurente Aizkraukles Mākslas skolai?
— Latvijā pārāk bieži lieto šo vārdu, pie tam nevietā. Katra skolotāja uzdevums, darba galaprodukts ir izglītots bērns. Vai es pārklājos ar mākslas skolu? Domāju, nē. Manās nodarbībās bērni tūlīt neķeras pie zīmuļa vai otām. Vispirms parunājamies, viņi izstāsta savus jaunumus.
— Ko dara kino pulciņā? Pirmais, kas man nāk prātā, — filmēšana ar mobilo telefonu.
— Pilnais nosaukums ir digitālā kino pulciņš. Mācāmies jēgpilni izmantot viedierīces. Ar skolas direktoru ir vienošanās, ka mācāmies pa cikliem. Pirmais noslēgsies tagad, decembra beigās. Tad vērtēsim, lemsim, vai turpināt. Mērķis ir iedot pietiekamu teorijas, instrumentu bāzi, lai jaunietis var kvalitatīvi fotografēt, filmēt, lai prot montēt safilmēto. Pagaidām grupā esam septiņi, un mūsu pirmais lielais darbs bija Ostvalda krāsu apļa izveidošana no audzēkņu fotogrāfijām. Kadrus viņi meklēja dabā rudenī krāsainajās lapās un ar to attīstīja prasmi krāsu toņus atrast dabā.
Divus gadus vai dzīvoja skolā
— Šādās nodarbībās izkristalizējas talanti?
— Varbūt ne tik ļoti mākslā, bet citās šķautnēs. Piemēram, piektās klases bērns prot strukturēti, argumentēti paust viedokli. Ar žestiem, skaidru dikciju, bez kļūdām.
Tas man šķiet fenomenāli. Citiem ir prasmes atrast dabā tekstūras. Šajā laikā jāuzmanās ar komplimentu: tu esi labs fotogrāfs. Mūsdienās fotogrāfa vietā daudz paveic tehnika. Labs fotogrāfs prot pasniegt savu darbu. Tas obligāti nenozīmē, ka par attēlu jāstāsta.
— Esi bijis arī “Iespējamās misijas” skolotājs. Arī tad pie bērniem gāji ar domu dalīties savās zināšanās?
— Man patīk vārds “dalīties”. Arī mainīt priekšstatu par mākslu. Kad es mācījos, mana vizuālā māksla skolas laikā bija ķirbis, kaste, klusā daba. Visi apkārt runā, smejas, bet es gleznoju un domāju — vai tas ir tas, kas ir māksla? Tajā laikā profesionāli pievērsos šaržu zīmēšanai. Augstskolas laikā sapratu, ka māksla ir arī dizains, un tieši augstskola mani iedvesmoja pieteikties “Iespējamajai misijai”. Sapratu, ka varu dot ko vairāk, nevis tikai uzkonstruēt kasti. Tad arī sapratu, kāpēc daudziem nav intereses par mākslu. Interesi par to neradīja jau sākumā — skolā. “Iespējamās misijas” laikā es biju aizrāvies ar to, ko darīju, gluži vai dzīvoju skolā. Varbūt nedaudz sabojāju veselību. Olaines 1. vidusskolā pirmajā gadā man bija 396 skolēni. Divus gadus dzīvoju viņiem līdzi, viņu izaugsmei. Līdz pienāca brīdis, kad vajadzēja saprast — kas ir izdarīts? Uz garu sarunu negatavojos, bet katrs skolēns ar video starpniecību atbildēja uz diviem jautājumiem: vai nodarbības noderēja pašizaugsmei, un ko ieguvu no vizuālās mākslas? Atbildes bija interesantas. Vairāk par šo bija interesanti pavērot, kā mainās jaunieši, attieksme pret mani, nodarbību.
Izskatās, ka taukaini mati
— Pieminēji šaržus. Tie ir kā karikatūra, varbūt pasmiešanās par cilvēku.
— Cilvēkus mēģinu zīmēt kā parastus portretus, bet šaržs ir mana interpretācija par to, kas personā ir īpašs, izceļ viņu citu vidū. Esmu sapratis, ka latviešiem ar humora izjūtu ir grūti, tāpēc maksimāli cenšos saglabāt proporcijas, neizsmiet, nekariķēt. Zīmējot mēdzu fonā pievienot personības elementus, kas viņu raksturo, kā arī atveidot cilvēkus ar tievāku kaklu. Tā ir laba aizmukšana no reālisma brīdī, kad negribas tērēt laiku matemātikai, jo visa seja ir liela matemātika — katrs attālums ir noteiktā proporcijā pret kaut ko.
— Vai ir gadījies, kad cilvēks apvainojas par galarezultātu?
— Kādas pāris reizes. Te ir tas moments — ja sēdies karikatūrista priekšā, jābūt gatavam, ka par tevi pasmaidīs. Ārzemēs cilvēks vairāk izbauda procesu, ne tik ļoti ieciklējoties uz rezultātu. Viņiem tas ir jautrībai. Kādā ātrzīmēšanas reizē, kad darbam jābūt gatavam 10 — 15 minūtēs, kāda dāma, redzot portretu, iesaucās: izskatās, ka taukaini mati! Otrā reizē kādā rotu veikalā apsēdās viena dāma. Grezna — auskari, citas rotas, bet ļoti līks deguns. Jāzīmē tas, kas ir, pretējā gadījumā nebūs līdzīga, tāpēc teicu viņai — tikai neapvainojoties, pasmaidiet. Viņa apskatījās zīmējumu, neko neteica, paņēma to un aizgāja.
Koku iepazina gaterī
— Kāpēc Bruno un vizuālā māksla, māksla, kāpēc ne automehāniķis, datorspeciālists?
— Tā ir mana aizraušanās jau 15 gadus. Esmu rīkojis seminārus, kuros jādalās ar dzīves atziņām, un šī ir viena no tām: zīmēšana man vidusskolā pavadīja garlaicīgās stundas — fiziku, angļu valodu. Tajās es burtnīcas malās sāku zīmēt skaistās klasesbiedrenes, skolotājas. Sapratu, ka tas man patīk, sanāk noķert vaibstus. Pēc 12. klases bija maza depresijas sajūta, jo nesapratu, ko vēlos darīt tālāk. Neesmu naivs, bet tas ir traģiski, ka arī šobrīd 12. klases jaunietim, kurš 12 gadus mācījies skolā, neviens nepasaka, kurā jomā esi labs un ko labāk nedarīt. Esi ar bezdibeni savā ceļā, un pats sev jautā — ko tālāk? Saku paldies mammai, kas mani motivēja, sakot — aizbraucam uz atvērto durvju dienām vienā, otrā augstskolā. Bija man interese arī par žurnālistiku. Vienīgais, ko sapratu, ka negribu pamest zīmēšanu. Tā bija un ir mana kaisle un sirdslieta. Toreiz arī īsti nezināju, ko protu bez zīmēšanas. Aizgāju uz Rīgas Tehniskās universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultāti, kurā mācījos materiālu tehnoloģiju un dizainu ar mēbeļu dizaina specializāciju. Jau augstskolā ieguvu pietiekami daudz zināšanu, lai pelnītu. Brīdī, kad bija jāmeklē prakses vieta, kā daudzi jaunieši, izvēlējos vieglāko ceļu, aizgāju uz gateri, iepazinu koku šādā veidā. Profesionāli ar mēbeļu dizainu daudz neesmu darbojies, esmu izveidojis dažus interjerus.
Spēlē galda spēles ar prezidentu
— Dzīvojot vēl Latvijas simtgades svinību gaismā, kādas ir Bruno sajūtas, esot šeit, tagad un domājot par nākotni?
— Ticu un smelšos viedumu senajos vārdos — katrs pats ir savas laimes kalējs. Katrs esam atbildīgs par savu nākotni, bet dažkārt pārāk gaidām, ka mums kāds, piemēram, valsts, kaut ko dos, ka mums tas pienākas. Mums ir jāgrib darīt. Manuprāt, demokrātija Latvijā attīstās ļoti kvalitatīvi, bet reizē arī jādomā, kā to nedaudz savaldīt. Melu ziņas ir viens no pārspīlētas demokrātijas klupšanas akmeņiem. Skolotāji kam tādam ir nesagatavoti, bet kurš gan cits, ja ne skolotājs strādā ar jauno paaudzi, un viņam vajadzīgas šīs prasmes. Ne man, ne jums skolā nemācīja, kā atlasīt informāciju, kā to vērtēt. Tāpēc ir sāpīgi redzēt, ka tie paši skolotāji dalās ar nepārbaudītu informāciju no neuzticamiem avotiem. Tad es tērēju savu enerģiju, lai apstādinātu šo čūsku, kas var aiziet tālāk. Jā, valstī ir vārda brīvība, bet jāskatās, kāds svars ir šim brīvajam vārdam. Labais stāsts par Latviju ir tāds, ka jebkurā profesijā vari būt vislabākais. Te tu esi savs cilvēks, kāds nekad nebūsi ārzemēs. Te vari sekunžu laikā nosūtīt ziņu ministram, piemēram, “Twiterī”, ir iespēja aizsūtīt vēstuli Valsts prezidenta kancelejai un satikt prezidentu dzīvē, kā to izdarīju es ar saviem skolēniem. Kopā ar viņu spēlējām galda spēles. Ja man prasa verdiktu par to, kāda ir Latvija — tā ir iespēju zeme godprātīgiem cilvēkiem. Gribas ticēt, ka cilvēki sākuši vairāk analizēt, vērtēt apkārt notiekošo. ◆

Pieturzīmes

Dzimšanas vieta un laiks: Bauska, 1986. gada 6. jūnijs.
izglītība: studējis Rīgas Tehniskajā universitātē.
ģimene: precējies, ir dēls.
Vaļasprieki: sarunas,
ceļošana, zīmēšana, mūzikas spēlēšana.

Staburags.lv ARHĪVS

Garlaicīgajās stundās skicēja uz burtnīcu malām

Kategorijas