“Būt latvietim ārpus Latvijas ir dārgs prieks”

2018. gada 11. decembris 00:00

1579

“Būt latvietim ārpus Latvijas ir dārgs prieks”

“Man ir svarīgi saglabāt latviskumu, lai kur es dzīvotu,” saka Inguna Grietiņa-Dārziņa, kura šogad nominēta titulam “Gada Eiropas cilvēks Latvijā”. Jau trīspadsmito gadu viņa vada korus un aktīvi darbojas pasaules latviešu biedrībās Īrijā un Eiropā. Sarunai Ingunu uzrunāju, kad viņa ir dzimtajā pusē Aizkrauklē. Enerģiska, pozitīva, vienkārša un atklāta — tāda viņa man šķiet. Arī tad, kad atzīst: “Uz savas ādas esmu izjutusi pārmetumus: patriotiskā latviete, bet pati nemaz neesi Latvijā! Cilvēki pat neaizdomājas, cik daudz esmu ieguldījusi un cik vēl varu darīt, lai Latvijai nezustu tie cilvēki, kuri izbraukuši.”

Vasara “ievelkas”
— Kad un kāpēc izlēmāt aizbraukt no Latvijas?
— Tas bija 2006. gada 8. martā. Tolaik strādāju Andreja Pumpura Rīgas 11. pamatskolā, kur biju sevi parādījusi kā laba mūzikas skolotāja. Īrijā strādāja mana draudzene, viņa aicināja atvaļinājuma laikā braukt ciemos, iepazīt Īriju un, iespējams, atrast darbu vasarai. Sākumā teicu: esmu patriote, nebraukšu prom no Latvijas! Gribēju sev Rīgā nopirkt dzīvokli, tomēr vairāki apstākļi sakrita tā, lai es izvēlētos braukt. Otrajā nedēļā Īrijā satiku savu tagadējo vīru, un tas bija likteņa pavērsiens, kāpēc šajā valstī paliku un joprojām tur dzīvoju. Starp citu, mans vīrs Gaidis ir no Viesītes, un man, neretietei, vajadzēja aizbraukt uz Īriju, lai satiktu kaimiņu novada puisi!
— Vai drīz sākāt iesaistīties sabiedriskajās aktivitātēs?
— Man ātri sāka pietrūkt latviešu sabiedrības. Manas draudzenes jau tad smējās: Inguna aizbrauca uz Īriju, tātad drīz tur būs koris! Tur jau gadu darbojās Latviešu biedrība, kurā bija latviešu skola, un es tajā sāku strādāt par mūzikas skolotāju. Ar to man nepietika, un 2006. gada 11. novembrī pirmo reizi sasaucām kopā latviešu kori “eLVē”. Pirmajā mēģinājumā piedalījās tikai astoņi cilvēki. Aktīvi darbojāmies, piedalījāmies multikulturālajos pasākumos, un drīz vietējie latviešus iepazina ne vien kā labus strādniekus sēņu fermās, bet arī inteliģentu tautu ar savu kultūru. Iepazināmies ar Anglijas latvieti, kurš strādāja Īrijas televīzijā, viņš veidoja sižetu par mums, iesaistījās Latvijas vēstnieks, un pamazām ar aktīvu kora darbu un iesaistīšanos dažādos projektos viss aizgāja uz augšu.
Kad dēls pārcēlās pie manis uz Īriju, viņam nācās pamest mūzikas skolu. Īrijā tobrīd nebija tādas mūzikas skolas kā mums Latvijā, un nolēmu, ka man pašai savam dēlam šī iespēja jārod. Togad Īrijā koncertēja “Čikāgas piecīši”, un Alberts Legzdiņš gribēja, lai ar viņiem kopā muzicē bērnu ansamblis. Šo abu iemeslu dēļ nolēmu dibināt mūzikas studiju “Mazais letiņš”, un tās krustvecāki bija “Čikāgas piecīši”. Pagājušajā gadā “Ma-
zajam letiņam” nosvinējām desmit gadu jubileju, un izlēmām, ka kaut kas jāmaina. Tagad studija pārtapusi par “LABKĪ” — Latviešu apvienoto bērnu un jauniešu kori Īrijā. Tajā ir 59 bērni, un mēs cītīgi gatavojamies nākamajiem Skolēnu dziesmu un deju svētkiem. Tagad manis vadītās Latviešu biedrības paspārnē darbojas 10 no 14 Īrijā esošajām latviešu skolām.
— Izklausās, ka Īrijā ir vienkārši kaut ko nodibināt…
— Kamēr nodibinājums nav saistīts ar valsts līdzfinansējumu, vajag tikai ideju un pazīt cilvēkus, kā arī mērķtiecīgu darbu. Pateicoties mūsu aktīvajam Eiropas Latviešu apvienības darbam, latviešu skolas tagad saņem līdzfinansējumu no Latvijas, un tad jau ir zināmi noteikumi.
Koris — akūta
nepieciešamība
— Latvieši ir atsaucīgi un labprāt iesaistās aktivitātēs?
— Esam izpētījuši, ka Eiropā kopās, skolās un biedrībās darbojas līdz desmit procentu tur dzīvojošo latviešu. Tas ir ļoti maz. Visiem cilvēkiem, kuri darbojas latviešu sabiedrībā ārpus Latvijas, tas ir brīvprātīgais darbs, par kuru algu nesaņem, līdz ar to cilvēkam vajag ne tikai motivāciju, bet arī pamatdarbu, lai nodrošinātu sev iztiku. Pieredze liecina, ka šo pamatvajadzībām domāto naudu mēs iztērējam latviešu lietās. Būt latvietim ārpus Latvijas ir ļoti dārgs prieks, un ne visi to var atļauties. Otra lieta: visas latviešu skolas darbojas brīvdienās — sestdien vai svētdien, līdz ar to vecākiem jābūt ļoti lielai apņēmībai, lai pēc darba nedēļas vēl bērnu vestu uz skolu vai citām latviešu aktivitātēm.
— Ko jums pašai šī darbošanās dod?
— Kad pirms 12 gadiem dibināju kori, tā manai dvēselei bija akūta nepieciešamība. Man ir svarīgi saglabāt latviskumu, lai kur es dzīvotu. Uz savas ādas esmu izjutusi pārmetumus: patriotiskā latviete, bet pati nemaz neesi Latvijā! Cilvēki neaizdomājas, cik daudz esmu ieguldījusi un cik vēl varu darīt, lai Latvijai nezustu tie cilvēki, kuri izbraukuši. Jā, tas prasa daudz spēka un laika, taču uztveru to kā misiju, ka daru ko labu Latvijai.
— Ir liela atšķirība — mācīt bērnu Latvijā vai Īrijā?
— Latvijā ar bērniem strādāt ir daudz vieglāk. Īrijā dzimušie latviešu bērni ir pielāgojušies īru dzīves uztverei un būtībai, brīvībai. Tur mūzikas nodarbībās bērniem nekad nenoturēsi tādu uzmanību, kā biju pieradusi skolā Latvijā. Īrijā katru minūti jācenšas viņu ieinteresēt un tajā pašā laikā jāuzklausa — ko viņš par to domā, kā jūtas, kā saprot? Piemēram, mūzikas studijā bērniem dziesmu tekstus vispirms izskaidro latviešu valodas skolotāja, lai viņi saprastu vārdu nozīmi, teikuma uzbūvi un teksta jēgu. Bērns kļūst tramīgs, ja līdz galam nesaprot. Vajadzīgs liels individuālais darbs. Īrijas skolās ir prasība — ja klasē ir vairāk nekā astoņi bērni, skolotājam vajadzīgs palīgs. Korī “LABKĪ” kopā ar mani un bērniem darbojas vēl piecas skolotājas.
— Teicāt: jāpelna latviskajām aktivitātēm. Kāds ir jūsu maizes darbs?
— Mums ar vīru ir ģimenes uzņēmums, kurš nodarbojas ar parketa grīdu ieklāšanu un tirdzniecību. Es tajā pildu administratores pienākumus.
Par mīlestību
un gēniem
— Kādā ģimenē esat augusi?
— Manai mammai pieder aptieka Neretā, tētis savulaik bija galvenais ārsts Neretas slimnīcā, tagad viņš ir pensijā. Man ir jaunāks brālis Gatis. Viņš bija izredzētais, kurš varēja augt pie mammas Neretā, bet es jau kopš piecu gadu vecuma dzīvoju pie omes un opapa Aizkrauklē, lai varētu mācīties mūzikas skolā.
Ģimene man devusi ļoti daudz. Šķiet, ka visi mani ļoti mīlēja jau tad, kad gaidīja, un man ticis vislabākais gan no vecākiem, gan no vecvecākiem, jo man padodas viss, kam ķeros klāt. Labi gēni! Tēta mamma bija darbmācības skolotāja, un es protu šūt, adīt, tamborēt. Vecvecāki no mammas puses dziedāja Aizkraukles skolotāju korī, opis bija izcils bass. Mamma dejoja sarīkojumu un tautas dejas, pašmācībā apguva instrumentu spēli. Visos ģimenes saietos allaž dziedājām, tāpat es braucu līdzi uz kora mēģinājumiem un no sirds dziedāju līdzi, vēl būdama maza meitenīte. Atceros, reiz iedziedājos pauzes laikā un pati to pārdzīvoju, bet diriģents mierināja: “Nekas, bērniņ, viss ir kārtībā!” Laikam jau tur radās mana mīlestība pret kora mūziku. Arī tētis ir saistīts ar mākslu — viņa aizraušanās ir fotografēšana.
— Jūsos nav aizvainojuma par to, ka augāt pie vecvecākiem?
— Nē, manī noteikti nav nekāda rūgtuma par bērnību, jo man tika ļoti daudz mīlestības. Ome bija ļoti mērķtiecīga, sēdēja klāt un piespieda spēlēt klavieres divas un pat piecas stundas dienā. Esmu viņai ārkārtīgi pateicīga par pacietību un to, ka izaugu tāda, kāda esmu. Savukārt nedēļas nogalēs braucu pie mammas uz Neretu, un viņa mani ļoti lutināja, mīļoja un ucināja. Mamma aizvien ir mana vislabākā draudzene, labākas par viņu man nav. Atceros, kad tīņu vecumā man parādījās “spuras”, mamma ar savu mīlestību tās ļoti ātri aplauza. Esmu ļoti pateicīga gan vecākiem, gan vecvecākiem par mīlestību un stingrību, ko viņi manī ieguldījuši.
Mazais sapnis
— Uzskatāt sevi par laimīgu cilvēku?
— Absolūti! Esmu liela optimiste, un bieži man ir sajūta, ka esmu radīta nevis parastai dzīvei, bet kaut kam augstākam, kādai misijai. Taču mans lielākais dārgums ir dēls un vīrs. Vīrs māk mani piezemēt, bet dēls māca: “Mammu, iemācies pateikt “nē!”” Tad domāju: ārprāts, cik ātri bērni aug… Kristiānam jau ir draudzene, latviešu meitene, ar kuru viņš iepazinās saistībā ar latviešu aktivitātēm, kurās viņu iesaistīju.
— Vai jūsu nākotnes plānos ietilpst atgriezties Latvijā?
— Melotu, ja teiktu, ka nekad neesmu par to domājusi… Emocionālā saikne ar savu zemi veicinājusi daudzus lūzuma punktus, īpaši šādas domas rodas pēc Dziesmu svētkiem. Ikdienā ļoti labi saprotu to, ka varu censties un darīt lielas lietas, bet tāpat Īrijā un citviet pasaulē nekad nebūšu savējā. Tad nāk šis emocionālais pārdzīvojums: nu kāpēc es nevaru dzīvot savā zemē? Reizē saskaries ar to otru pusi — tu vienreiz esi lauzis savu dzīvi, izbraucis, un esi pieradis pie lietām, kas ir tavā mītnes zemē. Latvija nav gatava dažādām lietām, arī tam, lai mēs ar vīru savu biznesu varētu attīstīt šeit, turklāt dēls ir pateicis, ka viņš savu nākotni Latvijā pašreiz neredz. Saliec prioritātes — kur dzīvosi, ko darīsi, un saproti, ka ir ļoti, ļoti grūti atgriezties… Cenšos par to nedomāt, bet mazais sapnītis mums tomēr ir — vecumdienas pavadīt savā zemē. ◆

Pieturzīmes

◆ Dzimusi 1975. gada 17. septembrī Aizkrauklē.
◆ Mūzikas pedagoģes izglītību ieguvusi Daugavpils Universitātē. Dublinā pabeigusi menedžmenta studijas.
◆ Savulaik dibinājusi un četrus gadus vadījusi Aizkraukles novada vidusskolas jauniešu kori “De Cantare”.
◆ Kopš 2006. gada dzīvo Dublinā, Īrijā.
◆ Pasaules Brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda vicepriekšsēde.
◆ Eiropas Latviešu apvienības prezidija biedre un kultūras nozares vadītāja.
◆ Latviešu biedrības Īrijā priekšsēdētāja.
◆ Īrijas latviešu koru “eLVē” un “LABKĪ” dibinātāja un mākslinieciskā vadītāja.
◆ Eiropas koru virsdiriģente.
◆ Ģimene: vīrs Gaidis, dēls Kristiāns (22 gadi).

Staburags.lv ARHĪVS

“Būt latvietim ārpus Latvijas ir dārgs prieks”

Kategorijas