“Iemeslus svinēt dzīvi vienmēr var atrast”

2018. gada 7. decembris 00:00

1707

“Iemeslus svinēt dzīvi vienmēr var atrast”

Jaunjelgaviete Paula Vārpiņa šonedēļ atzīmēja 24. dzimšanas dienu. Jubilāre ir tipiska
21. gadsimta paraugsieviete — strādājoša jaunā māmiņa, motivēta un ar vērienu. Laimes māte Paulai bijusi labvēlīga, jau tagad viņai ir viss, ko dzīvē var vēlēties.

Ar vienu kāju Latvijā, otru — Gērnsijā
1998. gadā Paulas mamma pārcēlās uz Gērnsiju, salu Lielbritānijas teritorijā. Paula palika Jaunjelgavā ar tēti un vecvecākiem. Pabeigusi piekto klasi, meitene nolēma doties pie mammas. “Tajā brīdī šķita, ka tā vajag, domāju, ka būs forši. Ja godīgi, tālienē neiedzīvojos. Nebija slikti, taču dzīve citur nav domāta man. Angļu kultūra, vide, bērni — tā bija cita pasaule, nesalīdzināma ar man ierasto Jaunjelgavu. Ja Jaunjelgavas vidusskolā tolaik mācījās 300 bērnu, tad Gērnsijā — 1000. Lielākais ieguvums bija angļu valodas zināšanas. Pirmā diena angļu skolā bija 5. decembrī, manā jubilejā. Skolasbiedri vaicāja, kad man ir dzimšanas diena, atbildēju, ka šodien, bet viņi neticēja un domāja, ka esmu “kukū”. Pirmo nedēļu sēdēju skolā un neko nesapratu. Tad notika klikšķis, sāku saprast. Beidzot mācību gadu, biju klases teicamnieku labāko trijniekā,” par pieredzi ārzemēs stāsta Paula.
Gērnsija platības ziņā atgādina lielu pilsētu. Šī šaurība jaunjelgavieti biedēja un radīja ierobežotības sajūtu. Pēc trīs gadiem viņa nolēma atgriezties dzimtenē. Pēc diviem gadiem Jaunjelgavas vidusskolā Paula atkal kravāja čemodānu, lai otrreiz mēģinātu iedzīvoties tālienē. “Iestājos Gērnsijas vidusskolā. Viņu izglītības sistēma krasi atšķiras no Latvijas prakses — vidusskolā ir četri izvēles priekšmeti, tādējādi skolēns uzreiz izvēlas virzienu, kurā ieguldīt spēkus un attīstīties. Neviens priekšmets nav obligāts, katrs pats izvēlas, ko apgūt. Latvijā tikmēr obligāti galvā jākaļ vairāk nekā desmit mācību priekšmeti. Izvēlējos matemātikas novirzienu, tolaik jau zināju, ko dzīvē gribu darīt. Personīgi uzskatu, ka Latvijas izglītības sistēmai vajadzētu sekot šim piemēram, protams, ne tik drastiski uzreiz. Vidusskolēni ir diezgan gudri, lai saprastu virzienu, kurā viņi vēlas iet.”
Mētāšanās ar to nebeidzās. Salā nav augstskolas, tādēļ bija skaidrs, ka pēc skolas beigšanas Paula dosies tālāk. Bija divi varianti — Londona vai Latvija. Galvenais, lai studijas būtu angļu valodā. “Trīs gadus runāju un rakstīju tikai angļu valodā. Mamma ir precējusies ar angli, tādēļ arī mājās runājām angliski. Latviešu valodu neaizmirsu, taču nebiju droša, vai spēšu tikt galā ar mācībām latviešu valodā. Runāt nebija grūti, baidījos par rakstīšanu, nebiju droša par savu spēju izveidot gramatiski pareizus teikumus, izmantojot juristiem nepieciešamo terminoloģiju. Pieteicos studijām trīs augstskolās — Londonā un divās Latvijas augstskolās. Izvēlējos Rīgas Juridisko augstskolu, tā atbilda visām prasībām un vēlmēm. Studijas Londonā atmetu pirmās, jo tas man būtu izmaksājis ļoti dārgi. Gada mācību maksa ir 20 000 sterliņu mārciņas, papildu izmaksas par dzīvošanu un ēšanu. Nevēlējos patstāvīgu dzīvi sākt ar milzu kredītu,” stāsta Paula. Anglijā vidusskolā jāmācās divi gadi, tādēļ, iestājoties augstskolā, jubilārei bija 17 gadu. Paula smej, ka sākumā bija “škrobīgi”, jo viņa nevarēja kopā ar kursabiedriem baudīt galvaspilsētas dzīvi.
Lai gan lielu daļu jaunības Paula pavadīja tālienē, par mājām viņa vienmēr uzskatījusi Latviju. Gērnsija ir vieta, kur kādu laiku dzīvojusi. Arī jaunjelgavietes mamma, vecmamma un mammas māsa, kuras ir tālienē, par mājām tomēr sauc Latviju. “Agri vai vēlu viņas atgriezīsies dzimtenē, tas ir tikai laika jautājums,” pārliecināta ir Paula.
Vīrs no Daugavas pretējā krasta
Paulas dzīvē notikumi raisās secīgi — kā no grāmatas. Izmācījās, sastapa liktenīgo vīrieti, svinēja kāzas un sagaidīja pirmdzimto. Paula vienmēr smējās un bija pārliecināta, ka klubs nav tā vieta, kur satikt vīra lomai cienīgu kandidātu. Taču tieši tā arī notika, klubā “Četri balti krekli” Paula iepazinās ar Rīgas Tehniskās universitātes studentu Kristapu. Kā izrādījās, puisis nāk no pretējā krasta — Skrīveriem.
Vēlme atgriezties Gērnsijā nepazuda. Paulai piedāvāja prakses iespējas labā juristu birojā, ceļā viņa devās kopā ar līgavaini. No tālienes tika plānotas sapņu kāzas, Latvijā pāris atgriezās mēnesi pirms lielās dienas. “Pateicos vīram, ka viņš mani pacieta un uzklausīja visas manas vēlmes. Protams, plānojām tā, lai abiem patīk, taču kāzas ir sievietes sapnis. Kāzas bija brīnišķīgas, labprāt atkārtotu ik gadu,” saka Paula. Pirmais “bērns” — suņumeitene Olīvija — uzradās neilgi pēc ģimenes dibināšanas. Vārpiņi meklēja kompromisu, Paula vēlējās klēpja sunīti, kuru var ņemt līdzi izbraucienos un turēt mājās, vīram medniekam vajadzēja biedru savam vaļaspriekam, tā pāris vienojās par bīglu. “Viņa joprojām ir mūsu pirmais bērns. Olīvija dodas ar mums visur, pat uz darbu. Viņa sevi uzskata par pilntiesīgu ģimenes locekli. Pat guļ cilvēku gultā, nevis sev paredzētajā,” par mīluli stāsta jaunjelgaviete. Drīzumā sekoja prieka vēsts, Paula bija bērniņa gaidībās. 2017. gada 1. jūlijā piedzima Izabella. “Meitiņa ir mūsu luteklītis-puteklītis. Tā jau laikam ir, ka bērni savus vecākus izvēlas paši. Izabella ir pielāgojusies mūsu skrejošajam dzīves ritmam. Mēs esam tie vecāki, kas bērnu visur ņem līdzi. Viņa ir ļoti mierīga un pacietīga jau kopš mazotnes. Tagad gan sācies aktīvais laiks, no mierīgā bērna maz kas palicis. Visu vajag iepazīt, pataustīt, izmēģināt,” par meitiņu teic jubilāre.
Ikdiena paiet maršrutā Jaunjelgava—Aizkraukle. Ģimene dzīvo Jaunjelgavā, Vārpiņu pāra bizness ir transporta uzņēmums Aizkrauklē, kas pārvadā kravas Eiropā, dibināts dienā, kad jaunieši saderinājās. Paula smej, ka patiesībā šis ir ģimenes pirmais bērns, par kuru Vārpiņi rūpējas un stutē uz kājām.
Vārpiņu ģimenes ikdiena mēdz būt haotiska. Tāpat kā darbā, arī mājās pāris darbojas kopā. Kurš redz darāmo, tas arī dara. “Cenšos būt saimnieciska, taču laikam neesmu tipiska mājsaimniece. Mans pašmērķis nekad nav bijis sēdēt mājās pie plīts. Visi pienākumi mums ir kopīgi, mājās nav tādu sieviešu vai vīriešu darbu. Ja vajag, Kristaps var ēst uztaisīt, ja es pirmā esmu mājās, tad kurinu krāsni,” stāsta Paula. Ģimenei par tradīciju kļuvusi atpūta ārzemēs reizi gadā. Aizceļošana no ikdienas rūpēm un pienākumiem palīdz atgūt spēkus un uzlādēt enerģiju nākamajam dzīves cēlienam. Vārpiņi bijuši Turcijā, Bulgārijā un Ēģiptē.
Vārds kā lellei
Paula daudzus gadus dejoja tautas deju kolektīvā “Kodoliņš”, kādu laiku tautastērpu novilka un tagad cer atgūt motivāciju, lai atgrieztos uz skatuves. “Ļoti vēlos atsākt, taču neesmu vēl saņēmusies. Gunita, piedod! (Gunita Krievāne, deju kolektīva “Kodoliņš” vadītāja — red.). Visu laiku izdomāju iemeslus, kādēļ nevaru — tas aizņems laiku, nebūšu mājās brīvdienās un vakaros. Patiesībā tās ir tikai atrunas. Atsākt dejot būs mana Jaungada apņemšanās. Man ļoti patīk dejot,” stāsta Paula. “Katrai sievietei nepieciešams laiks sev, bez vīra, bērna un ikdienas rūpēm. Glābiņš ir draudzenes. Satiekamies uz vīna glāzi vai tējas tasi, šādas izraušanās uzlādē. Mūsdienu skrejošais ritms apgrūtina tikšanās reižu plānošanu. Tiekamies retāk, taču tagad tās ir vēl mīļākas un kvalitatīvākas stundas.”
Šogad jubilejas svinību plānošanai laika pietrūcis. Svētkos iepriecinājusi Paulas mammas viesošanās Latvijā. Dzimšanas dienu Paula atzīmēja kopā ar radiem un tuvākajiem draugiem. “Man patīk lielas svinības. Dzimšanas diena ir labs iemesls satikties un izklaidēties. Dzīve vispār jāsvin, iemeslu vienmēr var atrast. Ar lielu balli var atzīmēt ne tikai apaļās jubilejas.” Paulas vīram mēneša vidū ir vārdadiena, Paula cer paspēt noorganizēt svinības, kurās atzīmēt abu svarīgos datumus.
Paulas vecāki zināja, ka gaida meitiņu. Katrs izraudzījies sev tīkamāko vārdu. Kad Paula piedzima, mamma Marika steigšus aizpildīja dokumentus, lai jubilāres tētis vairs neko nevarētu mainīt, jo viņš atvasei vēlējās dot vārdu Kintija. “Man ļoti patīk mans vārds, paldies mammai, ka visu ātri nokārtoja,” smej jubilāre, kurai vārds dots, iedvesmojoties no lelles skaistuma. Marikas jaunākajai māsai kādreiz bija skaista lelle, vārdā Paula. Vārdiņš iesēdies sirdī, un pēc gadiem Marika tika pie savas lellītes.
Kad Vārpiņi gaidīja pirmdzimto, viņi bija pārliecināti, ka būs puika. Uzzinājuši pretējo, abi bija pārsteigti, ka sajūtas pievīlušas, un sāka domāt iespējamos vārdiņus. Paula stāsta, ka visi potenciālie vārdi bija netradicionāli. Vecāki vēlējās meitiņai atvērt durvis uz pasauli, lai visur, kur viņa dotos, vārdu varētu izrunāt.
Pilnai laimei trūkst ideālās ģimenes ligzdiņas, pie kuras Vārpiņi jau ķērušies klāt, un kupla bērnu pulciņa. “Biju vienīgais bērns ģimenē. Vīram ir divas māsas. Man tas šķiet superīgi. Kad precējāmies, teicām, ka mums būs septiņi bērni. Pēc Izabellas skaitu esam samazinājuši līdz pieciem. Tad jau redzēs, kā būs, cik būs,” prāto jaunjelgaviete. ◆

+ 5

Staburags.lv ARHĪVS

“Iemeslus svinēt dzīvi vienmēr var atrast”

Kategorijas