Veido piederību Koknesei

2018. gada 7. decembris 00:00

Lai arī ikdiena Itai Lejiņai atkal lielākoties paiet Rīgā, viņa sevi uzskata par koknesieti un piederības izjūtu šai vietai turpina veidot ar savu darbu. Tas ir viņas vadītais tūrisma uzņēmums “Piestātne Pērsejas” un biedrība “Pērses krasts”, kurā top projekts, lai izceltu Pērses un Daugavas ielejas unikalitāti un tas viss paliktu arī nākamajām paaudzēm. Pirms neilga laika viņa bija arī Kokneses novada dzimtsarakstu nodaļas vadītāja, bet algoto darbu pilnībā nomainījusi ar rūpēm par ģimeni un sabiedriskajām aktivitātēm. Par to visu saruna ar Itu.

Patīk atgriezties
— Cik ilga ir jūsu saikne ar Koknesi?
— Vecāki uz turieni pārcēlās, kad sāku mācīties piektajā klasē. Pēc vidusskolas dzīve aizveda prom, bet ik pa laikam iznāk atgriezties. Arī apprecējos ar koknesieti un arvien vairāk iemantoju piederību pagastam. Tas ir tik skaists un bagāts iespējām, tāpēc vienmēr ir laba izjūta tur būt. Ļoti skaistā vietā Pērses upes krastā mums ir ģimenes īpašums, un apmēram no 2004. gada pamazām tur iekārtojam sev dzīvesvietu. Tomēr visu laiku bija vēlme to rādīt un dot iespēju baudīt arī citiem. Sākām ar laivu nomu, tad izveidojām piknika vietu un attīstījās pakalpojumi tūrisma sezonā. Tagad ir SUP jeb, latviski sakot, balansa dēļu noma. Sākām piedāvāt tos aizvadītajā vasarā, un cilvēkiem iepatikās. Tā ir iespēja baudīt skaisto ainavu no upes puses, tuklāt supošana piemērota ikvienā vecumā. Arī mana mamma to izmēģināja, un veicās ļoti labi. Savukārt deviņgadīgais dēls, tāpat kā lielākā daļa bērnu un jauniešu, uz dēļa jūtas lieliski. Pašai arī patīk to darīt, lai gan neiznāk bieži, bet supošana dod tādu brīvības izjūtu!
— Supošana ir populāra?
— Jā, un domāju, kādu laiku vēl būs. Cilvēki jau pamazām to iepazinuši un apguvuši. Arī laika apstākļi šovasar tam bija īpaši labvēlīgi. Kaut gan supot var arī vēsākā laikā. Pavasaros un rudeņos uz upes ir skaisti, un noteikti nav jākrīt ūdenī. Var mierīgi slīdēt pa upi un baudīt pavasara mošanos vai rudens lapu zeltu, kā arī saullēktu vai saulrietu. Ir cilvēki, kuri izmēģina šo nodarbi un vairāk neturpina, bet tie, kuriem iepatīkas, noteikti atgriežas. Turklāt Pērse ir ļoti laba vieta, kur sākt ar to nodarboties, jo upes ūdeņi ir mierīgi. Arī skaista apskatei — brauc un skaties, kas būs aiz nākamā līkuma. Nu jau sezona ir beigusies, bet būs jauns pavasaris.
— Kāpēc uzņēmumam un atpūtas vietai ir nosaukums Pērsejas?
— Vietu, kur tagad ir brīvdienu piestātne, savulaik sauca Pērsejas, un šķita svarīgi tai atdot šo nosaukumu.
“Ierauti”
visi
— Vai arī ģimene iesaistās šajās aktivitātēs?
— Visi esam “ierauti”, jo citādāk jau nevar. Lielās meitas, kurām ir savas ģimenes, arī vasaras pavada Koknesē. Teritorija mums ir pietiekami liela, un piestātnē visiem pietiek darba.
— Savējie neteic, ka jāliek šī darbošanās malā?
— Protams, ka saka! Visādas pārdomas ir bijušas, bet esam secinājuši, ka Pērsejas būs publiski pieejama vieta un mēs to attīstīsim. Mēģinām viens otru pamainīt un pagūt izdarīt savas lietas vai kaut kur aizbraukt.
— Kāpēc atteicāties no darba pašvaldībā?
— Dēlam vajadzēja sākt iet pirmajā klasē, skola bija Rīgā, un sapratu, ka nevaru strādāt pilnu slodzi un pietiekami veltīt laiku bērnam, tāpēc aizgāju no pašvaldības darba, bet iesāktais tūrismā turpinājās, jo Koknesē tāpat bijām bieži. Supošanai un citai aktīvajai atpūtai uz ūdens sezona jau beigusies, bet turpinās darbošanās biedrībā “Pērses krasts”, kur top projekts par Pērses un Daugavas upju ieleju.
— Kāpēc to darāt?
— Ir svarīgi izzināt šo vietu un atstāt ko paliekošu. Tāpēc ir projekti un citas ieceres. Darbojoties tajā, atklājas tik daudz interesanta par to, kas bijis tepat mums apkārt. To nevar atstāt aizmirstībai. Gribas, lai tajā iesaistās arī jaunieši, un viņiem būtu kur un kā dēļ atgriezties Koknesē. Kā jau teicu, neesmu piesaistīta darbavietai un varu plānot savu laiku, kad jāpievēršas ģimenes lietām un kad varu nodarboties ar projektiem.
Darbs — divi
vienā
— Kāds bija aizvadītais darbs pašvaldībā?
— Ļoti interesants. Līdz tam nebija ar šo jomu nekādas saistības, pirms tam strādāju privātajā uzņēmumā. Kā dzimtsarakstu nodaļas vadītājai vajadzēja pārzināt juridiskos jautājumus, organizēt, vadīt laulību un citas ceremonijas. Tā kā man ir izglītība gan juridiskajā, gan kultūras jomā, tad šis amats šķita piemērots, lai to uzņemtos, un bija, kur izpausties. Tāds labs balanss pienākumos, jo diezin vai gribētu strādāt tikai par juristi, bet šīs zināšanas noder. Paldies Aizkraukles kolēģēm, kuras man palīdzēja un nekad neatteica padomu! Dzimtsarakstu nodaļā daudzkārt darbs bija arī brīvdienās, un tolaik sākās prakse rīkot laulības ceremonijas ārpus nodaļas telpām. Braucām gan uz pilsdrupām, gan Likteņdārzu, un cilvēkiem tas patika arvien vairāk.
— Atceraties pirmās vadītās kāzas?
— Tās bija ziemā. Tā kā Koknesē nav savas laulību zāles, par kuras izveidi savulaik mēģināju cīnīties, tad ceremonija notika kultūras namā. Satraukusies biju ļoti, bet labi, ka nebija daudz viesu, tāpēc vieglāk tiku galā.
— Kāda bija jūsu iepriekšējā darba pieredze?
— Mana pirmā darbavieta pēc Kultūras akadēmijas beigšanas bija Meņģelē kā kultūras darba organizatorei. Kad piedzima meitas, dzīvojām Rīgā. Sāku strādāt tēva izveidotajā patentu un juridiskajā aģentūrā, kur bija dažādi pienākumi. Tad ieguvu arī juridisko izglītību. Esmu beigusi arī tūrisma koledžu, jo man ir svarīgi pārzināt jomu, kurā darbojos.
Abas labas
— Esat gan māmiņa, gan vecmāmiņa. Kura loma tuvāka?
— Viss sajucis kopā, bet interesanti abās. Tagad, audzinot jaunāko dēlu un raugoties uz vecāko mazmeitu, kuri ir vienā vecumā, saprotu, ka šī paaudze patiešām ir citādāka nekā tad, kad auga meitas. Viss ir daudz sasteigtāks, ātrāks un arī mums, vecākiem, jāspēj tikt bērniem līdzi. Tomēr ne jau bērni ir citādāki, bet laiks. Tā kā meitām ir aktīvais darba laiks, tad palīdzu pieskatīt mazbērnus. Šobrīd man ir trīs mazmeitas.
— Kas pašai ir labākā atpūta?
— Neko īpaši nedarīt, būt ar sevi dabā. Tas vislabāk izdodas pie Pērses, kur lielākoties esam vasarā. Ziemā labprāt slēpojam, neesmu liela karsto zemju piekritēja. Mums joprojām visiem patīk braukt uz Koknesi.
— Ar kādām izjūtām sagaidījāt Latvijas simtgadi?
— Pozitīvām. Daudz sabiedrībā par to runāts, gatavojoties šim notikumam, un man tas vairāk saistās ar darbošanos savā uzņēmumā, biedrībā, lai arī es varu kaut ko dot savai valstij. Tā ir neliela daļiņa, bet tas viss rada šo īpašo izjūtu. Svētku laikā bijām Rīgā un ar ģimeni apmeklējām pasākumus, kas bija skaisti. Tagad tuvojas Ziemassvētki, bet to gaidīšanas laikā man paredzēti kursi. Ziema ir tas laiks, kad jāizmanto iespēja mācīties. ◆

Vizītkarte

VĀRDS, UZVĀRDS: Ita Lejiņa.
DZIMŠANAS GADS:
1966. gads.
DZĪVESVIETA:
Rīga un Koknese.
IZGLĪTĪBA:
kultūras, jurisprudences
un tūrisma jomā.
NODARBOŠANĀS:
uzņēmuma “Piestātne
Pērsejas” un biedrības
“Pērses krasts” vadītāja.
ĢIMENE:
vīrs Juris, meitas Katrīna un Anna, dēls Alfrēds, mazmeitas — Beatrise, Lauma un Grieta.
VAĻASPRIEKS:
ģimenes pasākumu organizēšana un brīvprātīgais darbs.

Staburags.lv ARHĪVS

Veido piederību Koknesei

Kategorijas