Vēsturiskais mantojums — ieguvums vai apgrūtinājums? Pļaviņās apsver iespēju nojaukt vēsturisko ēku

Uz šādu jautājumu šobrīd mēģina atbildēt Pļaviņu novadā, kur pašvaldībā apsver iespēju nojaukt vēsturisko ēku Pļaviņu centrā ar tagadējo adresi Daugavas ielā 43 un 45. Izsludināta iedzīvotāju aptauja, kurā aicināts izteikt savu viedokli — nojaukt ēku vai saglabāt.
Nams kā muzejs
Nams Daugavas ielā 43 un 45 ir ar bagātu vēsturi. Būvēts pirms vismaz simts gadiem, tas ir viens no senākajiem Pļaviņās, ko cēlis Stukmaņu grāfs Mēdems. Savulaik tur darbojās liķieru fabrika, vēlāk — pašvaldība, Latvijas armijas Latgales divīzijas štābs un divīzijas pārvalde, saviesīgā biedrība, skola, bibliotēka un citas iestādes. Namam ir arī skaudras vēstures lappuses, jo savulaik liķiera fabrikas telpās bija tā dēvētais nāves pagrabs, kur līdz nošaušanai turēja notiesātos. Padomju gados un vēl neatkarības atjaunošanas gados tur darbojās šūšanas uzņēmuma “Rīgas apģērbs” filiāle, bija arī veikals. Nams sava pieredzētā dēļ ir gluži kā muzejs.
Nu jau ilgāku laiku ēka ir tukša. Pašvaldībā bija iecere, ka tur varētu pārcelt domi un tās struktūrvienības. Uz plašākām telpām tur cerēja arī bibliotēka. 2015. gadā bija pasūtīts ēkas renovācijas tehniskais projekts, kas izmaksāja ap 20 000 eiro, bet nenotika ne atjaunošanas, ne saglabāšanas darbi. Pļaviņu novada bibliotēkas vadītāja Ineta Grandāne stāsta, ka tolaik notika tikšanās ar projektētājiem un šķita, ka nu jau gan bibliotēka iegūs plašākas telpas, bet nekā.
Aptaujā jau piedāvāta iespēja šajā vietā izveidot mūsdienīgu publisko telpu, tāpēc novada domē, iespējams, vairāk domā par nojaukšanu. Kā arguments minēts, ka nams ir bīstams, tā izskats neatbilst sakoptas pilsētas tēlam un nepieciešami lieli finanšu līdzekļi ēkas pilnvērtīgai restaurācijai. Iedzīvotāju balsojums mājaslapā līdz šim bijis nevienprātīgs, bet tas licis aizdomāties — ko tad pilsētai nozīmē šī ēka, kas ir viena no vecākajām Pļaviņās un ir kā tās vēstures lieciniece. Sagaidot valsts simtgadi, tās vienaudzei gan apsver “nāvessoda” iespēju.
Apkopo viedokļus
Vēsturnieks Andris Rūtiņš ir neizpratnē — kāpēc, uzdodot aptaujas jautājumu, pašvaldība nav norādījusi, ka šīs ēkas ir vēsturiski ļoti nozīmīgas? Kāpēc netika veikta šo ēku tehniskās kārtības novērtēšana, pirms dome savulaik pasūtīja ēku renovācijas projektu?
Pļaviņu novada domes priekšsēdētājs Aigars Lukss informēja, ka pēc projekta izstrādes bija skaidrs, ka ēkas atjaunošanai nepieciešams vairāk nekā miljons eiro. Skatītas iespējas piesaistīt līdzekļus no Eiropas Savienības fondu līdzekļiem šim mērķim, jo pašvaldībai tādas naudas nav. Šobrīd tas nav izdevies.
— Ir skaidrs, ka ar ēku kaut kas jādara, jo tās situācija tikai pasliktinās. Šobrīd esam ierosinājuši šo diskusiju, lai apkopotu viedokļus un iespējas — atjaunot vai nojaukt. Ar izmaksām jārēķinās katrā gadījumā, un pie šī jautājuma atgriezīsimies nākamā gada sākumā. Ekspertus vērtējumam neesam piesaistījuši, jo arī tas maksā naudu, bet tāpat ir skaidrs, ka jumts brūk un ēka paliek arvien sliktākā situācijā. Jādomā arī par drošību, lai nams neapdraud apkārtējos. Jā, pēdējos gados nams nekādus būtiskos uzlabojumus nav pieredzējis, — teica Aigars Lukss.
Priekšsēdētājs piebilda, ka līdz šim apsvērta doma par pašvaldības struktūrvienībām šajā ēkā, bet tas ir vērtējams jautājums. Par to varēs runāt nākamajā gadā. Domes finanšu komitejas sēdē nākamā gada februārī par iespējām un izmaksām ēku nojaukt ziņos domes izpilddirektors. Katrā ziņā šobrīd nekāds konkrēts lēmums nav pieņemts, turpinās iespēju izvērtēšana un viedokļu uzklausīšana, kas ir dažādi.
Vairāk saka “nē” nojaukšanai
Interneta balsojumā mājaslapā pagaidām viedoklis dalās, bet izteiktās domas parādās, ka cilvēkiem nav vienalga. Ir, kuri atbalsta praktisko lēmumu, ka atjaunošana izmaksās pārāk dārgi un pilsētai tā būtu liela nauda, ko var ieguldīt citur, bet lielākoties cilvēki ir sašutuši.
Pret nojaukšanu ir arī pļaviņietis Mārtiņš Siliņš, kurš raksta:
“Lasu portālā “Delfi” Daiņa Īvāna rakstu par Ērgļu darboņu šaurpierību un naudas kāri saistībā ar Braku mežu, un tur ir arī viņa viedoklis par Pļaviņu domes bezjēdzīgo ideju nojaukt Pļaviņu vissenāko vēstures liecinieci — ēku Daugavas ielā 43 un 45.
Ēka ar visbagātāko vēsturi, radusies krietni pirms Pļaviņām, kad pat nenojauta par vēlāku pilsētas statusu. Barona Mēdema uzceltā liķieru fabrika, vēlāk dažādu armijas štābu mītne, ieslodzījumu vieta, krievu skola, pilsētas pārvalde un ilgus gadus fabrikas “Rīgas apģērbs” filiāle. Līdz kreklu šūšana izbeidzās, un līdz ar to vietvaras rūpes par ēku un remonti nenotika.
Jā, renovācija nepieciešama, prasa līdzekļus, esot pat jau tikuši iztērēti kādi 20 000 eiro projektam, bet viss apklusa. Bez piemērotām telpām joprojām ir bibliotēka, kas mitinās šaurībā kultūras centra ēkā, kaut bija jau ieplānots, kur ko izvietot. Telpas derētu ar Pļaviņām saistīto mākslinieku darbu pastāvīgai izstādei un daudz kam citam. Toreiz laikam projektu rakstītāji nespēja piesaistīt Eiropas naudu, bet atkārtojumi nesekoja.
Pabraukājot pa pilsētu, var redzēt daudzus īstenotus vai darbā esošus objektus. Pārliecināmies, ka to realizēšana mazliet vēlāk nekādu postu pilsētai neradītu. Novada mājaslapā minēts, ka ēkas kārtība izvērtēta, to pārbaudot. Kas un kādi speciālisti to veikuši, nav atklāts. Jā, renovācija prasa līdzekļus, bet ēkas nojaukšana, drupu aizvākšana un teritorijas labiekārtošana diezin vai sanāktu daudz lētāk, bet pilsēta zaudētu nepieciešamu trīsstāvu ēku ar pagrabtelpām.
Gribētos redzēt sertificētu būvinženieru izstrādātu renovācijas izdevumu tāmi un salīdzināt to ar nojaukšanas un teritorijas labiekārtošanas izmaksām. Ierobežotu līdzekļu situācijā darbus varētu plānot divos gados — vispirms ēkas remonts un tad teritorijas labiekārtošana.
Tagad klīst pat baumas par dažu privātpersonu ieinteresētību ēkas nojaukšanā un teritorijas atsavināšanā. Par plānoto teritorijas turpmāko likteni Pļaviņu novada mājaslapā nav nevienas konkrētas idejas. Nebūvēs taču nojauktās ēkas vietā autostāvvietu, kas jau labiekārtota pie kultūras centra, arī veikalu skaits pietiekams, ko tad vēl?
Starp citu, šai ēkai vajadzētu piestiprināt plāksni ar datiem par tās ilggadējo un būtisko nozīmi pilsētas vēsturē. Laikā, kad visas pilsētiņas velta lielas pūles un līdzekļus, lai uzturētu vēsturisko gaisotni un restaurētu centru apbūvi pat tur, kur tam nav saimnieciskas perspektīvas, pie mums grib tikai nojaukt. Tikko internetā parādījās ziņa, ka Kuldīgas pašvaldība atpērk privātīpašumus centrā, lai varētu par budžeta naudu tos renovēt atbilstoši senatnes elpai. Pļaviņu novada domes atbildīgās amatpersonas, iekāpiet autobusā, aizbrauciet pieredzes apmaiņā uz Kuldīgu papriecāties par tās vēsturisko bagātību un tās saglabāšanu!
Nu jau lasu arī “Facebook” pamatojumus renovācijai un palieku cerībā, ka saprāts uzvarēs tos viedokļus, kuriem viss vienalga, kur nu vēl pilsētas vēsture.”
Cerībā uz novada domes godprātību, ka tā tomēr centīsies rast līdzekļus vēsturisko ēku saglabāšanai, Astrīda Siliņa pašvaldībai iesniegusi vēstuli ar vismaz 30 iedzīvotāju parakstiem ēkas aizstāvībai. Tā nosūtīta arī laikrakstam “Staburags”.
Vieglāk un lētāk
ir sagraut
Sintija Silagaile sociālajos tīklos raksta: “Galvenā problēma ir tā, ka viss šajā jautājumā ticis organizēts pēc principa: “Mums ir tukša ēka, pagaidām netraucē — lai stāv. Vai vajadzētu ko darīt, lai dabas apstākļi un laika zobs to nesagrauž? Nu ko jūs... Ak, vai, šķiet, ka nu kaut kā darīšana ir stipri sadārdzinājusies mūsu ilgstošās pasivitātes dēļ.
Cik žēl, mēs tomēr darījām, ko varējām... Tagad vieglāk nojaukt.” Vienkārši skumji...
Šāds liktenis jau piemeklējis vairākas pilsētas būves. Arī Jānis Ivars Padedzis raksta, ka pirms kāda laika Daugavas krastā pretī Pļaviņu kultūras centram nojaukta necila ēka, ko pļaviņieši pazina kā bijušo ziedu kiosku. Pēdējos gados tā patiesi bija aizmirsta un pamesta būve, kurā neko citu nesaskatīja kā nesmukumu pilsētas sejā. Tomēr patiesībā šī ēka bija nekas cits kā 1936. gadā Kārļa Ulmaņa dāvinātais skatu paviljons Pļaviņu pilsētai, ko padomju gados pārbūvēja par ziedu kiosku. Vēl 1960. gadā pie tā esot bijusi saglabājusies misiņa plāksne ar tekstu: “Šo paviljonu Pļaviņu pilsētai dāvinājis Ministru prezidents Kārlis Ulmanis 1936. gadā.”
Vēl viena nesaskatīta vērtība, kas neapdomīgi zaudēta. Pamatots ir Jāņa Ivara Padedža jautājums — par kādu tūristu pieplūdumu varam runāt, ja mēs tikai jaucam, bet neko neatjaunojam?
Grūti gan iedomāties, ka tuvākajā nākotnē Pļaviņas varētu būt pašvaldība, kas tā vienkārši varēs atļauties likvidēt veco, lai vietā radītu ko jaunu. Tik viegli tas nesokas arī tagad — ne saglabāt, ne atjaunot, ne celt. Turklāt ne visu var mērīt tikai un vienīgi naudā, jo tādējādi nekāda attīstība nav iespējama.
Viedokļi
Arvīds Apfelbaums, novada uzņēmējs,
par šo jautājumu aizsāka diskusiju sociālajos tīklos. Viņš ir kategoriski pret nama nojaukšanu, un tam ir vairāki argumenti. Vispirms jau vēsturiskais.
— Tā ir mūsu vērtība, ko nevaram atļauties zaudēt, kā jau daudz ko citu. Turklāt pašvaldība to atzinusi par vietējās nozīmes kultūras pieminekli, tomēr neko nav darījusi, lai sakārtotu. Kā būvuzņēmējs uzskatu, ka ēka nav avārijas situācijā, bet, protams, lai to noteiktu, jāveic ekspertīze. Vai pašvaldība to ir izdarījusi? Ja parēķinātu, cik maksātu nama nojaukšana un cik jumta un fasādes remonts, pieļauju, ka izmaksas būtu līdzvērtīgas. Parēķinot vispirms to, diskusija par nama nojaukšanu būtu lieka. Tam joprojām ir vieta pilsētas vidē, — teica Arvīds Apfelbaums.
Dainis Īvāns, publicists un aiviekstietis, ir sašutis pat par domu nojaukt šo ēku.
— Vēl nesen braucu tai garām un uzskatu, ka Pļaviņās nav saglabājusies vēl tik skaista ēka — liela, plaša, vēsturiska un tik nepieciešama pašvaldībai. Kaut vai bibliotēkas vajadzībām, kas jau gadiem ir spiesta strādāt tik šaurās telpās. Telpas varētu būt arī citām vajadzībām, bet galvenā jau ir to vērtība. Turklāt, nojaucot ēku, skats būtu briesmīgs. Tas šobrīd ir viens no pilsētas vaibstiem, kas jāsaglabā. Ēka, protams, jāremontē, bet absurds šķiet fakts, ka pašvaldība iztērē diezgan lielus līdzekļus projektam, bet tālāk neko nedara. Var jau teikt, ka vainīgi ir iepriekšējā vadība un deputāti, bet katrai jaunai varai jāuzņemas atbildība par nepaveikto, ko tā “mantojusi”. Turklāt līdzīgiem kultūrvēsturiskiem projektiem bija iespēja piesaistīt Eiropas Savienības līdzekļus. Mani pārņem gluži vai skaudība, kad redzu kaut vai Madonas bibliotēku un muzeju, kur ieguldīti šādi līdzekļi. Kas Pļaviņām to liedza? Arī citās nelielās pašvaldībās par miljoniem restaurē vēsturisku pili, un nevienam nav ienācis prātā, ka tā jānojauc. Turklāt Pļaviņu dome šo ēku 2004. gadā iekļāva vietējo kultūras pieminekļu sarakstā, bet tagad grib nojaukt. Šī nama atjaunošanai vajadzētu būt vienai no domes nākamā gada prioritātēm, un varbūt ar šo labo darbu ieiet vēsturē.
Kategorijas
- Reklāmraksti
- Afiša
- Balles
- Izstādes
- Koncerti
- Teātris
- Citi pasākumi
- Sporta pasākumi
- Laikraksta arhīvs
- Foto un video
- Veselība
- Vaļasprieks
- Lietotāju raksti
- Latvijā un pasaulē
- Dzīve laukos
- Izglītība
- Operatīvie dienesti
- Novadu ziņas
- Aizkraukles novadā
- Jaunjelgavas novadā
- Kokneses novadā
- Neretas novada
- Pļaviņu novada
- Skrīveru novadā
- Vecumnieku novadā
- Viesītes novadā
- Sports
- Viedokļi/Komentāri
- Statiskas lapas
- Pazudis/atrasts
- Abonēšana
- "Staburaga" projektu raksti
- Kultūra