Gaidīt vislielāko Ziemassvētku dāvanu

Zane Spēlīte, Pļaviņu baptistu draudzes locekle

2018. gada 4. decembris 00:00

411

Aizvadītā nedēļa noslēdzās ar zīmīgu dienu — pirmo adventi, un sācies Ziemassvētku gaidīšanas laiks. Tas kā allaž ir divējādu izjūtu pildīts. No vienas puses, tam vajadzētu būt mierīgam un pārdomu pilnam, jo tas ir brīdis, kad var atskatīties uz sevi, izvērtēt savas domas un darbus, kas bijis pareizs un kas nē, nožēlot to. Vispirms jau sev pašam, tādējādi attīrīties un sagaidīt to, uz ko mēs ejam — Ziemassvētkiem. No otras puses, tas ir visaktīvākais laiks, kad visi sūdzas par steigu un aizņemtību, jo jāpagūst sagādāt dāvanas, lielākoties piemirstot, kas tad ir Ziemassvētku vislielākā dāvana, un tā ir Kristus piedzimšana.

Man pašai gan ne vienmēr izdodas rast harmoniju un mieru šajā laikā, bet arvien vairāk apzinos, ka tam ir vislielākā vērtība — apsēsties un rāmi padomāt. Lielākoties jau esam aizņemti, gatavojoties dažādiem pasākumiem, jo tie arī nenotiek tāpat vien, bez ieguldīta darba. Tomēr šogad esmu nolēmusi, ka vismaz centīšos visu darīt mierīgāk. Ja visam pārāk ātri jāskrien līdzi, tad beigās prieka maz. Arvien vairāk spēju novērtēt laiku un cilvēciskās attiecības, kam steigā nereti pasteidzamies garām.

Tomēr gluži bez materiālām dāvanām iztikt arī nevar, jo tas ir dāvināšanas un saņemšanas prieks. Turklāt ļoti svarīgs bērniem. Tāpēc arī Pļaviņu baptistu draudze šogad iesaistīsies akcijā “Vislielākā dāvana”, kas pasaulē zināma jau vismaz 20 gadu. To koordinē organizācija “Samaritan’s Purse”, un cilvēki dažādās valstīs savāc, iesaiņo un nogādā savākšanas punktos dāvanas bērniem. Daļa no tām atceļo uz Latviju un šogad arī uz Pļaviņām. Dāvanas būtība nav tikai konkrēta lieta, bet līdzi nāk arī garīgā vēsts, lai ir, par ko aizdomāties.

Gatavošanās Ziemassvētkiem visapkārt notiek ļoti ātri, kas nereti ir pat labi, jo patiešām var nesteidzīgi padomāt, ar ko iepriecināt citus svētkos. Arī draudzē gaidāms Ziemassvētku dievkalpojums un pasākumi, kas cilvēkiem ir svarīgi, tāpēc draudzes locekļi sāk tiem gatavoties. Neatņemama svētku sastāvdaļa ir dziesma un mūzika, kas arī man svarīga. To uzskatu par Dieva brīnumu, ka es dziedu un spēlēju mūzikas instrumentus, jo mūziku neesmu mācījusies, un arī skolas laikā ar dziedāšanu neveicās. Tomēr ar neatlaidību un lielu darbu es dziedu, un tas rada prieku. Tā gan galvenokārt ir garīgā mūzika, ko atskaņoju draudzes pasākumos. Tā ka ikviens, kurš grib slavēt Dievu, var to darīt.

Tā ir iznācis, ka dzīvoju mājā, kur iepriekš gandrīz 50 gadu notikuši dievkalpojumi, jo sava dievnama baptistu draudzei Pļaviņās savulaik nebija. Telpas tam atvēlēja sieviete, kura te dzīvoja. Vēlāk viņa aicināja tur dzīvot manu vectēvu ar domu, ka viņš kalpos Dievam. Vectēvs aizgāja mācīties uz garīgo semināru un kļuva par mācītāju. Vēlāk šis nams bija novēlēts mūsu ģimenei ar to pašu vēsti — kalpot Dievam, un esmu tur uzaugusi ticībā. Istabā, kur notika dievkalpojumi, kā bērns sēdēju pie harmonija, un viss notika mana skata augstumā, tāpēc spilgti iespiedies atmiņā un svarīgs joprojām. Mājā sen vairs nenotiek dievkalpojumi, bet ar vīru esam veidojuši to tā, lai cilvēkiem ir, kur pulcēties.

Grūti pateikt, vai Ziemassvētki ir man vistuvākie svētki gadā, bet tā dāvana, ko tajos saņemam, gan ir vissvarīgākā. Tas nav pat aptverams, cik Dievs pasauli mīlējis, jo devis tai savu Dēlu. Ja to apzināmies, daudz kas sakārtojas. Tā apjausma gan daudziem nenāk uzreiz. Jautājums tikai, vai protam šo dāvanu izmantot? Liela ir Dieva žēlastība, ka mums tik daudz tiek piedots, tomēr ne vienmēr par to aizdomājamies. Nesen draudzē runājām par šo tēmu, ka labprāt pieņemam to, ka mums piedod, bet paši to ne vienmēr darām. Piedošana dzīvē ir ļoti svarīga, bet dažkārt cilvēki ar aizvainojumu sirdī dzīvo visu mūžu. Visizplatītākais, ka bērni nepiedod saviem vecākiem. Tas grauj pašus un citus.

Šis ir laiks, kad daudz vairāk notiek dažādas labdarības akcijas. Ir, protams, svarīgi atbalstīt tos, kuriem klājas grūtāk, bet šim darbam vajadzētu notikt visu gadu. Ticu gan, ka pēc šī Ziemassvētku laika kādam tā būs kā mācība, ko viņš turpinās arī vēlāk. Tas ir svētīgi. Tā var būt gan jauna pieredze, gan nodarbe, kas pašu iepriecina un dod mieru, radot prieku citiem.

Politikai ikdienā daudz līdzi nesekoju. Lielākoties pievēršu uzmanību ziņu virsrakstiem, lai zinātu, kas notiek. Ja kaut kas ieinteresē, paskatos vairāk. Nereti tas negatīvi ietekmē sirdsmieru. Turklāt tas viss tik ļoti “ievelk”. Ja vēl palasi komentārus, negatīvs noskaņojums garantēts. Turklāt neko daudz lielajā politikā ietekmēt nevaru. Es varu lūgt Dievu, lai viss sakārtojas pareizi. No malas jau izskatās citādāk, nekā patiesībā ir, tāpēc uzskatu, ka visam jārit savu gaitu un katrs atbild par savu jomu. Ne pirmo reizi Latvijā ir situācija, kad grūti izveidot jaunu valdību, bet arī šis process virzās uz priekšu.

No sabiedrībā plašāk apspriestajiem tematiem vairāk piesaistīja rakstītais par jauno dziedātāju Eviju Vēberi. Iespējams, tāpēc, ka viņa saņēmusi tik daudz pārmetumu. To var vērtēt divējādi. Iedziļinoties vairāk, saprotu, cik viņai ir dziļa un atšķirīga mākslinieciskā domāšana. Varbūt nebija pareizi izvēlēties dziedāt tik populāru dziesmu, bet kādu savu kompozīciju, jo liela daļa klausītāju nav gatavi dzirdēt kaut ko atšķirīgu. No otras puses, prieks, ka viņa ir māksliniece, kura nepadodas “straumei” un ar savu atšķirīgo nostāju dodas uz priekšu.

Lai cik neierasti, pagājušajā nedēļā atnākusi ziema ar salu un nelielu sniegu. Sākumā grūti bija pierast, ka jāģērbjas siltāk, bet sniegs šajā gadalaikā rada labu izjūtu. Tas baltums ir kas īpašs — tāds košums, kas raisa prieku. Tāpēc Ziemassvētki bez sniega liekas skumjāki. Vēl jau viss ir priekšā, tad jau redzēs, kādi tie būs šogad.

Staburags.lv ARHĪVS

Gaidīt vislielāko Ziemassvētku dāvanu

Kategorijas