Staburags.lv ARHĪVS

Cauri Krievijai uz Ķīnu

www.staburags.lv

2018. gada 30. novembris 00:00

5
Cauri Krievijai uz Ķīnu

Pirms pāris gadiem iepazītie pasaules apceļotāji Laine Pērse un Arturs Driņins šoruden atkal devās ceļā — šoreiz cauri Krie­vijai uz Ķīnu. Nedaudz no viņu gaitām un piedzīvojumiem varēsiet sekot Laines rakstītajā dienasgrāmatā.
1. diena
Somas ir tikpat smagas kā 2015. gadā, kad sākām savu ceļu ar prāmi uz Stokholmu, lai tālāk dotos uz ASV, — 8 un 13 kilogrami. Nu dodamies uz citu pusi — uz kaimiņzemi Krieviju.
Tālākais galapunkts, kuru esam apmeklējuši šajā pusē, ir Ludza. Nez kāda tad ir tā Zilupe — pati pierobeža? Paliksim teltī, vakariņas un brokastis ir līdzi. Un šoreiz līdzi ir arī dators, lai vieglāk iemūžināt mūsu stāstu.
Līdz Zilupei vagonā ar mums kopā brauc kāda tante un konduktore. Vilciens patukšs. Iebraucam pierobežā jau pilnīgā tumsā, apkārtējie runā tikai krieviski.
Neilgajā gājienā redzam trīs veikalus, skaistu parku ar krāsainām strūklakām un lielu ekrānu parka vidū, kur tiek rādītas filmas par dzīvniekiem. Pie upes ierīkota atpūtas vietiņa, bet to jau ieņēmuši jaunieši. Visu kārtīgi apstaigājuši, saprotam, ka telts vietu atrast nekad nav bijis vienkārši. Ceļā satiekam divas dāmas, kas nesteidzīgā solī dodas vakara pastaigā. Viņas stāsta, ka mazajā Zilupē nemaz nav garlaicīgi. Pāri robežai te nāk vjetnamieši un Bangladešas iedzīvotāji — no Ķīnas uz Krieviju, tad pāri Latvijas robežai un dziļāk Eiropā, kur lielāks tirgus. Tāpēc te teltī palikt nemaz neesot tik vienkārši — robežsargi pārbauda ārā guļošos. Tad vienai prātā ienāk doma — mēs taču varot palikt viņas pagalmā!
2. diena
Līdz robežai ir septiņi kilometri. Nedaudz apmaldāmies ceļos, kas kartē nez kāpēc iezīmēti, bet reāli neeksistē. Ceļmalā līdz pat robežai pāris kilometru garumā izvietotas tualešu būdiņas, smago mašīnu rindas nav redzamas. Aizsoļojam līdz pirmajam kontrolpunktam. Tur latviešu robežsardze ar krievu akcentiņu jautā, vai mēs kājām? Uz kurieni? Uz Maskavu. Nu labi.
Katrā kontrolpunktā jautājam par to, vai pēc iebraukšanas Krievijā 24 stundu laikā jāreģistrējas teritoriālajā Iekšlietu ministrijas Migrācijas jautājumu pārvaldes nodaļā? Latvijas pusē neviens par to neko nezina.
Trīs kontroles izietas, nokļūstam Krievijā! Bet arī tur neviens par reģistrēšanos policijā neko īsti nemāk atbildēt. Tikai viena dāma uniformā ir pārliecināta — bez tā būs nepatikšanas. Pārbauda mūsu pases, liek izkrāmēt somas. Tad rodas jautājums par telti — kur ar to esam sataisījušies? Atbildam, ka telts bija nepieciešama Latvijā, un ar to pietiek. Kopumā viss ļoti jauki, un pēc pārbaudēm sasniedzam stabu ar lielu uzrakstu “Krievija”. Esam klāt! Šajā pusē rindas ir ļoti garas.
Maskavā kaučsērferis mūs gaida tikai rītdien. Ja mūs nepaņem kāds tālbraucējs, jātiek vismaz 160 km no robežas līdz pilsētiņai, no kuras kursē nakts vilciens uz Maskavu.
Aprunājamies ar ceļa malā stāvošajiem tālbraucējiem, neviens vēl nav gatavs braukt. Ejam un stopējam. Kāda mašīna samazina ātrumu, bet tad — robežsardze! Formastērpos tērptie vīri atver durvis, mēs smaidām un sakām, ka cenšamies nokļūt līdz Maskavai. Tie vien nosaka — tad nebūs pa ceļam. Nu, re, tātad Krievijā stopēt ir iespējams!
Drošu soli dodamies tālāk, un drīz apstājas kāds auto. Vīri no Daugavpils! Runājam gan krieviski, jo vecākais vīrietis, šķiet, latviski nemaz nesaprot.
Vīri brauc uz Veļikije Lukiem, un tas mums der. 160 km garajā ceļā, kas ir pārsteidzoši gluds, runājam gan par viņu dzīvi, gan mūsu piedzīvojumu. Vīri brīdina, ka Maskavā ir daudz tumsnējo cilvēku, un ir pārliecināti, ka visi Maskavas miljonāri ir ebreji. Uzzinot mūsu plānu ar vilcienu izbraukt pusi Krievijas un mēģināt ceļu Ķīnā, vīri atbild, ka viņi uz ko tādu gan neparakstītos. Bet paslavē mūsu drosmi un novēl labu ceļavēju.
Apstājamies pilsētiņā, kas ir tā, no kuras kursē nakts vilciens uz Maskavu. Līdz tam ir laiks izpētīt apkārtni. Ielas, mājas un veikaliņi gluži kā mūsu mazajās pilsētelēs. Vietējie ļoti atsaucīgi — vienmēr atbildēs lūgumam pēc palīdzības. Ļeņina pieminekļi un mazi bērni, kas spēlējas ar elektrošoku. Mazpilsētas nelīdzenie ceļi, tirdziņi un konditorejas. Bet ir lētāk, un tas iepriecina.
3. diena
Pirms vilciena ieejam veikalā un pārliecināmies, ka visas preces tādas pašas kā pie mums. Vien pelmeņiem lielākas variācijas. Cenas gandrīz uz pusi zemākas.
Tad kāpjam pienākušajā vilcienā. Atnāk biļešu kontrolieri, kas mūsu biļetes nez kāpēc aiznes prom. Jautājam mūsu ceļabiedriem, vai tā ir ierasta lieta, bet viņi paši brīnās un saka, lai pēc laiciņa ejam tās meklēt. Sešos rītā mūs pamodina konduktore, beidzot atgādājot mūsu biļetes. Pēc pusstundas ierodamies Maskavā.
20 vagonu garais vilciens ir piestājis Maskavas stacijā “Rīga”. Maskava ir milzīga! Krievijas politiskais, ekonomiskais un kultūras centrs. Apdzīvotākā pilsēta, kur gan tikai 2% no visiem iedzīvotājiem ir “īsti” maskavieši, un var teikt, ka viņu vecvecāki arī nākuši no šejienes.
Te viss ērti izbraucams ar metro, kuru ik dienas izmanto vairāk nekā 6 miljoni cilvēku, padarot par trešo aizņemtāko metro pasaulē. Dienas biļete, kas darbojas jebkuram metro 24 stundu laikā, izmaksā 3 eiro katram. Metro pieturas pašas par sevi ir īsts apskates objekts — katrā gribas apstāties un uzkavēties kā mākslas galerijā.
Mūsu pirmā pieturvieta ir Vjetnamas vēstniecība. Vajag vīzu! Pēc ilgām sarunām beidzot saprotam — latvieši Vjetnamas vīzai te var pieteikties, bet nepieciešams ielūgums, kas var izmaksāt vairāk nekā pati vīza. Pie tam jāpiemaksā par ātru vīzas izgatavošanu, jo Krievijā pārvietoties bez pases nav prātīgi. Un vilcienā vispār bez tās nevar braukt! Saprotam, ka uz Vjetnamu tikt būs sarežģītāk, kā domājām, tāpēc pagaidām atstājam šo jautājumu Ķīnai.
Maskavā ielas ir gludas un tīras. Tualetes ir foršas un bez maksas! Katrā vietā gan pārbauda mūsu somas — dažreiz pat puse jākrāmē ārā! Visur ir sargi.
Izstaigājam Gorkija parku, kas ir populārākā atpūtas vieta maskaviešiem. Te redzams, kā visi gatavojas Maskavas dienai 8. septembrī. Pieminekļu parkā, kur padomju laiku tēli sajaucas ar moderno mākslu, notiek priekšvēlē-­­
šanu kampaņa, un tiekam pie laimes cepumiņiem, aprocēm, piespraudēm un pat T krekla, ko gan Krievijā nevalkāsim.
Visbeidzot nonākam pie Jēzus Kristus katedrāles, kuras vietā piecdesmit gadus bija pasaules lielākais atvērtais peldbaseins.
Un tad jau pienācis vakars un tikšanās ar mūsu jauno draugu. Kopā ar Juriju nokļūstam 16. stāva dzīvoklītī 15 km no Maskavas Sarkanā laukuma. Mums tiek ierādīta milzīga istaba, un tad arī atklāts — pats Jurijs te nedzīvo, un viss dzīvoklis tiek atstāts mūsu rīcībā. Viņš vien vēlas šo vakaru pavadīt sarunās. Lieliski!
(Turpmāk vēl.)