“Lēnām sāku palikt zaļš!”

2018. gada 30. novembris 00:00

923

Šonedēļ dzimšanas dienu svin aizkrauklietis Andris Zebauers. Ar humora dzirksti, plašu smaidu, kārtīga darba cilvēka saplānotu dienas režīmu — tāds jubilārs ierodas redakcijā uz sarunu. Tradicionālā latvieša pieticībā Andris teic, ka nekāda lielā jubileju svinēšana neesot — atzīmē ģimenes lokā bez īpašām izdarībām. “Svarīgākais man ir saticība ģimenē,” īsi un pārliecinoši teic jubilārs.

Hokejam pakārtota visa dzīve
Andris dzimis un audzis Pļaviņās, ar šo pilsētu saistās pirmās bērnības atmiņas, puiku darbi un nedarbi. Tolaik puišiem ziemā brīvā laika tikpat kā nebija, jo liela daļa spēlēja hokeju, spēļu laukums bija ierīkots pašā šosejas malā — “Karjerā”. “Paldies jāsaka Jurim Kļeščenogovam, kurš mūs, puikas, tolaik savāca kopā, motivēja un trenēja. Braucām uz hokeja mačiem arī Rīgā, “Zelta ripā” bijām izcīnījuši godalgotas vietas. Viss mums saistījās ap un par hokeju, tā bija svarīgākā nodarbe, kurai pakārtota pārējā dzīve, ne tā kā tagad, kad jauniešiem ir daudz brīvā laika, dažkārt nezina, ko ar to iesākt. 1982. gadā, kad pārcēlāmies uz dzīvi Aizkrauklē, aizraušanās ar hokeju turpinājās, kopā ar domubiedriem mēģinājām savākt komandu arī te, tolaik pilsētā bija divi laukumi — pie ugunsdzēsēju depo un profesionālās vidusskolas. Skolas vadība bija sagādājusi hokeja formas, mēs ar tēvu lējām ledu uz laukuma, taču te nekas nopietns neizveidojās, spēlējām tādu puišu hokeju,” teic jubilārs.
Arī tagad Andrim šis sporta veids nav vienaldzīgs — ir kaislīgs hokeja līdzjutējs ne tikai pasaules čempionāta laikā, regulāri brauc vērot klātienē hokeja spēles Rīgā, drauga dēls spēlē komandā “Prizma”, arī šīs spēles Andris bieži apmeklē.
Aizdejojas līdz kāzām
Aizkraukles Profesionālajā vidusskolā Andris ieguva autoatslēdznieka profesiju, aktīvi dejojis skolas tautas deju kolektīvā un kultūras nama jauniešu deju kolektīvā. “Aizdejojāmies līdz kāzām!” teic jubilārs, taču patiesībā iepazīšanās ar nākamo sievu Ingūnu esot likteņa ironija. “Bija padomju laiks, tolaik solīja piešķirt dzīvokli manam tēvam, neiedeva, solīja piešķirt sievas tēvam, arī neiedeva, tad atkal solīja un nepiešķīra, līdz satikāmies vienas mājas vienā kāpņu telpā — Ingūna dzīvoja pirmajā, es — ceturtajā stāvā. Kā es skaistai meitenei garām paiešu? Tā lēnām vienreiz ieslīdēju ciemos, un nu esam kopā jau 28 gadus!” stāsta aizkrauklietis.
Lai gan ar tautas dejām aizrāvušies abi — gan Andris, gan Ingūna, ar laiku ģimenes dzīve un rūpes guva virsroku un deja palika otrajā plānā. “Esam pietiekami ilgi dejojuši, lai teiktu, ka ir izdzīvotas skaistas dejotāju emocijas, koncerti, pasākumi, esam piedalījušies Dziesmu un deju svētkos. Tie ir vakari, brīvdienas un nedēļas nogales, kas jāatvēl dejošanai. Kad piedzima meitas, vairāk laika izvēlējāmies pavadīt mājās kopā ar bērniem. Priecājos, ka ar dejošanu savu dzīvi cieši saistījusi meita, viņa dejojusi no bērnudārza vecuma līdz meitiņas piedzimšanai,” teic Andris.
Kopā ar sievu Ingūnu izaudzinātas divas meitas: Daila un Līva, abas savu dzīvi saistījušas ar medicīnas jomu un strādā tepat Aizkrauklē — Daila ir fizioterapeite, savukārt Līva strādā Neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādē par ārsta palīdzi. Ģimenes, īpaši jau vectētiņa, mīlestību visvairāk šobrīd saņem mazmeitiņa Sabīne, kurai 5. decembrī — vārdadienā — apritēs astoņi mēneši.
Notikumiem bagāts gads
Andris savā dzīvē par svarīgu uzskata 1990. gadu, kas bijis bagāts ar notikumiem — beidzis arodvidusskolu, nosvinējis kāzas, sācis darba gaitas milicijā un pieteikusies meita. Divus gadus Andris strādājis milicijā Aizkrauklē, pārējie 20 aizvadīti Rīgā. “Iestājoties Policijas akadēmijā, pašsaprotami, ka tālākās karjeras un darba iespējas bija saistītas ar Rīgu. Astoņus gadus esmu strādājis Mobilajā policijas pulkā, šī darba specifika ir saistīta ar darbu “uz ielas”, tā bija ļoti laba prakse. Pēc tam strādāju Kriminālistikas pārvaldē, vēlāk — Informācijas centrā un no turienes jau devos izdienas pensijā. Tiem, kuri brīnās un jautā, kāpēc policisti izmanto šo iespēju un salīdzinoši agrā vecumā dodas izdienas pensijā, ar pārliecību varu teikt, ka darbs policijā ir smags un psiholoģiski grūts. “Gribu teikt paldies vecajiem kolēģiem, kuri man deva rūdījumu, īpašs paldies krusttēvam Maigonim, kurš strādāja Jēkabpils milicijā, vēlāk arī policijā. Pie viņa pavadīju teju katras brīvdienas, un laikam šī profesijas izvēle saistīta ar viņa darbu un piemēru,” teic jubilārs.
No policista darba nav aizbēdzis
Andris atminas arī barikāžu laiku, kuru kā milicis pavadījis pašā notikumu krustpunktā Rīgas centrā. “Mani toreizējais priekšnieks nepalaida kopā ar kolēģiem pašā karstākajā brīdī, sakot, ka mani mājās gaida maza meitiņa...” atceras jubilārs.
Toreiz tas bija sarūgtinājums, Andris bijis nepakļāvīgs, taču augustā jau kopā ar kolēģiem atradies pie Augstākās padomes ēkas un izdzīvojis augusta puču. Šodien vaicāts, vai domātu un rīkotos tāpat kā 1991. gadā, jubilārs atbild pārliecinoši: “Par to, cik tas ir liels risks, neviens milicis nedomāja. Mēs bijām devuši zvērestu, bijām gatavi iestāties par Latviju, un, ja vajadzētu, darītu to atkal.”
Pēdējos četrus gadus Andris strādā par inspektoru Valsts vides dienestā. Pats joko, ka necik tālu no policista darba nav aizbēdzis, jo darba specifika ir līdzīga: “Esam trīs bijušie policisti, arī vides inspektora darbā vajadzīgs krampis, spēja izvērtēt situāciju, jāstrādā ar dažādiem cilvēkiem. Tā pati patrulēšana, tikai uz ūdens! Sadarbojamies ar policiju, ja vajag, zvanām, saucam palīgā. Oktobris, novembris ir lašu nārsta laiks, tad ir negulētas naktis, nākas pasēdēt un pavaktēt, pavasarī saspringtāks ir zandartu nārsta laiks. Salīdzinot situāciju apkārtējās ūdenstilpēs šodien un pirms četriem gadiem, kad tikko biju sācis strādāt, varu teikt, ka ir ļoti uzlabojusies.”
Gribas iemest to
lieko makšķeri...
Aizkrauklietis atklāj, ka ar pieķertajiem makšķerniekiem galvenais ir prast izrunāties un paskaidrot, ko pārkāpis un kāpēc tā nedrīkst rīkoties: “Tiklīdz pie apvāršņa parādās inspektors, skaidrs, ka viņš vainīgs visās nebūšanās. Esmu bijis vainīgs arī pie “Liepājas metalurga” bankrota! Taču ne jau es izdomāju un pieņemu Ministru kabineta noteikumus! Jā tādi ir, tad tie ir jāievēro, pie tam visiem! Vienmēr uz darbu braucu ar humoru — saku, nu pastāstiet, mīļie cilvēki, ja uz tām divām makšķerēm neķeras, tad domājat, ka ķersies uz trešās? Paldies tiem, kuri ciena inspektoru un, mūs ieraugot, to lieko makšķeri vismaz noliek sev blakus. Vislabāk cilvēks savu pārkāpumu sāk saprast brīdī, kad protokolā ierakstīts datums!”
Jubilārs, par darbu runājot, teic — tas ir interesants, pamazām kļūstot arvien “zaļāks”, strādājot vairāk pievērsis uzmanību apkārtējai videi, sakoptībai, gribas, lai visi aiz sevis aizvāc atkritumus, nemēslo mežā un ūdens tuvumā. “Mani daba iedvesmo. Braucot uz darbu, man ir tāda vieta, kuru cilvēks pavisam nedaudz ir skāris. Te pavasarī var redzēt, kā daba mostas pēc ziemas, čalo ūdens, peld gulbji, atlido gājputni. Iedvesmo arī agrie rīti Daugavas tuvumā, to novēlu mūsdienu jauniešiem — apskatīties sev apkārt un izmantot šīs iespējas, ko daba mums sniedz!” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

“Lēnām sāku palikt zaļš!”

Kategorijas