Bez plānotāja nepaveiktu pat pusi

2018. gada 30. novembris 00:00

653

“Noķert” aizkrauklieti, Aizkraukles jauniešu domes jauno priekšsēdētāju Kristīni Galstjanu, lai aprunātos, ir sarežģīti. Kristīne aktīvi piedalās dažādos pasākumos, dzied, darbojas jauniešu domē un zemessardzē. Par kārtību ikdienas skrējienā gādā plānotājs, kas ir gluži kā kompass.

Nebeidzama
izaugsme
— Visu laiku esi skrējienā. Kas ir šīs nedēļas aktualitāte?
— Pirmdien viesojos Skrīveru sociālās aprūpes centrā. Iedvesmojos no Jelgavas “Laimes eņģeļiem”, un kopā ar Aizkraukles jauniešiem nolēmām organizēt labdarības akciju. Ar Aiju Svētiņu, pansionāta direktora vietnieci, izspriedām, kā ieceri realizēt. Esam apņēmušies pansionātā turpmāk viesoties vismaz reizi divos mēnešos. Palīdzēt centra darbiniekiem, pansionāta iemītniekiem palasīt priekšā un iziet ar viņiem pastaigās. Par labiem darbiem citu labā vairums iedomājas reizi gadā — Ziemassvētkos, mēs, jaunieši, vēlamies to padarīt par ikdienas tradīciju — cilvēks cilvēkam palīdz un dara labu. Ziemassvētkos pansionāta iemītniekiem dāvāsim muzikālu koncertu. Pasēdēsim, parunāsimies. Pansionātā mīt daudz vientuļu cilvēku. Vientuļajiem cilvēkiem svarīga ir komunikācija, cilvēciska saskarsme, vienkārša saruna spēj likt cilvēkam atplaukt. Plānojam darboties arī ģimenes atbalsta centrā “Dzeguzīte”, tā bērni uzrakstījuši savas mazās vēlmītes, Ziemassvētkos mēs tās realizēsim un sniegsim nelielu koncertu. Arī ar šo iestādi ceram sadarboties turpmāk, apciemojot bērnus regulāri un rīkojot nelielus pasākumus.
— Kādēļ nolēmi iesaistīties jauniešu aktivitātēs?
— Aizkrauklē ir daudz jauniešu, mēs darbojamies dažādās ārpusstundu nodarbībās, bet neveltām laiku pilsētas attīstībai. Ir daudz vietu un jomu, kurās mēs kā kolektīvs varam sniegt pozitīvu ieguldījumu. Tieši šis redzējums un nākotnes vīzija par iespējamām pārmaiņām mani motivēja pievienoties aktīvo jauniešu pulkam.
Sākumā mums bija brīvprātīgo statuss, tagad esam reģistrēti kā Aizkraukle novada jauniešu dome. Tā ir vērienīga izaugsme. Jūtu, ka esam novada neatņemama sastāvdaļa, iesaistāmies pasākumu rīkošanā, veidojam savus notikumus. Jo vairāk iesaistāmies un darām, jo vairāk mums uzticas. Ir jauni pienākumi un piedāvājumi. Tā ir nebeidzama izaugsme.
Statuss “Aizkraukles jauniešu dome” man un pārējiem jauniešiem ir ļoti nozīmīgs. Tagad mums pavērtas plašākas iespējas plānu realizēšanā. Aizkraukli virzīsim jauniešu galvaspilsētas titulam 2020. gadā, iesaistīsimies Eiropas fondu atbalstītajos projektos. Manuprāt, mainījusies arī apkārtējo attieksme, mūs uztver nopietni. Esam kļuvuši nopietnāki. Kā brīvprātīgie mēs nācām, kad varējām un gribējām, tagad mums ir saistības — noslēgti līgumi. Neviens mūs nespiež, mēs darbojamies, jo tā gribam.
Idejas ģenerējam visi kopā, izveidota padome — priekšsēdētājs, vietnieks un ministrijas, kurām ir konkrēti pienākumi. Esmu jauniešu domes priekšsēdētāja, visi pienākumi mums ir godīgi sadalīti. Pirms domes dibināšanas es viena atbildēju par līgumiem, anketām, man vajadzēja sarakstīt, kurš uz kurieni brauks un ko darīs. Veikt šos pienākumus vienai bija grūti, trūka laika, paralēli bija skola un papildu nodarbības. Man visa bija par daudz. Tagad pienākumi izlīdzināti, strādājam kopā, apspriežam, diskutējam.
— Šogad absolvēsi vidusskolu. Vai esi izlēmusi, ar ko saistīsi nākotni?
— Pēc vidusskolas absolvēšanas studēšu inženierzinātni. Pēc tam plānoju doties uz Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Viss izplānots. Es zinu, ko vēlos sasniegt, man ir izvirzīti konkrēti mērķi, lai nonāktu tur, kur vēlos būt. Netērēju laiku lietām, kas man nav saistošas vai nākotnē noderīgas.
— Vai pašreizējā izglītības sistēma tevi apmierina?
— Vienmēr var būt labāk. Šobrīd daudz tiek runāt par kompetenču izglītību. Manuprāt, uzlabot vajadzētu savstarpējās skolēnu un skolotāju attiecības. Bieži ir tā, ka prasmju novērtējums ir subjektīvs. Ar to saskaras daudzi skolēni. Cietējs ir skolēns, kurš neobjektīvu iemeslu dēļ saņem sliktu atzīmi. Lai attiecības uzlabotu un situāciju mainītu, jāsadarbojas abiem — kā skolēnam, tā skolotājam.
Tāpat jāpārdomā mācību viela, lai stundās nebūtu jāpārraksta viss no grāmatas kladē, bet, lai pedagogi skolēnus ieinteresētu un aizrautu. Mācību procesam jābūt aktīvam, lai rosinātu skolēnu padziļinātāku interesi. Daudzās mācību stundās, piemēram, fizikā, tas jau tiek darīts. Praktiskas nodarbības aizrauj vairāk nekā pliekana teorija.
— Vai lielajam finišam — centralizētajiem eksāmeniem — jūties gatava?
— Pazīstot sevi, rokas drebēs jebkurā gadījumā. Mācību vielu apgūstu stundu laikā un pēc skolas. Kārtošu centralizēto fizikas eksāmenu. Agrāk no domas vien mani pārņēma ārkārtīgas bailes. Tagad, kad priekšmetu apgūstu padziļināti, iesaistoties jauno fiziķu skolā, jūtu iedrošinājumu. Jebkurš skolēns veltīs laiku, lai labi apgūtu priekšmetu, kurš nākotnē būs nepieciešams.
Iekaro jaunas
virsotnes
— Kā tu sevi raksturotu?
— Esmu aktīva, cenšos iesaistīties visur, kur redzu, ka varu sniegt pozitīvu ieguldījumu. Esmu daudzpusīga, man ir daudz vaļasprieku. Ne vienmēr esmu bijusi ekstraverta. Patiesībā visus pamatskolas gadus biju ļoti noslēgta, neiesaistījos nekādās aktivitātēs. Tad notika klikšķis, man vajadzēja pārmaiņas. Sāku dziedāt korī, daudzas lietas sāku apgūt fakultatīvi, iesaistījos jauniešu aktivitātes. Līdu visur, kur vien varēju. Pārmaiņas bija nepieciešamas. Biju nonākusi komforta zonā, bija labi, pat ļoti labi. Negribēju līst ārā. Izmetot sevi no šīs drošās komforta zonas, sāku iekarot jaunas virsotnes, attīstot sevi, mainījās pasaules redzējums.
— Kā tu visu paspēj?
— Ir lietas, kas neizbēgami pārklājas. Bez plānotāja es burtiski pazustu. Lai vienkārši izietu ārā, satiktos ar paziņām, man vispirms jāskatās plānotājā. No vienas puses, tas ir briesmīgi — vārds “atpūta” man ir svešs. Esmu saskārusies arī ar izdegšanu, kad viss apnīk, es nevis negribu neko darīt, bet fiziski vairs nespēju. Tad man nepieciešams atpūsties, atgūt spēkus, lai varētu turpināt. Man patīk viss, ko es daru, taču esmu tikai cilvēks, man ir tik daudz resursu, cik ir. Mani viss saista, interesē, cenšos izmantot katru minūti produktīvi, raujos uz visām pusēm. Galvenais ir laika plānošana. Plānoju visas tikšanās un nodarbības. Atlicinu laiku arī atpūtai un kārtīgam miegam. Ja es neplānotu, tad nepaveiktu pat pusi no tā, ko daru šobrīd.
Protams, visu, ko vēlos, pagūt nav iespējams. Nākas noteikt prioritātes. Šobrīd tā ir mana izglītība, darbs jauniešu domē un zemessardzē. Pārējais tiek pakārtots šiem punktiem. To, cik daudz esmu uzņēmusies, saprotu vien tajos brīžos, kad atveru plānotāju un redzu, ka tas ir sarakstīts vairākas nedēļas uz priekšu.
Noderīga prasme skolā un dzīvē
— Kas vēl tevi aizrauj?
— Ir jomas, kas saistītas ar manu izglītību, fakultatīvās nodarbības. Tās mani aizrauj, taču tās arī ir noderīgas turpmākajā izglītībā. Dziedu korī “De Cantare”, drīzumā plānoju pievienoties arī jauktajam korim “Aizkraukle”. Brīvajos brīžos rakstu un fotografēju. Man ļoti patīk fotografēt portretus. Cilvēku sejas ir interesantas, ‘‘noķertā’’ izteiksme daudz ko stāsta.
Mani interesē arī māksla, īpaši antīkā laikmeta. Sākumā pat gribēju studēt kaut ko saistībā ar to. Māksla ļauj izbaudīt emociju gammu. Man patīk krāsas, nevis spilgtas, bet izteiktas. Ar pareiziem toņiem var panākt elpu aizraujošu efektu.
Pirms mazliet vairāk nekā mēneša iestājos zemessardzē. Mani saista šī vide un aktivitātes. Iestājos, jo ir sajūta, ka var notikt jebkas, pasaulē ir saspringta situācija. Otrkārt, man tur jau bija daudz draugu un paziņu. Viņi jūsmoja, cik zemessardzē ir forši, tas stiprināja vēlmi iestāties. Sanāca tā, ka viņi mani ievilka, taču mana interese un sajūsma par notiekošo ir lielāka nekā viņiem visiem kopā.
Zemessardze māca sadarbību, tā ir vajadzīga prasme kā skolā, tā dzīvē. Nākas sastapties ar lielu fizisko slodzi un morālo pārbaudījumu. Ne visiem pārbaudījumi ir pa spēkam. Lai gan zemessardzē esmu neilgu laiku, jūtos labi, enerģiski. Šķiet, ka esmu gatava visam, ko dzīve man sagādās. Zemessardze nešķiro, vai tu esi vīrietis vai sieviete, visiem ir vienādi nosacījumi. Tādēļ arī fiziskā slodze visiem vienāda. Kā sievietei tas varbūt ir nedaudz grūtāk, taču norūda.
— Ja tev pēkšņi rastos brīvs brīdis, kam tu nodotos?
— Grāmatu lasīšanai. Kad man bija noslēgtais posms, to vien darīju, kā lasīju. Mans brīvais laiks bija aizblīvēts ar grāmatām. Šobrīd laika trūkuma dēļ lielākoties lasu to, kas ir nepieciešams, nevis to, ko vēlos. Tādēļ, ja ir kāda brīva minūte, kas ir ļoti reti, tad ņemu rokās grāmatu.
— Kā apkārtējie uz tevi raugās?
— Man ir draugi, līdzīgi domājošu cilvēku loks, ar kuriem sanāk pavadīt laiku kopā. Daudzi klasesbiedri arī iesaistās jauniešu domē. Man šķiet, ka tas ir vilinoši. Mēs viens otru pavelkam uz kopēju plūsmu — darīt, darīt, darīt. Tas notiek dabiski. Tāpat bija ar mani. Redzēju, ka apkārtējie iesaistās, pievienojos, un tagad esmu šīs plūsmas sastāvdaļa.
— Ja tev būtu iespēja mainīt kādu lēmumu savā pagātnē, ko tu izvēlētos?
— Man šķiet, ka visi mani lēmumi un rīcība attiecīgajā brīdī bija pareizi. Pat kļūdainie. Piedzīvotais dod mācību neatkarīgi no iznākuma. Visas atziņas un gūtās mācības mani ir darījušas stiprāku, no kļūdām mācos un cenšos tās vairāk neatkārtot. Es neko nenožēloju. ◆

Vizītkarte

Vārds, uzvārds:
Kristīne Galstjana.
Dzimšanas laiks un vieta: 2000. gada 30. aprīlis,
Aizkraukle.
Ģimene:
tēvs Samvels, pusbrāļi Ņikita un Maksims.
Nodarbošanās:
Aizkraukles novada vidusskolas, 12.b klases skolniece, Aizkraukles jauniešu domes priekšsēdētāja.
Vaļasprieks:
fotografēšana, dziedāšana.

Staburags.lv ARHĪVS

Bez plānotāja nepaveiktu pat pusi

Kategorijas