Atklāj Viesīti!

2018. gada 28. novembris 06:57

312

Vai tu zini, kādas bagātības glabā puse, kurā pašlaik dzīvo? Vietējie iedzīvotāji bieži vien nekad nav bijuši novada muzejā vai arī viņos izveidojas maldīgs priekšstats, ka viss interesantais notiek kaut kur citur, tikai ne pašu mājās. Tāpēc šajā rakstā gribu kliedēt stereotipu, ka “zāle zaļāka žoga viņā pusē”, un kopīgi izstaigāt Viesītes ielas, ēkas, satikt cilvēkus. Starp citu, arī paši viesītieši man teica, ka daudzus no vietējiem tūrisma objektiem nezina, vai arī tikai dzirdējuši, bet “nav bijis laika līdz tiem aiziet”.

Šis ir arī stāsts par to, kā drēgna, auksta novembra piektdiena var pārtapt aizraujošā piedzīvojumā.

Ar vienu dienu par maz

Mans stāstnieks, gids un takurādis todien bija Jānis Dzimtais — Viesītes muzeja “Sēlija” izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem speciālists. Aizrautīgs sava darba darītājs, ar kuru kopā mazpilsētā Viesītē šķīrām daudzas vēstures lappuses, pabijām šaursliežu dzelzceļa lokomotīvju depo, novada kultūras pilī, vienā no vecākajām aptiekām Latvijā, ēdnīcā, kurā principā nekas nav mainījies kopš padomju gadiem, Paula Stradiņa skolā, kur apskatāms gan kaulu zāģis, gan opija pīpe — pilnās narkozes līdzeklis — un daudz citu lietu. Secinājums — ja Viesīti pamatīgi grib iepazīt, ar vienu dienu ir par maz.

Mūsu ceļojums sākas ar mazā bānīša parku, konkrēti ar dzelzceļa kantora ēku, šobrīd sauktu par “Sēlijas māju””. Tajā iekārtota arī Sēlijas un Viesītes apkārtnes vēstures ekspozīcija. Te apskatāms mazs Staburaga klints gabaliņš. Laikā, kad klints bija virs ūdens, vietējie iedzīvotāji nodrupušos šūnakmens gabalus esot izmantojuši savu akmeņdārzu veidošanai. Tepat arī Latvijā augstākās kategorijas aizsardzībā esošā ezerrieksta augļi — rieksti. Šogad šis leduslaikmeta liecinieks uziets četros Latvijas ezeros — Pokrates ezerā Latgalē un trīs ezeros Jēkabpils puses teritorijā — Bincānu, Priekulēnu un Klaucēnu ezerā. Muzejā apskatāma Sunākstes puses mežsarga Gunta Baumaņa medību trofeju un dažādu, jau no ikdienas aprites izgājušu medību piederumu izstāde.

Muzeja aprūpē lokomotīvju depo teritorijā ir septiņas ēkas. Ārpus tās ielas pretējā pusē ir bijusī dzelzceļnieku bufete, kurā, saglabājot vēsturisko nosaukumu, tagad darbojas kafejnīca “Zaļā varde”. Tepat netālu arī stacijas — dzelzceļnieku kluba ēka, kravas noliktava, vagonu depo, eļļas un smērvielu pagrabiņš, pirts ēka un citas. Depo darbības laikā šeit bija arī dzelzceļnieku ambulance. Depo teritorijas vidū bija izvietots lielais lokomotīvju apgriešanās loks. Sliedes gan ir demontētas. Jānis Dzimtais teic, ka visa bijusī depo teritorija iekļauta valsts aizsardzībā — ir Latvijas mēroga industriālā mantojuma piemineklis, ko ar vienu nosaukumu pazīst kā Viesītes šaursliežu dzelzceļa mezglu. Savukārt lokomotīvju depo ēka ir kultūras piemineklis.

Atskats 90 gadu senā vēsturē

Šaursliežu dzelzceļš Viesītē darbojās no 1916. līdz 1972. gadam. Jau sešdesmitajos gados te pakāpeniski sāka remontēt lauksaimniecības mašīnas. Par savām šīs telpas sāka saukt Rīgas dīzeļrūpnīca, kuras filiāli atvēra Viesītē. Līdz par 2000. gadu sākumam te bija autotransporta noliktava, kur novietoja autobusus un vieglās automašīnas. Tā kā šeit visu laiku notika aktīva saimnieciskā darbība, saglabājies maz pagātnes liecību. Zināms, ka pagājušā gadsimta 30. gados šajā dzelzceļa mezglā darbojās 30 lokomotīves. Ikdienā maršrutā devās 12 no tām. Iespaidīgs bija darbinieku skaits — ap 500 cilvēku, kas strādāja ap 75 ar dzelzceļu saistītās profesijās.

Veram lokomotīvju depo durvis, un te jūtama šādām telpām raksturīgā eļļas smarža. Grīda, sienas gadu gaitā ar to dziļi piesūkušās. Jānis teic, ka muzejs vagonu depo apmeklētājiem atvēris tikai šī gada maijā.

Pirmie eksponāti, kurus nevar nepamanīt — no Atašienes pagasta atvestie katoļu mācītāja svētdienas atsperrati, no Saukas pagasta — bijušās lauksaimniecības skolas atvestais 30. gados ražotais traktors. Tas ilgu laiku kā piemineklis nostāvējis skolas priekšā.

Saliekamo dzelzceļu būvēja steigā

Jānis Dzimtais stāsta, ka Viesītē darbojās šaurākais iespējamais 60 cm platais jeb vācu platuma dzelzceļš. Šaurākus lietot ir neiespējami, un tajā skaitā Rīgā un Daugavpilī šobrīd ekspluatācijā esošie tramvaju sliežu ceļi ir platāki. Gulbenē un Alūksnē esošais dzelzceļš ir 75 centimetrus plats, būvēts pirms Pirmā pasaules kara, Krievijas impērijas laikā.

Viesītes dzelzceļa pirmsākums saistās ar Pirmo pasaules karu. Sliežu ceļu jeb kara lauka saliekamā dzelzceļa būvniecību sāka 1915. gadā, un nākamajā gadā te jau dunēja pirmo lokomotīvju dzinēji. Sākotnēji to izmantoja tikai kara vajadzībām, munīcijas piegādei, vēlāk — lai no Latvijas uz Vāciju izvestu kokmateriālus. Sliežu ceļu likšana notika steigā, bez tālākas domas tos izmantot arī miera laika vajadzībām. Infrastruktūru — piecus metrus garos sliežu posmus, līkumus un pašas lokomotīves — izgatavoja Vācijā, kravas vagonus — Latvijā. Vienas dienas laikā brigāde varēja izbūvēt ap 10 kilometru garu sliežu ceļu. Strādāja vietējie iedzīvotāji, karagūstekņi, arī vācu karavīri. Sliedes izvietoja bez speciāla uzbēruma, tā vietā uz koka, vēlāk metāla gulšņiem sliedes novietoja uz grants un zemes autoceļiem. Tiltu vietā izbūvēja koka estakādes.

Tā kā Viesītes pusē vietējiem bija sliktas transporta iespējas, pēc kara, 1919. gadā, kad izveidoja Latvijas dzelzceļa virsvaldi, tā pieņēma lēmumu Viesītes dzelzceļa mezglu saglabāt civilajām vajadzībām. Tad arī sāka infrastruktūras uzlabošanu un papildināšanu, tajā skaitā izbūvēja jaunas stacijas. 30. gados izveidoja sliežu tīklu. Ikdienas maršruti bija Nereta—Viesīte— Jēkabpils, Aknīste—Viesīte un Viesīte—Daudzeva.

Avārijas zīmēja mākslinieks uz papīra

Nākamā ēka, kuras durvis atslēdz Jānis, ir vagonu depo. Protams, galvenais eksponāts šajā telpā ir šaursliežu tvaika lokomotīve, vienīgais Latvijā saglābtais, 1916. gadā ražotais dienesta vagons. Apzinātas arī dažas pasažieru vagonu atrašanās vietas, bet tie pārveidoti par dārza mājiņām, un cilvēki, kas tās izmanto, no savas mantas nevēlas šķirties. Latvijā kopumā saglabājušās sešas Viesītē lietotās lokomotīves, bet tikai viena ir palikusi šajā pusē. Lielākā daļa sagriezta metāllūžņos, divas darbojas tūristu vizināšanai Ventspilī, viena skatāma Lauksaimniecības mašīnu muzejā Talsos, kā arī Rīgā, Dzelzceļa muzejā.

Te apskatāms ļoti plašs priekšmetu klāsts — pasažieru biļetes, bijušo mašīnistu un citu darbinieku portreti un citas lietas. Fotogrāfijās redzamas arī uz dzelzceļa notikušās avārijas. Vizuālā nelaimes gadījumu fiksēšana bija obligāta, un, ja pie rokas nebija fotoaparāta, uz notikuma vietu mēdza doties arī mākslinieks, kas avārijas vietu iemūžināja ar zīmuli uz papīra.

Dienesta vagons ir atvērts apmeklētājiem, tajā var iekāpt, sajusties kā pasažieris pirms 100 gadiem. Braucēju ērtībām gar malām iekārtoti četri polsterēti dīvāniņi, ko atdara galdiņi, kuros savukārt iestrādāti pelnutrauki. Jānis teic, ka šādos vagonos pārvietojās amatpersonas, tajā skaitā satiksmes ministrs.

(Turpinājums kādā no nākamajiem “Staburaga” numuriem.)

— Vai esat bijuši kādā no vietējiem muzejiem? Kā izvēlaties apskates vietas, kuras apmeklēt?

Gunita Leite Neretā

— Esmu vairākkārt bijusi Jāņa Jaunsudrabiņa muzejā “Riekstiņi”. Tas ir Neretas novada objekts, un man svarīgi zināt, kas tajā ir. Bieži esmu tajā bijusi saistībā ar deju ansambļa “Sēļi” piedalīšanos. Biju arī Krustpils muzejā. Ļoti gribu, bet vēl nav sanācis aizbraukt uz muzeju Viesītē. Esmu par to dzirdējusi no citiem, un nākamajā vasarā ar ģimeni noteikti turp aizbrauksim. Kopumā apskates objektu izvēlē mani visvairāk ietekmē citu cilvēku ieteikumi.

Dzintra Aizkraukles pagastā

— Pagājušajā gadā trīs reizes biju Aizkrauklē, muzejā “Kalna Ziedos”. Tagad gatavojamies doties uz jauno padomju laika muzeju Aizkraukles pagastā. Pagaidām nezinu, vai tas atvērts arī sestdienās. Meita dzīvo Rīgā, bet teica, ka speciāli braukšot apskatīt šo izstādi. Parasti apskates objektus izvēlos, meklējot datorā, kā arī no reklāmām. Ja muzejā atklāta jauna izstāde, to negribas palaist garām. Muzejus vajag, īpaši jaunajai paaudzei. Viesītes muzejā vēl nav sanācis būt. Laikam tāpēc, ka trūkst informācijas.

Silvija no Rīgas puses

— Muzejus apmeklēju labprāt, bet pēdējā laikā gan nav sanācis. Man interesē, piemēram, rakstnieku, komponistu dzimtās mājas, kurās ierīkoti muzeji. Parasti organizējam daugu grupu un tad arī nolemjam, ko vēlamies apmeklēt. Aizkraukles muzejā gan vēl neesmu bijusi. Ja novada vēsturi rāda, stāsta bērniem, tas katrā ziņā viņos vairo dzimtās puses un Latviju mīlestību.

Publikācija sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Staburags.lv ARHĪVS

Atklāj Viesīti!

Kategorijas