Žurnālistam jāredz kopsakarības, jāspēj patstāvīgi domāt un vērtēt

www.staburags.lv

2018. gada 29. novembris 11:47

132

Žurnālistam jāredz kopsakarības, jāspēj patstāvīgi domāt un vērtēt

Oktobrī atklāšanas svētkus piedzīvoja Latvijas Universitātes pētnieku apjomīgais kopdarbs jeb monogrāfija, kas no dažādām šķautnēm aplūko aktuālo situāciju mūsu valsts mediju vidē. Iespaidīgajā autoru sarakstā atrodams arī filozofijas doktores Skaidrītes Lasmanes vārds. Laikā, kad tiek veidots Latvijas mediju ombuds un realizēts arī Latvijas Žurnālistu asociācijas paspārnē tapis un Sabiedrības integrācijas fonda atbalstīts mediju kritikas projekts, viņas zināšanām un viedoklim šai jomā ir īpaša nozīme. Esam pateicīgi, ka joprojām ļoti aizņemtā pētniece piekrita šai sarunai, ka turpat, universitātes trokšņainajā kafejnīcā, vienas kafijas tases garumā bija iespēja viņu izvaicāt. Par to, kādu redz Latvijas žurnālistiku un tās patērētājus, informēti, zinoši, bet tomēr — it kā no malas raugoties.

Kad forma pārņem saturu

Ētikas, literatūrfilozofijas, kā arī mediju politikas pētniece atzīst, ka tieši šobrīd viņu patīkami pārsteidzis BBC žurnālista Evana Deivisa darbs. Tajā žurnālists runā par to, ka šobrīd priekšplānā izvirzījusies postpatiesība un ka žurnālistu meli zināmā mērā ir neizbēgami.
S. Lasmane:
— Tie pat gluži nav meli... Ļoti daudz ir analizēti dažādi psiholoģiskie aspekti, kas nostrādā. Piemēram, “Lombarda efekts” — ja kāds runā skaļi, automātiski arī sarunbiedrs sāks runāt arvien skaļāk. Rezultātā rodas kliegšana, ko var novērot, piemēram, skolās. Tāpat arī žurnālisti “kliedz” — viens otru vēlas pārspēt: top arvien skaļāki virsraksti, rodas dažādi pārspīlējumi, pat ja fakti būtībā netiek viltoti!

— Vai nešķiet, ka tāda rīcība ir piespiedu kārtā? Auditorija arvien vairāk fragmentējas, un, lai pievērstu uzmanību faktiem, svarīgām lietām, žurnālisti spiesti radīt šos skaļos virsrakstus?

— Tur jau ir tā problēma, ka priekšplānā izvirzās auditorija, nevis patiesība. Tā rodas mediju vide, kas prot faktus izpušķot, jo jābūt pietiekami skaļam, lai varētu pārkliegt citus. Tā ir žurnālistu ikdiena, un acīmredzot tur neko līdzēt nevar. Taču cilvēki, auditorija pie tā pierod, un rodas šī postpatiesības situācija vai laikmets, kad patiesībai īsti vairs nav uzticības un vērtības — tā nav galvenā. Svarīgāks kļūst skaļums, spožums un galu galā arī posts.

— Vai šādā situācijā medijiem svarīgi būtu savstarpēji vienoties par pamatlietām jeb pamatvērtībām?

— Bet nespēj! Jāsaka, ka man ir tāda savāda attieksme. Ja nemaldos, televīzijas raidījumā “Tiešā runa” salīdzinoši nesen notika diskusija par žurnālistu un politiķu savstarpējām attiecībām. Tomēr nedomāju, ka tas ir labais tonis — apspriest savus iekšējos konfliktus. Šādi jautājumi jānokārto viņpus ekrānam, un tas ir arī jautājums par pašapziņu — žurnālistam jādara savs darbs, nevis jārisina iekšējās problēmas publikas priekšā. Protams, mediju daudzveidība ir milzīga, tāpat kā avotu pieejamība, un kopumā jau žurnālists dara savu darbu tik, cik labi var. Bet nereti tomēr grēko, jo atrod vieglāko veidu, kā to paveikt. Vai tas ir līdzekļu vai laika trūkums, grūti pateikt, bet rezultātā ir, piemēram, ļoti daudz atreferējumu. Daudz valdības lēmumu, likumu, bet mazāk ir tās ”īstās dzīves” — pazūd daudzveidība. Piemēram, klausos rīta radio ziņas, un priekšstats par to, kāda ir dzīve, no žurnālista paveiktā darba man nerodas. Varbūt vienīgi par to, kāda ir valdības, pašvaldības dienas kārtība, kas taču nav visa dzīve!

Meklējam personību

Vēl kāds novērojums — uzsver S. Lasmane, — žurnālistika kļūst arvien vienveidīgāka. Neskaitāmas reizes tiek tiražēti, pārpublicēti vieni un tie paši stereotipi, viedokļi, kas auditorijai var sākt šķist garlaicīgi. Ko darīt?

S. Lasmane:
— Mazāk būtu jāpaļaujas uz preses relīzēm, citu sagatavotām ziņām. Taču, kā redzam šobrīd, televīzijas reportāžu vietā ir “Instagram” apskati vai it kā pētnieciskie, bet ārkārtīgi garlaicīgie materiāli. Nedomāju, ka pietiek vien ar vizuāli labi noformētiem grafikiem, ja tiem nav lielas saturiskās jēgas.

— Vai tas nav jautājums par žurnālistikas kvalitāti kopumā? Tāpat kā mūsdienās teju katrs var kļūt par dzejnieku, arī publicēties var jebkurš.

— Profesionālisms ir vajadzīgs pat tad, ja žurnālisti ir vien neliela cilvēku saujiņa. Tagad tiešām teju katrs var rakstīt, ko grib, ko lielā mērā pieļauj sociālo mediju esamība. Domāju, ka arī žurnālistikā ir vajadzīgas personības. Tādas ir bijušās, piemēram, Jānis Domburs, arī Egīls Zirnis.

— Analītiskā domāšana?

— Domāšanas prasme un turklāt — savdabīga, nevis tāda, kas atkārto to, ko citi saka. Kā reiz izteicās viens students: “Man nevajag, lai žurnālists uzraksta to pašu, ko mans vectēvs!” Ir jābūt citai kvalitātei, un tam vajadzīgi droši cilvēki, ar savu patību, interesanto personību, kurš var būt žurnālists šī vārda labākajā nozīmē. Taču par to maz runā. Vairāk Latvijā ir tā saukto “informatoru”, kas kopumā arī godīgi paveic savu darbu — tur nav ko pārmest.

— Pašiem žurnālistiem, šķiet, ir skaidra vienošanās par to, kas ir pirktais saturs masu medijā. Bet rodas jautājums — vai cilvēkiem, mediju patērētājiem tas arī ir tik pašsaprotami?

— Visticamāk, nē, un tā jau ir tā nelaime. Tas ir ticības jautājums. Tieši tādēļ žurnālistam ir šī milzīgā atbildība, jo ticēs visam, ko viņš uzrakstīs — vismaz konkrētā auditorija. Ir jāmācās, jāspēj iztēloties, kā cilvēks uzrakstīto un parādīto uztvers un, kas svarīgi, ko tas dos. Teikt, ka viss ir slikti, arī nevar — ir daudzi, kuri strādā profesionāli, neraugoties ne uz ko. Bet diemžēl ir daudz tādu lietu, kas žurnālistiku padara blāvu un pelēcīgu, pat ja viss ir normas robežās. Jāatzīst gan, ka šobrīd pati vairs daudz medijus nelasu — iztieku ar televīziju un radio. Vairāk informācijas nav nepieciešams.

— Lai varētu pieslēgties aktuālajai politiskajai situācijai?

— Arī, bet dzīvi tajā visā neredzu. Maz tiek parādīti, piemēram, lauki. Ir gan arī radio raidījumi, kur uzstājas reģionālo mediju pārstāvji.

— Un stāsta par lokālo sāpi...

— Tā tiek tik detalizēti izstāstīta! Taču pietrūkst vispārinājuma. Tāpat ir arī nesagatavotība, liekvārdība — reizēm tās piecas minūtes paiet, bet informācijas ir pārlieku maz.

— Teicāt, ka īsti nav pieņemami, ja žurnālistu iekšējās diskusijas tiek iznestas uz āru, tomēr ir jābūt kādai metodei, lai arī līdz auditorijai nokļūtu informācija par to, kas un kāda ir laba žurnālistika? Tieši tādēļ tiek aktualizēts jautājums par pastāvīgas mediju kritikas platformas izveidi.

— Tādas jau ir, piemēram, radio, kur tiek analizēts mediju saturs, pat ja reizēm rodas jautājums — tieši ko izvēlas analizēt. Tāpat, manuprāt, reizēm jārunā par sava veida žurnālistu varas, muskuļu demonstrāciju. Vara nosacīti ir tajā, ka žurnālistam tomēr ir iespēja runāto nopublicēt, piemēram, citā kontekstā, nekā tas ticis pateikts, ko reizēm arī dara.

— Iespējams, tā ne vienmēr ir ļaunprātība. Žurnālistiem māca, ka ir jābūt savam ”es” un nav jābaidās izklāstīt viedokli. Pretējā gadījumā rodas jūsu nosauktā pelēcība.

— Objektivitāte, patiesība arī var būtu spilgta! Un tas visbiežāk ir žurnālista talanta jautājums.

Auditorija atvērta meliem

Cits jautājums, ka ne vienmēr auditorija ir gatava spilgtai patiesībai, īpaši, ja tā atmasko sabiedrībā vispārizplatītus maldus. Tieši tāpēc ir gadījumi, kad žurnālistika aiziet pieprasījuma pavadībā — raksta to un tā, kā tas tiek pieprasīts.

S. Lasmane:
— Ir pētījumi par to, ka šobrīd cilvēkam ir vajadzīgs dabiskais diskurss — viss mākslīgais neder. Tikko atgriezos no Edvartam Virzam veltītās konferences. Viņš jebko spēja pārvērst vārdu vizuļos, dimantos. Uzceļ savu “Straumēnu” ēku, kas līdzīga teiksmai, spīd spoža un vizuļo. Šodien tas vairs nav iespējams, jo visam rakstītājam jābūt pēc iespējas lietišķākam, mierīgākam, dabiskākam. Taču es nezinu, kā to iespējams savienot ar jau minēto interesantumu, patību jeb personības savdabību. Vēl viens novērojums, sabiedrībai ir vajadzīgs viss jaunais, “svaigais”. Jūs jau redzat, ko ievēlēja [13. Saeimā] — “svaigos”.

— Vai Latvijas vēlētājam tas ir raksturīgi — balsots par it kā jaunajiem?

— Šogad bija vērojama izteikta šo jauno un svaigo meklēšana. Un tādus atrada.

— To jau vēl redzēs, vai valdībā tiešām būs ‘‘jaunie”...

— Ir teorija par to, ka arī politikā ir īstermiņa un ilgtermiņa domāšana. Īstermiņa domāšana politiķim, tāpat kā žurnālistam, ir tajā, ka konkrētā brīdī viņš var izdarīt kaut ko spilgtu, kliedzošu, kas vairākumam ir pieņemami. Un nekas, ka laika gaitā solījumi nepiepildās, zūd uzticamība. Tas ir šis māņu jeb muldēšanas efekts — tu skaļi izmuldies, bet lielas jēgas no tā nav.

— Populisms?

— Ar šo vārdu jābūt uzmanīgiem, jo ar to mēdz apzīmēt daudz ko tādu, kas nemaz tāds nav. Ja runājam par to, kā var manipulēt ar auditoriju un tautas masām — ir veikts pētījums par Lielbritānijas “Brexit” referendumu. Tajā pierādīja, ka cilvēkiem tika melots un ka žurnālisti šos melus izplatīja, apgalvojot — katru nedēļu briti Eiropas Savienībā samaksā 350 miljonu. Izrādījās, ka tie tomēr ir vien 190 miljoni un ka daudz ko paši briti no šīs naudas saņem atpakaļ. Taču informācija jau bija izplatījusies un nostrādājusi. Jautājums: kāpēc cilvēki tam noticēja, kaut arī bija atsaukums šai publikācijai? Tāpēc, ka sabiedrībā daudzi bija neapmierināti ar esošo situāciju valstī. Ekonomika gāja uz leju, daudz imigrantu, to skaitā no Latvijas, un bija nepieciešams šāds neliels pamudinājums, nepatiess fakts, lai cilvēki nobalsotu referendumā tā, kā viņi nobalsoja. Tagad paši kož pirkstos...

— Sociālajos tīklos šobrīd informācija izplatās tik ātri, ka to atsaukt reizēm ir neiespējami. Un cilvēki, šķiet, arī neanalizē avotus, kur nepatieso informāciju ieguvuši, tādēļ tā sauktajām “viltus ziņām” ir tik viegli izplatīties.

— Jāteic, ka Latvijā nemaz tik lielas problēmas tieši ar viltus ziņām nav. Drīzāk ir runa par dažādām interpretācijām un to, kā cilvēks tām notic. Tas ir līdzīgi, kā padomju laikā, kad nebija alternatīvas un cilvēki skatījās vienu kanālu, tāpat tas ir arī tagad — ja lasi, piemēram, tikai “Neatkarīgo Rīta Avīzi”, noteikti radīsies priekšstats par lietu kārtību, situāciju sabiedrībā. Bet ir izpētīts — šis laikraksts ir konstrukcija konkrētas personas interešu aizstāvībai.

— Ko darīt?

— Domāju, ka žurnālistiem būtu bijis pašiem kaut kas jādara, bet, redz, redaktori [“Neatkarīgās Rīta Avīzes” redaktori Anitu Daukšti. — red.] regulāri sauc uz intervijām, uzsverot, ka viņa ir līdzvērtīga jebkuram citam žurnālistam.

Jāstiprina izglītība un profesionālisms

Filozofe neslēpj sašutumu par aizejošās valdības lēmumu samazināt skolās literatūras stundu skaitu. Tieši izglītības kvalitāte ir viens no priekšnoteikumiem, lai varētu runāt par labu, profesionālu žurnālistiku.

S. Lasmane:
— Kāpēc žurnālistika mēdz būt tik pabāla? Ir nepieciešams papildus mācīties un organizēt kaut vai iekšējās diskusijas, un, kas svarīgi, diskusijas tieši par darba procesiem, izglītošanos, nevis vien tad, kad atkal izveidojies kāds skandāls mediju vidē.

— Ir iespējas mācīties, apmeklējot starptautiska mēroga kursus.

— Man gan radies iespaids, ka reizēm, aizbraucot uz kādu citu zemi un bez kritiskas attieksmes, piesūcoties visu to, ko piedāvā, nereti tiek nodarīts liels ļaunums latviešu kultūrai. Piemērs ir izglītība. Interesanti, kur tas aizgūts, ka literatūras vietā vajadzētu mācīt drāmu? Kas tas ir? Katrā gadījumā man ir ļoti žēl kultūras līnijas Latvijā. Ar ko tad cilvēkus pie kultūras radinās, ja ne ar literatūru? Latvijas mediji šo kultūras lauciņu gan cenšas kopt, piemēram, “Kultūras rondo” Latvijas Radio, kas organizē arī diskusijas. Un tomēr, ja divās mācību stundās nedēļā ir jāiepazīst “Fausts”...

— Ilgus gadus esat strādājusi ar topošajiem žurnālistiem — jauniešiem. Kādi ir novērojumi?

— Ja sāk lietot frāzi “kad mēs augām, tā nebija”, tas ir kā lāsts jeb informācija par to, ka pats esi vecs. Interesanti, ka līdzīgi izsakāmies dzird arī jauniešus 3. kursā. Manuprāt, tā nav pašpārliecinātība — drīzāk nedomāšana un kaut kur aizgūtu, pārņemtu frāžu lietošana. Bet tas jaunais un vēl nezināmais šobrīd, visticamāk, ir tās pašas informācijas tehnoloģijas un to ietekme uz cilvēku kopumā, nemaz nerunājot par savstarpējām attiecībām. Katrs ierokas savā telefonā, un dzīvu attiecību pieredze izpaliek vai samazinās. Tas ir tas, kas atšķir mūsdienu jauniešus. Taču šobrīd tas vēl ir pavisam neizpētīts lauks.

— Ir lasīts par to, ka mūsdienu tehnoloģiju ietekmē ievērojami pasliktinās cilvēka atcerēšanās, atmiņas spējas.

— Zūd šī vajadzība. Kā par Sokratu stāsta, viņš pats neesot neko pierakstījis tieši tādēļ, ka baidījās — samazināsies atmiņas spēja. Viņa vietā to darīja citi. Mūsdienās? Nav treniņa un nav atmiņas. Skolās, ja nemaldos, vairs neko neliek mācīties no galvas. Starp citu, šveicietis Klauss Švabs, kurš organizē Davosas forumu, viņš runā par tā saukto ceturto industriālo revolūciju, kuras sākumā mēs esam. Iespējams, tieši postpatiesība ir pirmā apzinātā tās pazīme.

— Uz ko tas ved?

— To neviens nezina, un tur slēpjas zināma misteriozitāte, jo nav iespējams paredzēt, kā tas attīstīsies, kā mainīsies cilvēks komunikāciju tehnoloģijas, robotizācijas, automatizācijas attīstības ietekmē.

Šobrīd Latvijas Nacionālajā bibliotēkā ir ļoti interesanta izstāde — “Globālā kontrole un cenzūra”, kas runā par to, ka dzīvojam ne tikai ”Lielākajā brīvībā”, bet arī par neredzamo, vienmēr klātesošo uzraudzības sistēmu. Kā šobrīd atrod spiegus? Tas, kas agrāk nebija iespējams, nu ir mainījies, pateicoties tehnoloģijām.

— Nav veselīgi dzīvot ar pārliecību, ka kāds tevi vēro. Teorētiski mums ir izvēles brīvība, protams, ja apzināmies, ka to izdarām paši, nevis kāds konkrēto izvēli ir piespēlējis. Tomēr pieredze liecina: jo biežāk ekrānā rādīsi kādu seju, jo lielāka iespēja, ka par šo cilvēku arī nobalsos, piemēram, vēlēšanās! Tās dēvē par psiholoģiskajām vājībām — kaut ko nepārtraukti atkārtojot, gribot negribot cilvēks to pieņem. Reizēm šīs vājības ir apzinātas.

Starp citu, arī paši žurnālisti lielā mērā ražo šo vienkāršošanu, atkārtošanos. Reizēm ir labi, ja kādu notikumu, attieksmi atbalsta visi mediji, jo viena balss sabiedrībā kaut ko mainīt nespēj. Kad izveido kampaņu, iespaids ir lielāks. Taču žurnālisti mēdz ražot stereotipus un reizēm šīs psiholoģiskās vājības izmanto manipulācijām. Atkārto vienu un to pašu. Nereti ļoti vienkāršotā valodā. Bet es saprotu — stāstnieka talants ir kaut kas iedzimts. Vai to var iemācīt? Nezinu. Taču vajadzētu būt, ka ar stāstu tiek atklāts kaut kas jauns, cits redzējums. Pretējā gadījumā ir runa par tā saukto rāmi jeb priekšstatu tīklu, kura robežas nepārkāpjam un paliekam paši savā vecajā redzējumā. Dragā tikai uz priekšu, un sāk šķist, ka dzīve nemainās. Bet mainās taču! Un tieši izglītība ir tas, kas liek nevis vienkārši pareizi uzrakstīt informāciju, bet atrast jaunu šķautni, spektru vai niansīti, dod spēju analizēt. Tam gan vajadzīgs arī intelekts. Ja no sistēmas izslēdzam literatūru, filozofiju, kur lai cilvēks to dabū? Katru atsevišķo gadījumu, situāciju viņš spēj saredzēt un varbūt arī saprast, bet nespēj domāt kopsakarā. Tas, starp citu, attiecas arī uz politiķiem. Svarīgāks ir īstermiņa solījums un efekts, par ko cilvēki varbūt drīz aizmirsīs. Šobrīd taču daudzi jaunievēlētie deputāti jau paspējuši atteikties no saviem solījumiem.
— Varbūt tas tādēļ, ka arī sabiedrība ir mazprasīga? Visi jau pieņēmuši situāciju, ka pirms vēlēšanām sola, bet vēlāk to neizpilda.
— Ir arī tādi, kas ticēja. Cilvēks parasti tic tam, kur viņa vēlme viņu ved — vēlas labklājību un cer, ka to kāds viņam dos. Muļķīgi, bet tā tas ir, gribas taču ticēt, ka vīrs ir uzticīgs, un tad noticam arī meliem.

Brīvību nedrīkst novērtēt par zemu

Salīdzinot Latvijas mediju vidi ar situāciju, piemēram, Krievijā, mums ir daudz domājošāka auditorija — atzīst S. Lasmane. Cits jautājums — vai brīvību, kas mums ir dota, pietiekami novērtējam.

S. Lasmane:
— Propagandas tādā formā kā Krievijā mums principā nav. Bet reizēm der saņemties un paskatīties kaimiņvalsts oficiālos kanālus, lai redzētu, ko tā nozīmē. Kā tiek manipulēts ar cilvēkiem? Viens piemērs — krievu žurnāliste Olga Skabejeva bija aizdevusies, ja nemaldos, uz pasākumu Eiropas Parlamentā, kur bija klāt arī ukraiņi, kurus viņa vēlējās intervēt. Ukraiņi žurnālisti ielenca un uz katru jautājumu atbildēja, dziedot Ukrainas himnu.

— Un to parādīja ēterā?

— Parādīja, vien ar komentāru: “Cik šausmīgi fašisti ir ukraiņi!” Pat ja sižetā skaidri redzams, ka cilvēki apkārt ir smaidīgi. Bet ir šī paļaušanās, ka auditorija jau tāpat ir apvārdota, tāpēc ticēs šādiem sižetiem. Propagandas upuri ir baismīgi! Tad var karot, un Krievija uzvarēs, jo sabiedrība ir kā siena, kas stājas pretī jebkurai patiesībai. Par Latvijas medijiem to nevar teikt.

— Bet vienmēr var labāk?

— Vienmēr var labāk. Un ar to es saprotu, ka vairāk jābūt šim intelektam, jāredz kopsakarības, jāspēj patstāvīgi domāt un vērtēt. Ja par kritiku — saka, ka ar kritiskumu nevajadzētu pārspīlēt. Vai vari atrast ko īpašu un, kas ne mazāk svarīgi, — vai vari par to arī kaut ko pateikt? Novērojumi liecina, ka reizēm mums trūkst vārdu. Piemēram, Virza — viņš teica un konstruēja, pasakas stāstīja, un Latvija tam ticēja un bija laimīga.

— Taču vienmēr paliek jautājums par auditoriju — vai nav pārlieku šaurs tas loks, kas to lasa un kas par to priecājas?

— Ne velti saka, ka diezin vai mēs tik viegli atgūtu savu Latviju, ja nebūtu to cilvēku, kas dzīvoja trimdā, 30. gadu cilvēki, kas arī ar Virzas palīdzību bija piesaistīti, mīlēja Latviju. Tagad tā nav un tā pietrūkst.

— No attāluma mīlēt valsti varbūt ir vieglāk?

— Iespējams, bet arī audzināšana bija citādāka — ne kritiska, bet no sirds mīlot. Bet ja viss visu laiku ir slikti un mediji arī palīdz uzturēt šo ainu...

Viedokļi

Kultūras ministrija 2017. gadā veica pētījumu par Latvijas iedzīvotāju medijpratību. Pētījuma rezultāti liecina, ka lielākā daļa cilvēku Latvijā informācijas gūšanai izmanto vairākus ierastus medijus un lielākoties vietējos. Viņiem svarīgi patērēt uzticamu informāciju, brīvu no propagandas. Tie gan ir gados vecāki cilvēki. Jauniešu izvēle bieži ir spontāna, balstās uz radu un draugu ieteikumiem, viņi informāciju gūst dažādos medijos, bieži patērē mediju saturu, kas radīts ārpus Latvijas, galvenokārt interneta portālos. Tieši jaunieši vecumā līdz 24 gadiem biežāk dalās ar informāciju, nepārbaudot, vai tā ir patiesa un autors uzticams. Jautājam A. Upīša Skrīveru vidusskolas jauniešiem, kur viņi gūst informāciju, vai vērtē tās sniedzēju un patiesumu?

Austra Pumpure

— Personīgi ziņām nepievēršu pārāk daudz uzmanības, bieži vien man nav laika lasīt avīzes vai interneta ziņu portālus. Mūsu mājā klasisko televīziju tikpat kā neizmanto, arī TV ziņu raidījumus neskatos. Ziņas par jaunākajiem un aktuālākajiem notikumiem pasaulē parasti iegūstu vai nu klausoties radio ceļā uz skolu, vai no skolotājiem un klasesbiedriem skolā. Reizēm brīvos brīžos skatos “Philip DeFranco show” sociālajā tīklā ‘‘Youtube’’, lai gan šis šovs vairāk runā par aktualitātēm Amerikas Savienotajās Valstīs. Vismaz zināms, ka šīs ziņas ir ticamas. Tā kā ziņas klausos un dalos minimāli, man nav lielas pieredzes ar viltus ziņām, taču ticu, ka tā ir liela problēma. Domāju, ka Latvijā šajā jautājumā situācija ir daudz labāka nekā, piemēram, Krievijā vai Amerikā.

Agate Albekeite

— Lielākoties informāciju gūstu no ‘‘Youtube’’ vidē veidotiem ziņu raidījumiem, piemēram, “Philip DeFranco show”, dažreiz lasu arī ziņu portālus, dodot priekšroku ārzemju vietnēm, jo uzskatu, ka tās ir nedaudz objektīvākas kā latviešu mediji. Ziņu avots man ir ļoti svarīgs, un pirmām kārtām izvēlos avotus, kuriem uzticos un kas skaidri prezentē savu nostāju un aizspriedumus, apspriežot konkrētās tēmas. Drukāto presi nelasu, jo aptuveni to pašu var iegūt bez maksas internetā, neradot liekus atkritumus — drukātus rakstus, kas aktuāli neilgu laika periodu. Kā jau minēju, avots man ir ļoti svarīgs. Neuzticos nekam, kas nav pārbaudīts, jo bieži nākas saskarties ar viltus ziņām, ar kurām diemžēl mani paziņas nereti dalās sociālajos tīklos.

Māris Arcihovičs

— Informāciju gūstu interneta ziņu portālos un sociālajos tīklos. Skatos sporta raidījumus, piemēram, ‘‘Youtube’’ video par sev interesējošo futbolu. Nelasu drukāto presi, jo nav intereses par to, ziņas var izlasīt internetā. Man ir svarīgs informācijas avots, jo neinteresē viltus ziņas, tādēļ vienmēr mēģinu izvērtēt ziņu patiesumu un cenšos izvairīties no nepatiesām ziņām.

Patrīcija Zālīte

— Informāciju iegūstu no sociālajiem tīkliem, televīzijas pārraidēm, kā arī no vecākiem, draugiem, skolotājiem. Lasu ziņas nra.lv vai uzlecošās ziņas, piemēram, Facebook.com. Skatos TV3 ziņas gandrīz katru vakaru un svētdienās raidījumu “Nekā personīga”. Drukāto presi lasu ļoti reti, jo visa informācija atrodama internetā. Informācijas avots man ir svarīgs, vienmēr izvērtēju ziņu patiesumu, jo internetā bieži nākas saskarties ar viltus ziņām, lai arī šobrīd šķiet, ka tās ir pieklusušas, tāpat bieži var redzēt, ka cilvēki vēl aizvien dalās ar šādām ziņām.

Sagatavoja Ginta Grincēviča

Publikācija sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālo atbalstu

Staburags.lv ARHĪVS

Žurnālistam jāredz kopsakarības, jāspēj patstāvīgi domāt un vērtēt

Kategorijas