Staburags.lv ARHĪVS

Logo

Koknesē atver Olgas Bundzenieces grāmatu “Vasaras Koknesē”

Ināra Sudare
Laikraksta arhīvs

2018. gada 27. novembris 00:00

207
Koknesē atver Olgas Bundzenieces grāmatu “Vasaras Koknesē”

Lai gan tā bija darbdiena, Kokneses tūrisma informācijas centra  zāle bija pārpildīta —  Olgas Bundzenieces grāmatas “Vasaras Koknesē” atvēršanas svētki  bija ieinteresējuši plašu koknesiešu pulku. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tā bija dāvana, kas veltīta   koknesiešiem Latvijas simtgadē.

Ar skatu uz seno Koknesi
Simboliska, šķiet, pasākuma izvēles vieta. Kokneses tūrisma centra izstāžu zālē ar skatu uz  senās Kokneses skaistumu  Pāvila Karpa gleznās koknesieši atvēra Koknesei veltītās grāmatas lappuses. Viesu vidū  bija rakstnieces dēls Aigars Bundzenieks ar ģimeni. Pasākumā piedalījās arī liepājnieks An­dris Kristons. Viņa komponētās dziesmas bija kā ceļojums skaņās pa Koknesi, Daugavu un Pērsi, kurā aizveda izjustais Kokneses kultūras nama jauktā kora “Alaine” dziedājums.
Nepiedzīvo zvaigžņu stundu
“Kāpēc mēs tik ļoti labprāt domās atgriežamies bērnībā? Kāpēc es tur tik labi jūtos? Laikam jau tāpēc, ka bērns ir pilnīgi brīvs.” Tā savulaik teicis  komponists Imants Kalniņš. Arī Olgai Bundzeniecei bērnības pasaule bija kaut kas tik dārgs, ka viņa  tajā atgriezās jau krietni gados.
1994. gadā savās piezīmēs viņa rakstīja: “Koknesē, mājās “Palejas”, pavadīju bērnības vasaras no četru līdz 14 gadu vecumam, augām dienām dzīvodama turienes dabas jaukumos, pazinu arī ciema sabiedrisko sadzīvi (..) Manā grāmatā dzīvo Kokneses bērni, viņu piedzīvojumi. Tur staigāts arī pa Blaumaņa “Purva bridēja” pēdām un sastapta Peņģerota kundze, kas uzdevusies par Kristīnes prototipu. Savu personīgo piedzīvojumu stāstu papildināju ar tā saucamo izziņas materiālu —  par jauno pili un baronu kapiem, par ciema bodītēm, tirgu, proģimnāziju, profesoru vasarnīcām, bruņinieku pils vēsturi utt. Tur vieta arī Kokneses izloksnei, kas jau sen izzudusi, bet valodnieku rakstos par to gaužām trūcīgas ziņas. Un Kokneses bildes ir krātas kopš bērnības dienām.”
Atmiņu stāsta autore savu dzīvi veltīja skolotājas darbam, bet jaunības gados darbojusies žurnālistikā. Viņas dzīves lielākā daļa pagājusi Cēsīs, izaudzināti dēli Aigars un Gundars. 1993. gadā, dzīvojot Jūrmalā, ar literāro darbu “Vasaras Koknesē” rakstniece piedalījās Kultūras fonda Daugavas programmas izsludinātajā literāro darbu konkursā. Lai arī Olgas Bundzenieces darbs tika atzinīgi novērtēts, diemžēl tā autore nepiedzīvoja savu zvaigžņu stundu. To piedzīvoja viņas  tuvinieki. 
Palīdz vietējie iedzīvotāji
Šķiet, tas bija pavisam nesen (pērn augustā), kad Kokneses novada  pašvaldības durvis vēra rakstnieces Olgas Bundzenieces dēls Aigars, lai uzdāvinātu atmiņu stāsta manuskriptu un bagātīgu fotogrāfiju klāstu par Koknesi 20. gadsimta 20. — 30. gados. Tālākais bija pašvaldības darbinieku ziņā — vai nu manuskriptu noglabāt kādā dziļākā atvilktnē, vai palaist “tautiņās”.
Koknesieši izvēlējās otro variantu — izdot grāmatu. Gatavojot to izdošanai, tika apzināti vietējie iedzīvotāji, lai papildinātu grāmatu ar  fotogrāfijām no tālaika Kokneses.  Tūrisma un sabiedrisko attiecību speciāliste Sarmīte Rode stāsta, ka, to veidojot, bez viņu palīdzības grāmata nebūtu sanākusi tik bagātīga ar ilustratīvo materiālu.  Kad iedzīvotājus aicināja dalīties ar fotogrāfijām par Koknesi 20. gadsimta 30. gados, kurās būtu redzamas Kokneses ielas un daudzie veikaliņi, kurus atmiņu stāstā piemin rakstniece, ar bagātīgu fotogrāfiju klāstu iepriecināja Ruta Viļumsone. Savukārt koknesiete Mirdza Briģe dalījās atmiņās par veikaliem un bodītēm, izstāstot, kuros namos Koknesē tie ir darbojušies.
Grāmatas gatavošanas procesā gadījās arī pavisam interesanti atklājumi. Piemēram, lasot atmiņu stāstu, var  uzzināt par mazās Pērses meitenes draudzību ar Lulliņu, kura dzīvo “Jaunpalejās”. Atklājās,  ka grāmatā aprakstītā  Lulliņa, īstajā vārdā Dzidra Jirgensone, ir mākslinieka Alda Dobenberga mamma. Vēl jo lielāks prieks, ka viņa ģimenes albumā atradās fotogrāfija, kurā abas mazās meitenes ir kopā. Šī fotogrāfija skatāma arī grāmatā.
 Pasākumā sirsnīgs paldies izskanēja skolotājai Mārai Citko par palīdzību grāmatas maketa sagatavošanā.

***
Grāmata “Vasaras Koknesē” par pašvaldības līdzekļiem izdota tipogrāfijā “Erante” Jēkabpilī. Tā būs novada bibliotēkās un būs lieliska dāvana Kokneses viesiem, kā arī grāmatu var iegādāties Kokneses tūrisma centrā. ◆

Uzziņa

◆ Olga  Bundzeniece (Ģērmane; 1923. — 1999.), dzimusi Rīgā, rakstniece.
◆ Mācījusies Rīgas, Cēsu un Jelgavas skolotāju institūtā (1937. — 1943.). 1944. gadā sākusi mācīties LVU Filoloģijas  fakultātē, ko 1952. gadā pabeigusi kā eksterne. Strādājusi par skolotāju Rīgas 49. vidusskolā, par instruktori LĻKJS CK, laikrakstā “Pionieris”, Radiokomitejas Bērnu un jaunatnes raidījumu redakcijā. 1955. gadā pārcēlusies uz Cēsīm, strādājusi laikrakstā  “Cēsu Stars”, Cēsu rajona tautas izglītības  nodaļā, skolā.
◆ 50. un  60. gados regulāri periodikā publicē rakstus par dažādām tēmām un stāstus  bērniem un jaunatnei. Stāsti godalgoti gan pieaugušo, gan bērnu literāros konkursos. Izdots  stāstu krājums “Zēns ar pīkstuli” (1957.), stāsti “Irēnas dienasgrāmata” (1971.), “Kamēr gurķi aug” (kopkrāj. “Stāsti jaunatnei”, 1982.). Prozā dominē dzīves vērojums.


“Klausīties Mades Sviles-Peņģerotes balsī tomēr kas cits, nekā izlasīt grāmatā. Vēroju viņas seju, gaišzilo vasaras kleitu no linu auduma, zemes darbos sastrādātās rokas, gludi apgrieztos sirmos matus, pūlējos iedomāties šo cilvēku jaunībā, saredzēt viņu Kristīnes izskatā, kādu to biju iztēlojusies, lasot “Purva bridēju”. Nekas nesanāca. Manās acīs Peņģerotkundze nekādi nepārvērtās par Kristīni.
Traucēja blakus domas. “Atceru” saimniece stāstīja raiti, neapstājās, lai pārdomātu, ko sacīt tālāk, lai pārliecinātos, kā ciemiņš to uzņem. Likās, ka mājasmāte uzlikusi skaņu plati, ar kuru lepojas, un viņai vienalga, kas klausās — vai preses korespondents vai muzeja darbinieks, vai nenozīmīgs meitēns, nezin no kurienes ieradies. Man taču netika prasīts, kā sauc, kur dzīvoju, kādā skolā es mācos, kurā klasē. Man neprasīja neko, es skaitījos tikai ausis. Tā tas man likās. Ausīm neklājas iespraukties stāstījumā ar jautājumiem. Ierakstīts skaņu platē, katrs teikums ir savā  vietā — neapstrīdams un nepapildināms.”
Fragments no Olgas Bundzenieces grāmatas “Vasaras Koknesē”
Kategorijas

Kategorijas