Reālu pārmaiņu nav, un mācība nav gūta

Inese Skudra, Aizkraukles tūrisma informācijas punkta speciāliste

2018. gada 27. novembris 00:00

596

Esmu Aizkraukles tūrisma informācijas punkta spe-
ciāliste noteiktu laiku. Strādāt sāku 8. oktobrī. Darbs interesants, runāt par nākotnes iecerēm šobrīd būtu pārāk skaļi, tikai tagad sāku apjaust, ar ko tieši man nāksies saskarties. Kad tikko sāku darbu, man vajadzēja sagatavot informāciju ziņu portālam “Delfi”, ķerties klāt novada kalendāra izveidei, kas ir laikietilpīgs process. Darbs kalendāra sagatavošanā pabeigts, tagad tas nodots iespiešanai. Plānots, ka to iegādāties varēs decembra sākumā Aizkraukles tūrisma informācijas punktā pilsētas kultūras namā. Ikdienā apmeklēju seminārus, klausos nozares kolēģos, uzzinu aktualitātes. Esmu divās darba grupās, gatavojamies Uzņēmējdienai Aizkrauklē un izstādei “Balttour”. Daudz kas man vēl ir svešs, ik dienu mācos un pilnveidojos.
Aizvadītajā nedēļā vietējai sabiedrībai aktuāla bija diskusija par 18. novembra svētku salūtu. Problēma nebija tik liela, cik skaļa. Latviešiem tas ir tipiski — skaļāk runāt par slikto, labo noklusējot. Protams, kļūda bija, nevajadzēja afišās un reklāmās norādīt precīzu laiku, tas arī viss. Piekrītu tiem, kuri uzsvēra, ka bērni jāved uz koncertiem un citiem kultūras pasākumiem, ne tikai uz noslēguma salūtu. Ja bērnus neradina no mazotnes, tad pēc 20 gadiem viņi nezinās, kur ir kultūras nams. Ja man skolas laikā neliktu iet uz pulciņiem, koncertiem, nemācītu, ka svētkos ir jāsapošas un pieklājīgi jāuzvedas, tad arī man trūktu izpratnes un cieņas pret kultūras notikumiem. Manuprāt, mūsdienu jaunatnes ģērbšanās mode, apmeklējot kultūras pasākumus, skaudri ataino šo situāciju. Svētku drānu vietā viņi ģērbjas kā ikdienā.
21. novembrī apritēja pieci gadi kopš Zolitūdes traģēdijas, kad iebruka lielveikala “Maxima” jumts un dzīvību zaudēja 54 cilvēki. Traģēdijā cietušie nāca klajā ar aicinājumu šo datumu oficiāli iekļaut kalendārā kā katastrofās bojāgājušo piemiņas dienu. Neesmu pret, taču drīzumā latviešu kalendārā sēru dienu būs vairāk kā svētku. Tiem, kam šī traģēdija ir nozīmīga, atcerēsies un pieminēs to arī bez īpaša atgādinājuma. Parasti sēru dienās jāizkar valsts karogs ar sēru lenti, ja to nedara, var saņemt sodu. Mūsdienu steigā šis cieņas apliecinājums sāk aizmirsties, kādreiz karogs apzinīgi tika izkārts un plīvoja pie visām mājām no astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā. Manuprāt, svarīgāks ir nevis oficiālais sēru dienas statuss, bet jautājums, vai pēc Zolitūdes traģēdijas kaut kas ir mainījies. Izņemot likumu. Visi izklaigājās, tika veikti grozījumi likumā, taču cilvēks likumu prot apiet. Pirms pieciem gadiem notika traģēdija, mēs kavējamies atmiņās, taču reālas pārmaiņas vai mācība nav gūta.
Ar vairākiem sabiedrību satraucošiem jaunumiem klajā nāca Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) pārstāvji. Vispirms jau ziņa, ka daudzi NMPD darbinieki iesnieguši atlūgumus, valstī trūkst mediķu. Otra ziņa bija par nepamatotu izsaukuma maksas palielinājumu par 40%. Visi šie notikumi ietekmē sabiedrības veselību. Saprotu, kāpēc medicīnas precēm aug cenas, bet vai tiešām nevarēja izvairīties no nepamatoto izsaukumu maksas palielināšanas. Tas cilvēkus var iebiedēt, un viņi nemeklēs medicīnisko palīdzību arī tad, kad viņiem tā patiešām būs nepieciešama. Mēs visi domājam līdzi, nauda no gaisa nekrīt. Cilvēki paši mēģinās novērtēt savu veselību, domās, vai kļūdas gadījumā var nākties šķirties no brangas naudas summas. Rūpes un bažas par veselību nevar būt pārspīlētas vai nepamatotas.

Sabiedrībā joprojām aktuāls ir jautājums par deputātu kompensāciju atcelšanu. Mēs, mirstīgie, pēc darba attiecību izbeigšanas saņemam bezdarbnieka pabalstu. Saprotu, ka deputāti ir atsevišķa “šķira”. Neesmu pilnībā pret kompensācijām, taču tām jābūt mazākām. Vai arī kungiem vajadzēja būt gudrākiem un šo lietu kārtot klusāk, lai cilvēki nezina. Tā ir kā skabarga, jo biežāk par to runā, jo vairāk sāp sirds. Šī lielā kompensāciju sistēma nav godīga pret tautu.
Ikdienā politikā neiedziļinos, šobrīd kaut ko grūti saprast, jo konkrētības Saeimas darbā nav. Deputātiem jāmācās sastrādāties, darboties komandā, nevar būt viens līderis, lai gan gribētāju ir daudz. Saeimas priekšsēdētājs nevar būt “nazis”, kas griež un smērē, kā viņam tīk. Ir vairākas politiskās partijas, kas grib uzspiest savu pārspēku. Deputātiem jāsaprot, ka tauta, viņus ievēlot, paļāvās uz profesionālismu, taču jau pašā sākumā liek vilties. Ja viņi tagad nav gatavi kompromisiem un nespēj sastrādāties, tad kā viņi domā strādāt ikdienā? Krēslu sadale ieilgusi, vai arī solītās izmaiņas likumprojektos būs jāgaida, teiksim, gadu? Šīs 100 gudrās galvas ir samērā viedi cilvēki, mērķtiecīgi, ar ātru reaģēšanas spēju un prasmi pieņemt lēmumus, tieši tādēļ viņi ir Saeimā. Ir laiks attaisnot sabiedrības cerības un no vārdiem pāriet pie darbiem.
Aizvadītās nedēļas svarīgākais notikums bija piedalīšanās ar vidējās paaudzes deju kolektīvu “Radi” koncertā “Vij dejā spēka jostu Latvijai”. Uz skatuves kāpām jaunajos Latgales tautastērpos. Salīdzinot ar iepriekšējiem tērpiem, var just, ka šis šūts manam augumam. Visus iepriekšējos vajadzēja pielāgot — pāršūt pogu vai iešūt sānos. Jaunais tautastērps der ideāli. Vien jāpiešauj roka lakatu siešanā, bet tā — super, prieks dejot!

Staburags.lv ARHĪVS

Reālu pārmaiņu nav, un mācība nav gūta

Kategorijas