Dzejas lappuse

www.staburags.lv

2018. gada 23. novembris 00:00

Gunta Bogdanoviča

Manai Lavijai — 100

Cik mana Latvija maza — kā plaukstošs plīvurains bērzs,
Tik viena ziedoša pļava un čalojošs meža strauts.
Cik mana Latvija maza — viens zeltains narcises zieds,
Vien maza, zila puķe un madaras baltais prieks.
Cik mana Latvija dārga — kā dzintars, ko jūra nes,
Kā karsta asiņu lāse, kā mātes pirmais glāsts.
Cik mana Latvija stipra — kā ozols, kas pakalnos stāj,
Tā spītē likteņa vētrām un gadsimtos spēku krāj.
Cik mana Latvija plaša tiem simtiem, kas šurpu klīst,
Kas tālumos meklē laimi, kas sevi un pasauli nīst.
Tu mana zeme, par Latviju tevi sauc,
Tev slavu dzied tautas dainās un senās teikās teic.
Tu mazās kamenes dziesma, sirds tevi par Dzimteni sauc,
Ņem manu darba mūžu, lai vienmēr Tev spēcīgai augt!
Ārija Āre

***
Katrs dzīves mirklis sākas ar mums —
ar vārdiem, darbiem un gaismiņu katrā.
Cik daudz gaismas mūsu dvēseles izstarot spēs,
tāda mums Latvija pretim iemirdzēs!
Anita Liepiņa

Dziedātājputni
pārlido naktīs
Kaist rudens.
Vērst skatienus debesīs
Jau aicina gājputnu klaigas.
Pār rūsgano ozolu galotnēm
Spēkpilnas ēnas laižas.
Tukšo ligzdu vissmalkākos zariņus
Sarmas kristāli rītausmās rotā.
Vēl kāds trauksmes pilns lidoņu bariņš,
Ceļam pulcējies, dīķmalā rosās.
Iesmeldz sirds — to tik daudz,
Kas prom aizlido:
Strazdi, vālodzes, dzērves un stārķi.
Prom jau cielavas, svīres un lakstīgalas
ar savu dziesmu, —
Pat dzeguze aizspurdz caur vārtiem!
Es — sarkanbaltsarkankrūtītis,
Sērsnās rūdītām kājām,
Mierinu tos, kas ceļa jūtīs,
Pamājot sirsnīgas ardievas,
Līdz ar dzeņiem, sīļiem un dzilnīšiem,
Līdz ar žagatām, kraukļiem un ūpjiem
Kā viens bezrūpīgs pelēkais zvirbulis
Palieku pats savās mājās.
Ārija Āre

***
Dāvāsim Latvijai savus sapņus —
laimīgus, gaišus, starojošus,
kā mums rudenī bērzi un kļavas
dāvā lapas košas un kvēlojošas.
Dāvāsim Latvijai ticību savu —
lai tā ievijas gaismā spožākajā.
Kā ik pavasari ābeles mūsu
sazied krāsā visgaišākajā.
Dāvāsim Latvijai mīlestību —
tā no sentēviem pūrā mums dota.
Un tālo paaudžu mūži un mēs
esam Latvijas turpinājums...
Anita Liepiņa

Latvis bez balss
Es mobilizējos izvēlei
Starp daudzu tautu himnām
Dziedāt savu latvju mēlē.
Vien apcerīgi ļaujos iztēlei,
Kā plauktu dzimtā Latvija,
Ja arī tu vēl būtu nācis vēlēt...
Tik sagrozīta gadu simtu griežos
Un saspaidota daudzo varu spaidos,
Bez ticības sen apdzisusi
tava balss
Ir vienaldzīgi
Palikusi gaidot...
Maija Stepēna

***
Cik stiprām saitēm
esmu saistīta ar tevi,
Māte Zeme!
Es dzirdu tavus
sirdspukstus...
tos klusos čukstus,
kas sīku pavasara puķīti
modina no ziemas miega.
Tu manas basās
nosalušās kājas
rīta rasā esi sildījusi,
manām plaukstām
to maigumu tu esi atdevusi,
kas audzē ozolus
un liepu zaros ziedus sien...
Es esmu saistīta ar tevi —
ne šajā dzīvē vien,
ar tevi būšu kopā
arī mūžībā.

sarmīte rode

***
Pelēka zeme un debesis,
Bet gaisma Latviju sedz —
Trīs mūžīgas zvaigznes
Sirds savā tuvumā redz.

Tas ir kā izplaucēt rozi
Brīvības kareivja krūtīs,
No viena ilgota sapņa
Mums gaismas stars sūtīts.

Pie iedegtas svecīšu sienas
Bērna rokas svecīti liek.
Tā ir mūsu ticības zīme —
Mums gaismas lokā jāpaliek.

gina viegliņa

Kā mums
pastāvēt?
Kā mums pastāvēt?
Kā augšup celties?
Savu zemi neatdot,
Kur spēkus smelties?

Varbūt gara mantās?
Senču gudrībā?
Tautas dziesmās
Un vecajā sviesta cibā?

Mana mīļā tauta,
Sargā savu valodu!
Iztrīsim izkapti savu
Ar asu galodu.
Maija Stepēna

***
Kāvu kaujās
ar tumsu
asinssarkana
pamale deg.
Baltajos sniegos
Laika atstātās pēdās
sarkans atspulgs vaid.
— Laid mani, laid..., —
lūdz sniegpārsla debesīm.
— Es klāšos pāri sāpēm,
rētām, vaidiem
asins upēm
un kailumam...
ar balto un tīro,
no debess līdzi
paņemto.
sarmīte rode

***
Ne jau aiz lepnības kalngaliem
Var tālāk par sētsvidu redzēt.
Ne jau no naida un dusmu atvariem
Var gaisma cauri tumsai tecēt.
Viegli nenovīdības puķi audzēt —
Daudz grūtāk ir pasacīt paldies
Un apjaust, kas šajā dzīvē itin viss
Dots mīlestībā — mīlot atgriezīsies.

gina viegliņa

Tiem, kas atgriezušies
mājās
Pie viena galda pulcēt kopā
Tos izkaisītos un pazaudētos,
Un sadoties roku rokā
Kā bitēm stropā.
Kungs, es lūdzu!

Pie viena galda sēdēt un
Vārdu pa vārdam teikt,
Lai nepazūd mūsu valodiņa,
Mīļā un labā!
Dievs, es lūdzu!

Apturi vētras sēju,
Palīdzi atgriezties mājās!
Un jaunu uguni kurt!
Notraus asaras sājās.
Dievs, palīdzi latvjiem!

Staburags.lv ARHĪVS

Dzejas lappuse

Kategorijas