“Sadevāmies rokās, un mums bira asaras”

Iesaka Inga Vībāne, tautas deju kolektīvu vadītāja Salas kultūras namā

2018. gada 23. novembris 00:00

Vēlējos skaisti sagaidīt un nosvinēt valsts simtgadi. Šie svētki bija diena, kad apstājāmies un izbaudījām savas zemes brīvību, pateicāmies tiem, kas to izcīnījuši, un godinājām Latviju. Šie svētki nav tas pats, kas visi pārējie. Dzimšanas diena vai Ziemassvētki, kas manī mājo vienu reizi gadā, bet patriotisms pret Latviju, pret dzimteni manī ir katru dienu. Apziņa, ka mums ir dota iespēja piedzīvot simtgadi, rada maģiskas sajūtas. Uz nākamo simtgadi jau visi noskatīsimies vien no mākoņmaliņas, un to spēs piedzīvot tikai mūsu mazbērni. Šīs sajūtas arī ir tās, kas liek meklēt līdzīgi domājošus un pavadīt ar viņiem svētkus kopā kā vienotai tautai ar kopīgu mīlestību pret mūsu zemi. Multimediālā deju lielizrāde “Abas malas”, ko baudīju klātienē “Arēnā Rīga”, bija tikai viens mirklis no visa, kas tika piedzīvots valsts svētkos, bet tas noteikti bija viens no emocionālākajiem brīžiem. “Abas malas” ir simts gadus sens stāsts par mums, Latvijas cilvēkiem, un zemi, kuras dzīslās plūst laika upe Daugava, ko uz īpaši radītas 2000 kvadrātmetru lielas mākslas projekciju skatuves izdejo vairāk nekā 450 baleta, laikmetīgās un tautas deju dejotāji.
Lielizrādē tehnoloģijas sadarbojas ar mūziku un deju, tādējādi radot spēku. Sajūtu pastiprinoši efekti ilustrē sajūtas. Horeogrāfija, scenogrāfija, videoprojekcijas un gaismu režijas, mūzika — tas viss plosīja sirdi. Galvenais, ka stāsts un emocijas tika nodotas kustībā — deju visdažādākajās tās izpausmēs. Tas ir unikāls projekts!
Lielizrāde stāsta par mani, tevi, par mums — Latviju. Deju uzvedums atgādina, ka brīvība nav pašsaprotama. Tā ir izcīnīta. Lielizrāde “Abas malas” atgādina, ko tauta piedzīvojusi.
Uzvedumu rīt pulksten 21.25 rādīs LTV1 kanālā. Noteikti skatīšos vēlreiz. Vēlos izanalizēt vairāk visu redzēto un pievērst uzmanību detaļām, jo, vērojot klātienē, biju emociju pārņemta. Ikvienam iesaku noskatīties, ne tikai projekta unikalitātes vai vēsture atainošanas dēļ, bet sevis dēļ.
Sajust un novērtēt uzvedumu ne tikai ar prātu, bet ar sirdi. Vai tā pukst straujāk, vai kaklā saskrien kamols, vai rodas pārdomas un sirdī iesmeldzas noglabātā dzimtenes mīlestība, kuru aizēno likstas un raizes, kas noris Latvijā. Ja ne katru dienu, tad kaut reizi gadā sajust Latviju. Aicinu ikvienu ieklausīties vārdos, ko lielizrādes varone Madara teiks beigās pēc ceļojuma Latvijas vēsturē. Tie precīzi pauž to, kas mēs esam, kas ir Latvija, kur tā sākas... Kad šie vārdi tika teikti, mēs ar ģimeni sadevāmies rokās un mums bira asaras. Tās sajūtas pazinām mēs visi. Sēdējām skatītāju rindās, taču nejutāmies, ka būtu malā. Mēs bijām daļa no stāsta.
“Vecmamma man atstāja grozu ozola zīļu. Teica, kad iesēsi, jutīsi Latviju mīļu. Vecmamma man atstāja savu soli ņipru. Teica, kad tā iesi, turēsi Latviju stipru. Vecmamma man atstāja aveņu tēju. Teica, kad to dzersi, nebārsi Latvijas vēju. Vecmamma man atstāja Latviju pašu. Neteica, lai to mīlu. Viņai nebija par to bažu.” (U. Auseklis)
Arī es atcerējos basas kājas smiltīs, mammas uzlikto ceļmallapu uz nobrāzuma, kā tētis pirms miega iebužināja mani siltajā segā, lauku mājas rasas rotāto pagalmu rītos, sēņošanu lietū, kā šļakstoties, airējot laivu Daugavas ūdeņos, vecmammas “zilizaļo maizi”, kas smaržo, tikko silta izcelta no krāsns, ziedu pļavas Jāņu rītos... Katram tas raisīja daudzas un dažādas atmiņas par mūsu zemi un ģimeni...Tā arī ir mana Latvija. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

“Sadevāmies rokās, un mums bira asaras”

Kategorijas