Prieks par to, ka var palīdzēt citiem

2018. gada 23. novembris 00:00

419

Tiem, kuri tikušies ar aizkrauklieti Andu Muižnieci, iespējams, tāpat kā man, viņa palikusi atmiņā ar dzīvespriecīgu smaidu, patīkamu sarunu un sajūtu — viss būs labi. Anda ir fizioterapeite Aizkraukles medicīnas centrā (AMC), brīvajā laikā daudz sporto vai arī meklē interesantus mirkļus savai fotokolekcijai. Dzimusi pirms
27 gadiem, laikā, kad savu otro piedzimšanu pieredzēja arī Latvijas valsts. Varbūt tas ir iemesls, kura dēļ dzimtenes mīlestība ir vēl viena īpašība, kas tik izteikta šīs nedēļas jubilārei.

Izlēma jau vidusskolā
Runājot par fizioterapiju, nevar nepieminēt sportu. Šajā gadījumā distanču slēpošana cieši saistīta ar pareizu organisma funkcionēšanu. Andas izvēle saistīt darbu ar medicīnu ir viņas pašas, neatkarīga no draugu ieteikumiem vai vecākiem, viņu profesijām. Mamma Solvita ir juriste, audžutēvs Jānis — prokurors. Ģimenē aug arī māsa Lelde, kura pašlaik mācās 9. klasē, un viņai lielās dzīve izvēles tikai priekšā.
“Es to izdomāju, kad mācījos 10. klasē. Izlasīju, ko fizioterapeits dara, ka tā ir kustību terapija, un tas man iepatikās. Sapratu, ka tā varēšu sev palīdzēt, arī sportojot. Jau toreiz iedomājos, ka, beidzot sportistes karjeru, ar iegūtajām zināšanām varēšu palīdzēt citiem. Ārsta un arī mans, ārstniecības personas, galvenais uzdevums ir atrisināt problēmas. Šajā gadījumā ar veselību saistītās. Man ļoti patīk komunicēt ar cilvēkiem, kas šajā profesijā ir svarīgi,” par savām dzīves izvēlēm stāsta Anda.
Laime, brīvība
un rezultāts
Dzīve Aizkraukles pagastā, pilsētā patika gan toreiz, gan arī tagad. Mazs ciematiņš ar lauku pusi un nedaudz arī pilsētas vidi, kurā viens otru pazīst, kur viss ir kā ar roku sasniedzams, ir arī droša vide. Bērnības laiku viņa apraksta ar vārdu “jautra”. Apkārt bijuši daudz viņas vecuma bērnu. Jau sākumskolā bijusi vispusīga meitene — dejojusi, dziedājusi korī, piedalījusies sporta sacensībās, bet jau pēc 4. klases sapratusi, ka sports ir vienīgā īstā aizraušanās.
Vēlāk laimīga sagadīšanās viņu noveda līdz darba vietai AMC. Nekvalificējusies ziemas olimpiskajām spēlēm, un šis apstāklis bija punkts, kad sporta vietā ikdienu pagriezt medicīnas virzienā. “Negribēju strādāt nekur citur, ne Rīgā, un kur vēl ārzemēs. Pirmkārt, patīkami ir būt noderīgai saviem cilvēkiem, Aizkraukles novadam. Pirms tam pašvaldība atbalstīja mani kā sportisti, nu bija laiks atdarīt pretimnākšanu.”
Jautāju, kādēļ Andai patīk sports? Viņa teic — pirmkārt, fiziskas nodarbes, jo īpaši distanču slēpošana, izdala laimes hormonu, līdzīgi, kā apēdot gabaliņu šokolādes. Tātad tā ir laime. Fiziskas aktivitātes sniedz brīvības sajūtu un patīkamu nogurumu. Sports noteikti ir arī rezultāta sasniegšana — imunitātes stiprināšana, vielmaiņas uzlabošana, ķermenis top stiprs un veselīgs. Sports ir arī Latvijas un Aizkraukles vārda popularizēšana pasaulē. Aiz katra sportista ir treneri, sporta federācija un valsts, līdzjutēji. Tā ir arī atbildība viņu priekšā. Anda teic, ka agrāk vienādi liels uztraukums bijis pirms starta Latvijas un arī pasaules čempionātā.
Laimīga, brīva un stipra ir arī Anda pati. Viņa neslēpj, ka negrasās apstāties pie pašreizējiem sasniegumiem un noteikti centīsies iegūt maģistra grādu. Februārī būs gads, kā strādā AMC, un, protams, arī tik salīdzinoši īsā laikā bijuši grūti brīži, kad sev jautājusi — kādēļ to vispār daru?! “Atbilde jau ir manī. Darbs ar cilvēkiem nav viegls, un gadās grūtāk ārstējami pacienti, ar ne tik pozitīvu prognozi, bet arī viņiem fizioterapija ir nepieciešama. Šajā nozarē strādājošajiem ir arī taustāms rezultāts — pēc konkrētu procedūru daudzuma pacients jau redz veselības uzlabojumus, piemēram, pazūd sāpes mugurā. Daudzās citās ārstniecības nozarēs rezultātu neredz vispār vai arī nepieciešams daudz ilgāks laiks,” stāsta Anda.
Mazie mirkļi pret
lielām dāvanām
Kad lūdzu viņu pastāstīt par laiku pēc darba, tik un tā saruna vedas tikai ap to, vien citādās izpausmēs. Palīdz vecākiem mājas un tās apkārtnes uzturēšanā, ziemā tas ir darbs arī sporta bāzē “Mailes” Vietalvā slēpošanas trašu sagatavošanā. “Šādā veidā mēģinu atdarīt, izteikt pateicību par to, ko cilvēki — vecāki, treneri, skolotāji — savulaik devuši man. Darbs, sociālā dzīve un arī atpūta darbā varbūt ir iemesls, kādēļ joprojām esmu viena. Varbūt jāiemācās vairāk laika veltīts sev, atpūtai, nekā nedarīšanai. Arī kā fizioterapeite pārāk maz laika veltu sev un to, ko stāstu saviem pacientiem, varu attiecināt uz sevi. Rudenī, ziemā pēc darba gan gadās vakari, kad atpūšos ar grāmatu vai kādu seriālu televīzijā.”
Agrāk starplaikos starp sporta nodarbībām, tagad pēc darba Anda sevi atpūtina ar fotomedībām. Tām noder telefons vai fotoaparāts. Izvēlas iemūžināt dabas skatus, dzīvniekus. “Tad ne par ko citu nedomāju, kā tik lai noķertu labāku kadru.”
Andas dzimšanas dienā ir arī viņas vārdadiena. Jubilāre saka, ka tas nav bijis tīšs mammas lēmums, tā nejauši sanācis. “Kopš tās dienas laiks aizskrējis, neticami, ka jau 27. Tikko nosvinēta kārtējā dzimšanas diena, un tajā līdzās priekam par dāvanām izbaudījusi arī patīkamo kopābūšanu ģimenes lokā. Ne vienmēr visi ikdienā var būt mājās vienā laikā, un dažkārt mazajai uzmanībai ir lielāka vērtība nekā lielai dāvanai. Kad mudinu pastāstīt par nākotnes nodomiem, Anda saka: “Nenosaukšu skaļi, bet ir lielais un mazie mērķīši, kuru pamazām ar saviem darbiem centīšos sasniegt.” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Prieks par to, ka var palīdzēt citiem

Kategorijas