“Katram laikam ir savs šarms”

2018. gada 23. novembris 00:00

Komponista, aranžētāja un producenta Gaita Lazdāna dziesmas dažādu mākslinieku izpildījumā, ko dzirdam radiostacijās ik dienu, ir vienas no spēlētākajām Latvijā.
Gandrīz 25 gadu laikā Gaitis ir radījis ap pustūkstoti dziesmu, lielākajai daļai ir arī vārdu autors. “Strazda dziesma”, “Ielūgums”, “Vidū pašai dzīvībai”, ko izpilda Jānis Paukštello, “Nakts” un “Vēja balāde” saksofonista Raivo Stašana izpildījumā ir Gaita vizītkarte — sirsnība, romantika un emocijas staro no šiem darbiem.
“Kad man būs vairāk brīva laika un finansiāli nebūšu atkarīgs no dažādiem projektiem un darbiem, ķeršos klāt tam, par ko klusībā sapņoju jau vairākus gadus — gribu ierakstīt instrumentālās mūzikas albumu un labprāt uzrakstīt mūziku kādai kinofilmai. Man ir vīzija, kā tas varētu skanēt, un tas noteikti būs projekts sev,” atklāj Gaitis.
Aizkraukles pilsētas kultūras namā šoruden Gaitis Lazdāns viesojās ar koncertprogrammu “Dzimtai zemei”, kurā viņa dziesmas izpildīja Dainis Porgants, Žoržs Siksna, Guntis Skrastiņš, Artis Robežnieks, Andris Skuja un Raivo Stašans.
Pieredzi gūst
melioratoru ansamblī
— Pastāstiet par savu ikdienas ritmu! Vai radošo jomu pārstāvjiem vajadzīgi īpaši apstākļi veiksmīgai darba dienai?
— Jau kādu laiku mana ikdiena un ideju ģenerēšana norit Siguldā, te esmu iekārtojis ierakstu studiju, kurā īstenoju savus plānus mūzikā, plānoju un menedžēju pasākumus, kas saistīti ar tobrīd aktuāliem koncertiem un koncertprogrammām. Man Sigulda ļoti patīk, šī vieta mani iedvesmo, patiesi esmu priecīgs, ka varu dzīvot bez Rīgas kņadas, steigas un stresa. Esmu gandarīts, jo varu izvēlēties, ar kādiem izpildītājiem sadarboties, kam aranžēt dziesmas, kurus uzrunāt, tas manu darbu padara patīkamāku.
— Atceraties, kā sākās jūsu interese un aizraušanās ar mūziku?
— Cik atceros no pavisam agras bērnības, jau četru, piecu gadu vecumā ļoti uzcītīgi skatījos un sekoju līdzi “Mikrofona” dziesmu aptaujai, kas tolaik bija liels notikums muzikālajā pasaulē. Vecāki acīmredzot pamanīja manī šo lielo un neviltoto interesi par mūziku, tāpēc jau sešu gadu vecumā sāku mācīties Jēkabpils Bērnu mūzikas skolā. Mani aizrāva sitamie instrumenti.
— Cik svarīga jums bijusi pirmā muzikālā pieredze jau bērnībā un agros pusaudža gados turpmākās karjeras veidošanā?
— Mans tēvs strādāja meliorācijā, Jēkabpils PMK 12 vīriem bija pašiem savs ansamblis, trūka tikai bundzinieka. Tēvs ierosināja pieņemt mani, jo biju tikko kā beidzis mūzikas skolā sitamo instrumentu klasi, tolaik man varēja būt 13 gadu. Droši vien sākumā vīri mani uzaicināja tikai tāpat, lai pasmaidītu, taču beigās mums izdevās lieliska sadarbība, un mani pieņēma ansamblī par bundzinieku. Šis melioratoru vīru ansamblis man bija lieliska skola, kas ir ļoti svarīga ikvienam mūziķim — aktīvi spēlējām dažādos pasākumos, kāzās un ballēs.
Viss bija jāsaprot
pašiem, viss “jāizpīpē”
— Atceraties savu pirmo sakomponēto skaņdarbu?
— Neatceros vairs īsti, kā tas skanēja, bet zinu, ka tas notika apmēram 14, 15 gadu vecumā. Toreiz nebija diktofona, nebija, kur to melodiju ierakstīt, tāpēc mans pirmais skaņdarbs ļoti ilgi mājoja manā galvā. Atceros, cik smalki tas bija sakārtots prātā, kamēr tiku līdz reālai iespējai to pierakstīt un aranžēt. Katrs acīmredzot mūziku dzird citādāk — es biju to tik smalki salicis prātā, izķidājis pa detaļām kā tādu konstruktoru, ko vēlāk, līdzko radās iespēja, saliku kopā.
— Kā tālāk attīstījās jūsu karjera?
— Jēkabpilī 80. gadu beigās, 90. sākumā pastāvēja populāra grupa “Svīta”, kurā darbojās divi mani paziņas — Māris Priede un Gints Stankevičs. Vēlāk “Svītai” pievienojos arī es. Tie nebija šlāgeri, bet kaut kas tāds, kas mums pašiem bija sirdij tuvs. Šajā laikā pirmo reizi īsti saskāros ar to, kā notiek dziesmas radīšana, aranžēšana un ierakstīšana. Ar “Svītu” aktīvi koncertējām Latvijā trīs gadus, mūziķu apvienība 1992. gadā veiksmīgi debitēja festivālā “Liepājas Dzintars”, iegūstot balvu par labākajiem aranžējumiem.
— Vai tolaik, komponējot, aranžējot dziesmas, bija kaut kādi priekšstati, kā tas jādara, kā ir pareizi? Vai visu darījāt pirmoreiz un pašmācībā, meklējot atbildes un kļūdoties?
— Tolaik vispār visu darīja pašmācībā! Tikai tad, kad Latvija izstājās no PSRS, pavērās dažādas iespējas, ieraudzījām un uzzinājām visu pirmo reizi. Līdz tam nebija nekādu skolu, viss bija jāsaprot pašiem, “jāizpīpē”. Salīdzinot ar to laiku, kad es sāku darboties, tehnoloģijas ir ļoti strauji attīstījušās, šodien paveras daudz iespēju. Katrs, kas vien sevī jūt radīšanas potenciālu, grib kaut ko aranžēt vai komponēt, šodien to var izdarīt ar vienu labu, jaudīgu datoru, izmantojot internetvietnē “www.youtube.com” atrodamās pamācības. Mūsdienās dzelži vairs nav tik svarīgi, kādreiz tas bija ļoti dārgs prieks, arī ierakstu studijā strādāt ne katrs varēja atļauties, bet šodien pilnībā viss mainījies — ļoti daudz dīdžeju pasaulē mūziku rada, piemēram, lidojot lidmašīnā savā portatīvajā datorā. Viss radīts tā, lai būtu ērti un brīvi pieejams.
Albuma izdošana kādreiz bija notikums
— Kā tas ietekmē mūzikas industriju?
— Mūzikas tirgus ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē ir tik ļoti pieblīvēts, ka klausītājs tajā visā nereti pazūd. Pasaulē kritušās ierakstu tirāžas. Ja kādreiz fanoja par konkrētu mākslinieku vai grupu, piemēram, es biju ļoti liels “Depeche Mode” fans, tad tagad jūsmo par kādu konkrētu dziesmu, nevis par mākslinieka daiļradi kopumā. Mūzika kļuvusi tik viegli pieejama — ar jaunākajām dziesmām ir pilni tālruņi, šodien viegli atrast jaunāko dziesmu, noklausīties un to lejuplādēt MP3 formātā. Būtiskākā atšķirība — kādreiz jaunas dziesmas un albuma izdošana bija notikums, tie bija svētki, ko gan mūziķi, gan klausītāji gaidīja ar nepacietību, jo līdz tam dziesmas nekur nebija klausāmas. Laikā, kad cilvēki pirka oriģinālās kasetes un diskus, varēja objektīvi novērtēt, kas mūzikas industrijā pieprasīts, kurš izpildītājs vai grupa pieprasīta, jo to apliecināja cilvēku vēlme par mūziku maksāt naudu.
— Arī šodien ir dažādi mūzikas topi radio, par popularitāti liecina dziesmu skatījumi internetā. Vai tie, jūsuprāt, neatspoguļo patieso situāciju?
— Salikt zem kāda skaņdarba vai video “laikus”, protams, var. Tos nopirkt vai sakrāt, bet uzskatu, ka tas nav objektīvs rādītājs. Nav noslēpums, ka, balsojot par kādu izpildītāju konkursā, topā, nereti kāds to organizē — aktīvi balso fani, radi, draugi, savukārt par kādu citu, kurš varbūt ir labāks, nenobalso, jo nav līdzās tik uzņēmīgu cilvēku, tāpēc arī uzvara bieži ir neobjektīva un negodīga. 90. gados radīju projektu “Hameleoni”, kas grāva daudzus rekordus, bija pārsteidzoši liela tirāža, ko neviens nebija gaidījis, visiem tas bija pārsteigums. Tas, ka cilvēks ir gatavs maksāt naudu par albumu, ir lielākais apliecinājums tam, ka viņam patīk šī mūzika, patīk mākslinieks un albums ir populārs, šis vērtējums ir objektīvs. No vienas puses, forši, ka visu var izdarīt tik ātri, no otras puses — tikpat ātri šīs jaunās dziesmas “sakošļā”, “izspļauj” un aizmirst. Maz ir tādu, kas paliek, patiesībā viss, kas mūzikas industrijā ir izdzīvojis līdz mūsdienām, ir tās zvaigznes, kas sevi apliecināja 70., 80. gados. Tas bija tāds īpašs laiks, bet varbūt man tikai tā šķiet…
— Kā ir strādāt ar māksliniekiem, kuriem ir ļoti atšķirīgs stils, pašizpausme un dziesmas?
— Tas ir ļoti interesanti! Nespētu strādāt tikai vienā žanrā, tas būtu garlaicīgi. Man ir paveicies, ka savas idejas varu realizēt ar jaunākiem un gados vecākiem māksliniekiem, varu radīt darbus ļoti atšķirīgām auditorijām. Neaprobežojos tikai ar pašmāju māksliniekiem, man ir laba sadarbība arī ar Lietuvas, Igaunijas un Baltkrievijas mūziķiem, perspektīvā raugos arī Krievijas virzienā. Man ir daudz materiāla krievu valodā, ko varu piedāvāt, bet līdz tam vēl ir ejams tāls ceļš. Kādai meitenei no Baltkrievijas esmu sacerējis dziesmu atlasei bērnu Eirovīzijā.
Iedvesmo izpildītāji un kvalitatīva dzeja
— Kas jūs iedvesmo?
— Radīšanai man vajag mieru. Man ļoti patīk, ja apkārt nav stresa, labprāt vispār dzīvotu ārpus pilsētas centra — tuvāk dabai. Siguldā man ļoti patīk senleja, tā ir vieta, kurp es varu aizbraukt, vienkārši tur pastāvēt un baudīt ainavu, tādas nav nekur citur Latvijā. Iedvesma un arī pats darba process šajos gados ļoti mainījies — kad strādāju ierakstu kompānijā, darbs vairāk līdzinājās konveijeram — bija jāstrādā kā pēc pasūtījuma — piemēram, jārada Līgo dziesmu izlases, Ziemassvētku dziesmu izlases, taču tas deva ļoti labu rūdījumu. Nācu uz darbu ar domu — man šodien jāuzraksta dziesma tam, tam un vēl tam, tas bija kā fabrikā. Tādu darba režīmu gadiem nevar izturēt, biju sevi diezgan pamatīgi iztukšojis. Tagad strādājot iedomājos, ar kuru no māksliniekiem gribētu sadarboties, uzrunāju viņu vai arī uzrakstu kaut ko tieši viņam un piedāvāju. Cits jautājums — vai sanāk veiksmīga sadarbība, taču līdz šim man ir paveicies. Darbam mani iedvesmo arī paši izpildītāji, jo, rakstot speciāli kādam mūziķim, es iztēlojos viņu, domāju par to, kā viņš izpildīs, kā tas skanēs.
— Kā top jūsu darbi?
— Ilgus gadus pats esmu rakstījis savām dziesmām arī vārdus, var teikt, ka dziesmas teksts un melodija bieži rodas vienlaikus. Dzirdot melodiju, redzu jau kaut kādu apveidu, par ko tas būs, mēģinu uzreiz likt klāt tekstu. 20 darba gados man ir izdevies radīt ap 500 dziesmu, kurām 90% esmu sarakstījis arī vārdus. Patlaban ir grūti izpausties vārdu rakstīšanā, šķiet, gandrīz par visu jau esmu uzrakstījis, viss pateikts, tāpēc pēdējā laikā sadarbojos ar dzejniekiem. Vienā no pēdējiem lielākajiem projektiem “Vidū pašai dzīvībai” sadarbojos ar dzejnieku Jāni Peteru. Tas bija kolosāls projekts aktieriem Jānim Paukštello un Initai Sondorei. Tas ir fantastiski! Lasu Petera dzeju un acumirklī dzirdu, kas no tā varētu sanākt, jo rakstīt mūziku labam dzejolim ir bauda, tas ir pavisam kas cits. Par maniem dziesmu vārdiem daudzi jautājuši: kā tu kaut ko tādu vari uzrakstīt, vai tiešām tu tik daudz esi piedzīvojis? Nav jau gluži tā, ka, lai uzrakstītu dziesmas tekstu, pašam viss jāpiedzīvo un jāpārdzīvo. Mēs visi redzam, dzirdam, skatāmies citu darbus, iedvesmojamies no dažādiem apstākļiem. Es teiktu, ka savos darbos vairāk izdzīvoju kaut kādus paralēlus scenārijus.
— Vai radot iedomājaties — tas būs instrumentāls gabals, vai iztēlojaties, kādi mūzikas instrumenti to varētu atskaņot vislabāk?
— Bieži vien vispirms skaņdarbs ir instrumentāls, ar teksta uzmetumiem, idejām un vīzijām, kas no tā varētu izveidoties. Darba procesā saprotu, kas ir labs, kas vēl pielabojams. Dažkārt ir tā, ka skaņdarbu ar dziedāšanu var arī sabojāt — nē, tas nebūs slikts, bet instrumentālam gabalam ir pavisam cita noskaņa, tas sniedz klausītājam citu vēstījumu. Esmu instrumentālās mūzikas fans. Šobrīd ar saksofonistu Raivo Stašanu strādājam pie pirmā instrumentālā albuma, kurā iekļausim manis senāk rakstītas melodijas saksofona izpildījumā. Esam arī iecerējuši ar jauno koncertprogrammu nākamgad doties nelielā koncertsērijā. ◆

Vizītkarte

VĀRDS, UZVĀRDS: Gaitis Lazdāns.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1976. gada 15. maijs, Jēkabpils.
DZĪVESVIETA: Inčukalna novads.
ĢIMENE: dēls Ronans (17), meita Paula (9), sieva Aija.
VAĻASPRIEKS: nepiepildīts sapnis par ceļošanu un mājas darbi, kas palīdz “izvēdināt” galvu — zāles pļaušana, sniega tīrīšana, dažādi celtniecības darbi.

Staburags.lv ARHĪVS

“Katram laikam ir savs šarms”

Kategorijas