Neretā par brīvo Latviju neko nezināja

2018. gada 16. novembris 00:00

Simts gadu Latvijai nenozīmē, ka vienlaikus visa topošās valsts teritorija 1918. gada novembrī kā uz burvju mājiena kļuva par Latviju, kādu pazīstam tagad. Valsts tapšanas pirmsākumi ir izplūdis jēdziens. Rīgā par šo faktu bija informēti, bet nomalēs, tajā skaitā Neretas pusē, bija juku laiks. Katrs, kurš te ieradās, varēja stāstīt savu patiesību, un vietējiem nebija iemesla neticēt.

Laimīgs gadījums šoruden mani atkal saveda kopā ar rakstnieci novadnieci Lūciju Ķuzāni. Neretas novadpētniecības muzejā ar tā saimnieces Lidijas Ozoliņas laipnu atļauju sarunai izmantojām muzeja telpas. Kur vēl labāk kā šeit runāt par Neretas vēsturi?
Dzeram tēju, pētām nesen pie Lidijas nonākušās fotogrāfijas, kuras muzejam nodevusi novadniece Ārija Zālīte. Tajās Nereta fiksēta pagājušā gadsimta sākumā.
Kas notika Neretā pirms simts gadiem? Kad nobeigumam tuvojās Pirmais pasaules karš, 1918. gada martā, neretieši, kuri, bēgot no frontes, nebija aizdevušies pārāk tālu — tepat Vidzemē, sāka atgriezties dzimtajā pusē. Daudzi gados vecāki iedzīvotāji kara gados izvēlējās mājas neatstāt. Gados jaunie ar to bijuši mierā, tā teikt, ja kāds dzīvos, varbūt māju nenodedzinās. Lielākoties tā arī noticis. Lai arī par vācu karavīriem baumoja, ka tie briesmīgi, dzīvē bijis citādi. Karš Neretu pasaudzēja. Mājas nenodedzināja. Vecie bija palikuši, piemēram, “Āniņos”, kas ir Jāņa Veseļa dzimtās mājas, dzīvoja divi. Arī “Kapūnēs” dzīvoja vecais saimnieks. Ja vecīši bija kaut cik spējīgi, militāristi viņus dzina šķūtīs (uzlikts pienākums zemniekiem ar saviem ratiem un zirgu pildīt transporta funkcijas — aut.). Savukārt gados jaunos, kuri nebija paspējuši aizbēgt, norīkoja būvēt šaursliežu dzelzceļu.
Maišelnieki atnes jaunākās ziņas
Neretas pusē šaursliežu dzelzceļš ir kara laika — 1916. gada — auklējums. Agrāk sliedes veda ne tikai virzienā uz Jēkabpili, bet arī pretējā — uz Lietuvu, Rokišķiem, pāri Dravenieku kalnam. Tālāk tās savienojās ar regulāro dzelzceļu un bija būvētas ar mērķi izvest no Latvijas produkciju uz Vāciju. Šim nolūkam arī pār Susēju Neretā uzbūvēja dzelzs tiltu. 1920. gadā, nostiprinoties Latvijas robežām, dzelzceļa līnija zaudēja savu aktualitāti. Sliežu ceļus nojauca, bet tilts palika līdz 1938. gadam, kad tā vietā sāka celt koka tiltu. Sliedes Jēkabpils virzienā vēl kalpoja līdz 1972. gadam.
Stāsts par tiem laikiem sasaistās ar Neretas pusē toreiz dzīvojošo rakstnieku Jāni Veseli. Viņš, aprakstot 1918. gadu, teicis: “Par 18. novembra notikumiem ļaudīm bija ļoti maz sajēgas. Nekādas informācijas. Avīze “Tēvijas Sargs”, kuru drukāja Liepājā, līdz Neretai nenonāca, un vienīgā saite ar pasauli bija laikā, kad uz šo pusi no Rīgas nāca maišelnieki. Viņiem līdzi bija dažādas mantiņas, ko samainīt pret ēdamo. Viņi kājām nāca no Rīgas, samainīja preces un pie viena pastāstīja, kas notiek pasaulē — kam pieder Latvija, kāda pašlaik vara valda. Zemnieki, atgriezušies no trimdas Vidzemē, ara, sēja un domāja par to, lai maize izaugtu. Tas viņiem bija galvenais. Par valdīšanu, kāda tā būs, nebija nekāda priekšstata.”
Novadnieks ievieš padomju likumus
Arī pēc 18. novembra pārmaiņas nesekoja — turpināja darboties vecās pagastu valdes. 1918. gada nogale bija drīzāk tukša no jebkādas valdības. Vācieši pamazām saiņoja mantas un plānoja doties uz dzimteni. No Neretas viņi devās prom ar to pašu šaursliežu bānīti. Krievijā bija notikusi revolūcija, un arī tur kārtības vēl nebija. Tāpēc Latvija izmantoja šo apjukuma brīdi, lai ķertos pie savas valsts dibināšanas. Neretā nākamos divus mēnešus — līdz gada beigām — katrs rāmi darīja savu darbu. Decembrī Latgalē jau nostiprinājās Pētera Stučkas valdība, un ar 1919. gada janvāri tā bija arī Rīgā.
Kaut kāda valstiskuma apjausma neretiešos radās līdz ar bijušā Pilkalnes skolas skolotāja Miķeļa Jurcāna un dažu viņa biedru ierašanos Neretā. Viņi ar bānīti atbrauca no Jēkabpils puses. Miķelis 1905. gada revolūcijas laikā bija izbēdzis no soda ekspedīcijas, tā teikt, no nāves. Aizdevies uz Ameriku, bet 1917. gada revolūcijas laikā atgriezās Krievijā un metās jaunās revolūcijas viļņos. Tad nu uzdevās par Neretas apriņķa pilnvaroto. Viņam šeit bija arī senču mājas. Neretiešiem viņš paziņoja: “Rīgā ir nodibināta padomju vara! Būs tāda un tāda valdīšana. Jaunie noteikumi — visa zeme pieder tautai, valstij. Jums, zemnieki, kas esat iepirkuši savas mājas, vairs nekas nepieder, bet, lai turpinātu šeit saimniekot, jāslēdz līgums par to, ka esat šīs zemes izmantotāji!”
Toreiz jauni cilvēki — Jānis Veselis, Māra Kārkliņa un citi, kuri nedaudz bija gājuši skolās un prata labi rakstīt — devās uz Neretas pagastmāju un rakstīja zemes iznomāšanas līgumus, kurus deva parakstīt zemniekiem — vecajiem saimniekiem. Dažam māja un zeme jau pilnībā bija izpirkta no muižkunga, dažs to vēl no Šuvalova rentēja, bet tagad — visiem jauni noteikumi. Arī Māras Kārkliņas tēvs bija rentnieks. Māra, līgumus rakstot, samaitāja vienu iesnieguma loksni, otru un jautājusi Veselim, ko lai dara? “Svied tās sūda loksnes prom,” viņš atbildēja.
Vēlāk Neretā noformēja vietējo izpildkomiteju, Veseli iecēla par pārtikas nodaļas vadītāju, bet viņš neko lāgā nedarīja, dienām nozuda, gulēja pļavā uz akmens. Pārējie kaut cik rosījās, bet, tā kā Jurcēns Neretā nepalika, vietējo iniciatīva noplaka.
Līdz apziņai nonāca pēc diviem gadiem
“Ja līdz Neretai vēl šad tad atbrauca bānītis no Jēkabpils, vietējie uzzināja par notikumiem Rīgā, tad tālajā Mēmeles pagastā, kur arī darbojās izpildkomiteja, nebija nekādu sakaru ar ārpasauli. Tāda situācija palika līdz 1919. gada maijam, kad paklīda valodas par baltgvardu tuvošanos Rīgai, padomju varas atkāpšanos. Pie Neretas dzelzceļa tilta ieradās krievu armijas daļa. Tās uzdevums bija gatavoties baltgvardu uzbrukumam, nelaist viņus tālāk pār Susēju. Krievi ne pārāk aktīvi pildīja savu uzdevumu, un vācieši ātri pārgāja pāri upei.
1919. gada vasarā šajā pusē vēl bija bermontieši. Viesītes pusē pie Eķengrāves notika sadursme ar sarkano armiju. Baltgvardus šajā pusē komandēja Mēmeles barona Hārena dēls Pauls. Gada beigās pienāca pavēle par mobilizāciju Latvijas Brīvības cīņu armijā. Mobilizēja arī Veseli un nosūtīja viņu uz saimniecības rotu Krustpilī mācītājmuižā,” stāsta Lūcija Ķuzāne. Viņa arī piebilst — valstiskuma apzināšanās sākās vien ap 1920. gadu.
Vairāk par šo laiku notikumiem var uzzināt Lūcijas Ķuzānes grāmatā “Mēs — neretieši”. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Neretā par brīvo Latviju neko nezināja

Kategorijas