Piedzima un dzīvoja kopā ar Latviju

2018. gada 16. novembris 00:00

Pēteris Zvejnieks ilgu laiku bija neretietis. Dzimis vēl 19. gadsimtā, burtiski pēdējā gadsimta dienā — 1899. gada 31. decembrī, piedzīvojis divus karus, izsūtījumu Sibīrijā un miris Atmodas laikā 1990. gadā. No šodienas skatpunkta, laika distances Pētera dzīve šķiet interesanta, savukārt, lasot viņa atmiņas, vēstules no izsūtījuma — smaga, skumju un ar vilšanos pilna.

Latvijas simtgades svinības ir laiks, kad atcerēties un godināt tos, kuri stāvēja pie jaundzimušās valsts šūpuļa. Viens no viņiem ir Pēteris Zvejnieks, kurš 35 gadu vecumā sāka strādāt Neretā. Viņam bija sieva Hermīne. Ģimenē auga dēls Jānis, kas kādu laiku bija noformētājs Neretas kultūras namā, bet viņa sieva Ērika — skolotāja vietējā vidusskolā.
Šajās dienās Neretas novadpētniecības muzejā skatāma izstāde, kas ar personīgām lietām — traukiem, rokdarbiem, apsveikuma kartītēm, vēstulēm, dokumentiem — stāsta par Pētera ģimeni.
Muzeja vadītāja Lidija Ozoliņa teic: Latvija šajos simts gados izgājusi skaudro ceļu — no Pirmā pasaules kara, kurā loloja cerību par Latvijas valsti, Brīvības cīņām, kurās brīvību ieguva, padomju varas gadiem, kad to zaudēja līdz deviņdesmitajiem gadiem, Atmodas laiku, kad atkal kļuva brīva. Pētera Zvejnieka mūžs gājis soli pa solim ar šiem notikumiem.
Astoņi gadi lēģerī
Viņa pašrocīgs dzīves apraksts tapis 1989. gada 16. februārī Stučkas rajona Neretā, Gagarina ielā 34: “Esmu dzimis 1899. gada 31. decembrī Jaunkalsnavas pagastā, kristīts Jāņukalna baznīcā. Neesmu sastāvējis nekādās politiskajās partijās. Šauteni neesmu vairāk rokā turējis kā tikai 1920. gadā Cēsu komandantūrā kā Latvijas armijas kareivis. Tēvs bija galdnieks un strādājis dažādās vietās savu amata darbu. Mamma saslimusi ar plaušu karsoni un mirusi, atstājot mani mazu. Mani paņēmusi audzināt vecāmamma Liezēres pagasta Būdās, kur pavadīju savus bērnības un skolas gadus. Paaugot bija jāgana govis un arī jāpiedalās citos lauku darbos. Pienākot dienesta laikam, mani iesauca Latvijas armijā līdz 1922. gada janvārim. Pārnācis mājās, gāju strādāt būvdarbos. Sākot ar 1925. gadu, sāku strādāt tirdzniecībā, bet ar 1927. gada 1. martu pieņēma par pārdevēju Grašu—Cesvaines patērētāju biedrībā, kur nostrādāju līdz 1934. gadam kā veikalveža palīgs. Strādājot Cesvainē, pa vakariem gāju uz vidusskolu mācīties grāmatvedību, kuru beidzu pa trim gadiem ar atzīmi “labi”. Pa tiem gadiem biju atradis sev Cesvainē dzīvesdraugu un kopīgi iedomājām uzņemties kopēju darbu. Es iesniedzu pieteikumu Centrālajai Savienībai par kopēju darba lauku 1934. gada februārī, un jau marta sākumā bija ziņa, ka Neretā ir vajadzīgs veikalvedis. Tā mēs abi ar sievu iebraucām Neretā 24. martā 1934. gadā. Ar 1. aprīli jau sākām strādāt savā jaunajā darba vietā. Es strādāju par veikalvedi Neretas patērētāju biedrības veikalā līdz 1945. gada 26. janvārim, kad mani arestēja un ievietoja Daugavpils cietumā. Man aizmuguriski piesprieda astoņus gadus lēģerī. Marta mēnesī mani aizsūtīja uz Kušvas pilsētu Sverdlovskas apgabalā. Pēc septiņiem soda izciestiem gadiem mani pārvietoja uz Komsomoļsku pie Amūras meža darbos. Pēc soda izciešanas atgriezos Latvijā 1952. gada 7. novembrī. Darbā veikalā mani kā izsūtīto nepieņēma, tādēļ iestājos darbā koku krautuvē pie Neretas dzelzceļa stacijas. Vēlāk strādāju Krustpils cukurfabrikas Neretas cukurbiešu pieņemšanas punktā par svērēju.”
Bučiņas visiem trim
Starp muzejā redzamajām Pētera Zvejnieka personīgajām mantām ir Latvijas karaspēka pārvaldes izdota apliecība, kurā ierakstīts: “Ņēmis dalību Latvijas atbrīvošanas karā kā ierindas kareivis Lubāna iecirkņa komandantūrā, un viņam piešķirta tiesība nēsāt Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīmi. Rīgā, 1923. gada 12. novembrī. Apliecības numurs 1076.” Šim trauksmainajam laikam atbilstoša ir arī apliecībā iekļautā četrrinde: “Krustām šķērsām izstaigāju,/ Zobentiņu vicināju:/ Zelta sauli skatīdams,/Tēvu zemi sargādams.”
Pilnas mīlestības un skumju ir Pētera no izsūtījuma rakstītās vēstules mājniekiem. Tās sākās ar rindām: “Labdien, draudziņ un māmiņ. (..) jūsu rakstīto vēstuli vakar vakarā saņēmu. Lielu lielais paldies, un arī prieks bija tik liels, ka asaras nevarēju valdīt. Šī ir pirmā ziņa, kuru saņēmu no jums pēc tik ilga laika un dažādiem pārdzīvojumiem. Sveicieni arī Dobelnieku vecākiem no dēla, ar ko kopā strādājam...” 13.10.1945.
“(..) Draudziņ mīļais, es saprotu, kāda var būt tava un to divu dzīve, būt uztrauktiem un neziņā par rītdienu, bet lūdzu tikai Dievu. Gan viņš visus izvadīs pēc sava lielā prāta (..) Draudziņ, dēliņ un mammīt. Visi tik mīļi dzīvojiet un sargājiet cik varēdami savu dārgo veselību, jo pavasara un plūdu laiki ir vis tie grūtākie, bet nekas nestāv uz vietas. Vēstulīti gaidu, bet vēl neesmu saņēmis. Palieciet ar mīļiem sveicieniem un daudzām bučiņām visiem trim. Lai Dievs ir jums sargs un vadītājs visās lietās. Jūsu Tētuls.”
1949. gada 3. aprīlī.
Kušva Urālos.

Ērika Zvejniece, Pētera Zvejnieka vedekla, minot iemeslus radinieka izsūtīšanai, teikusi, ka, iespējams, vīratēvu šāds liktenis piemeklējis tādēļ, ka kādā naktī “istrebiteļiem” atteicies pārdot šņabi. Bet tikpat labi ceļu uz Sibīriju bruģēja viņa godprātīgā attieksme pret darbu, bijis ļoti punktuāls, kā arī kritiskā attieksme pret vienu otru neretieti. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Piedzima un dzīvoja kopā ar Latviju

Kategorijas