“Nekalpot kungiem, līst līdumu, būt brīviem”

2018. gada 16. novembris 00:00

219

“Nekalpot kungiem, līst līdumu, būt brīviem”

Aizkraukles pagastā vairāk nekā četrus gadu desmitus slejas Ziemeļu ģimenes īpašums. Mājas pamatus lēja Irīna un Ēriks Ziemeļi, tagad ģimenes namu uztur meita Vita un viņas dēls Uģis. Pagalmā diendienā plīvo sarkanbaltsarkanais Latvijas valsts karogs — tas un šogad uzstādītais karoga masts ir Ziemeļu ģimenes senlolotais sapnis.

Uz jauno māju ar asarām
Ziemeļu ģimenes dzīve Aizkraukles pagastā sākās “Bajāru” mājā. Vitas mamma Irīna Ziemele tolaik strādāja kolhozā “Aizkraukle”. Sāka kā grāmatvede, pēc tam kļuva par galveno ekonomisti, vēlāk bija dispečere. Irīnas vīrs bija šoferis, strādāja Pļaviņu hidroelektrostacijas būvniecībā, pēc tam Ogres Autobusu kombinātā par atslēdznieku. Kolhoza piešķirtais dzīvoklītis “Bajāru” mājās Vitai palicis spilgtā atmiņā. Ģimene mitinājās divās istabiņās, otrajā stāvā dzīvoja vecmāmiņa — mammas mamma. Vitas vecākiem bija divi sapņi — sava mašīna un māja. Ziemeļi smagi strādāja, lai sapņus pārvērstu realitātē. 1974. gadā tika uzbūvēta māja, kurai deva nosaukumu “Ziemeļi”.
Vita labi atceras, kā braukuši pakaļ ķieģeļiem uz Daugavpili un kā pēc tam tos palīdzējusi izkraut. Redzot jauno māju, meitene bija priecīga, taču dienā, kad vajadzēja pārcelties, viņa raudāja. “Kad pateica, ka man jāiet prom no ierastās vides, no dzīvokļa, kuru par mājām saucu kopš dzimšanas, sākās asaru plūdi. Man šķita, ka mani ar saknēm izrauj un aizved uz nekurieni. Kā šodien atceros, raudādama vācu grāmatas un liku mantas somās. Man tolaik bija 13 gadu. Mājas būvniecība šķita interesanta, pārcelties gan nebiju gatava,” atminas Vita. Skumjas nebija ilgas, ērtības jauno vietu palīdzēja pieņemt. Mājā bija vanna, kuras vecajā dzīvoklī nebija, duša, un uz tualeti nevajadzēja skriet uz pirmo stāvu.
Pirmie saimnieki jau devušies aizsaulē, taču “Ziemeļu” mājas joprojām glabā atmiņas un kļuvusi par ģimenes tikšanās vietu brīvdienās un svētkos.
Karoga masts rada svētku sajūtu
Baltais, augstais karoga masts, ko pagalmā ierīkoja pavasarī, ir Vitas dēla Uģa iecere. Tas pilnveido un atrisina divas jomas — estētisko un praktisko. Ziemeļiem patīk tīrība un kārtība. Karoga masts vietai, kas ir gandrīz pašā pagasta centrā, piešķir pabeigtības un svētku sajūtu. Laikā, kad Vitas mammīte bija dzīva, viņai bija grūti svētku dienās izkārt karogu. Lai to izdarītu, vajadzēja atstutēt kāpnes pret mājas sienu, uzlikt karogu un vakarā atkal noņemt. Tagad ne visos valsts svētkos Ziemeļi atbrauc uz ģimenes māju, taču karogam jābūt izliktam. Visu problēmu risinājums bija karoga masts ar sarkanbaltsarkano karogu.
Doma par mastu aizgūta no draugiem Zviedrijā. Kad Uģis bija mazs, vasarās Vita brauca piepelnīties uz Zviedriju. “Dēlu audzināju viena. Skolā tajā laikā nevarēja nopelnīt pietiekami daudz. Zviedrijā pie katras mājas ir karoga masts, kurā plīvo karoga vimpelis. Svētku dienās vai reizēs, kad atbrauc ciemiņi, tiek izkārts karogs,” stāsta Vita. Lai realizētu sapni par savu karoga mastu, bija nepieciešami ieguldījumi. Tas tomēr bijis dārgs prieks, vienkāršu kātu saimnieki negribēja. Tā ir patīkama sakritība, ka mastu izdevies ierīkot valsts simtgades gadā.
Pilsonībai nopelna šujot
Vitas vecmāmiņa no mammas puses uz Latviju ar ģimeni pārcēlās no Baltkrievijas, būdama jauna meitene. Barons Korfs kārtīs nospēlēja zemi, ko 1914. gadā piedāvāja Vitebskas guberņas trūcīgajiem zemniekiem. Teritoriju Aiviekstes abos krastos sauca par Krievciemu. “Manu vecvecāku ģimene izvēlējās nekalpot baltkrievu kungiem, bet nākt uz Latviju, līst līdumu, būvēt māju un sākt patstāvīgu, brīvu dzīvi. Vecmamma skolā negāja, taču tieši viņa man iemācīja lasīt un rakstīt latviski. Vecvecāku dzimtā valoda bija baltkrievu, viņi izrādīju cieņu Latvijas zemei un apguva šejienes valodu. Bija jāprot latviešu valoda, lai pierādītu, ka viņi būs cienīgi Latvijas pilsoņi. Tajā laikā pilsonību vajadzēja pirkt, samaksājot galvasnaudu. Vecmammas māsa prata labi šūt. Pirmais, ko viņa darīja, iegādājās šujmašīnu, lai, šujot drēbes, nopelnītu naudu pilsonībai,” stāsta Vita. Turpretī viņas tēva Ērika ģimene bija saimnieki Latvijā, kurus 1949. gadā 25. martā grasījās izvest. “Bija cilvēki, kas pateica, ka viņu vārdi ir sarakstos. Vecvecāki ar bērniem iebēga mežā. Vectēvs mežā nodzīvoja divus gadus, vecmamma iznāca nedaudz agrāk. Mājas bija paņemtas.
25. marts bija tēva dzimšanas diena. Savā 14. jubilejā viņš bija skolā, pa logu redzēja, ka nāk bruņoti vīri, un zināja, ka nāk viņam pakaļ. Savam solabiedram viņš teica: “Bēgam!” Zēns atbildēja: “Nē, mūs jau neaiztiks!” Tēvs izlēca pa otrā stāva logu un iemuka mežā, viņš zināja, kur meklēt vecākus. Tādā veidā viņš izglābās, solabiedrs nomira ceļā uz Sibīriju. 25. marts ir tēva dubultā dzimšanas diena. Ja viņš nebūtu izglābies, nebūtu ne šīs mājas, ne manis, nekā,” par ģimeni stāsta Vita.
Irīnas Ziemeles vectēvs Konstantīns Dmitričenko bija latviešu strēlnieks, kurš cīnījās Tīreļu purvā. “Kad atgriezās mājās, visa šineļa mala bija vienās driskās. Viņš bija paspējis ielēkt ierakumos, šinelis palika uz malas un tika ar lodēm sadriskāts,” Vita atceras vecmāmiņas stāstīto.
“Katra kaza pagrābj sev vajadzīgo kumšķi”
Ar laiku mainījās vara, mainījās arī Vita. “Mani audzināja attiecīgi tā laika politiskajam garam. Es biju ļoti kārtīgs bērns. Paklausīga, baidījos izdarīt ko nepareizi. Biju kārtīgs oktobrēns un pionieris. Aiz pārliecības 13 gadu vecumā iestājos komjaunatnē, lai gan tur pieņēma no 14 gadiem. Ideoloģija, kas vēlās pāri, atstāja uz mani lielu iespaidu. Tas viss man likās tik pareizi. Tajā pašā laikā mans vectēvs no tēva puses klausījās radiostaciju “Amerikas balss”, viņam, tāpat kā manam tēvam, bija cits skatījums uz notiekošo. Man kā bērnam tas bija nesaprotami. Kā var būt divas patiesības, ja jābūt vienai? Vēlāk, studējot Jelgavā akadēmijā, mani centās piespiest stāties partijā. Neizdevās, jo man jau bija izveidojies kritiskāks vērtējums par dzīvi. Biju uzzinājusi vairāk par izvešanu un visu pārējo. Mana mamma palika neitrāla un necentās ietekmēt. Kad skolas laikā mēģināju izteikties par vēsturi, viņai bija tāds labs teiciens — vēsture ir viena liela siena kaudze, no kuras katra kaza pagrābj sev vajadzīgo kumšķi. Mammīte nekad nekomentēja, necentās ietekmēt. Man pašai vajadzēja izvērtēt un visu secināt. Tieši studiju gados domāšana mainījās. Tad es redzēju, ka ne viss ir tik balts, ko pasniedz baltu, un ne viss tik melns, kā to mālē,” teic Vita.
Vecāks par Latviju
Valsts simtgadi gaidot, Vitas jūtas ir divējādas. Nemainīga palikusi tradīcija 18. novembrī klāt svētku galdu. Galda klājumam tiek izmantots Vitas vecmammas šūtais galdauts, kurš ir vecāks par Latviju — tam ir vairāk nekā 100 gadu. “Svētku gaidās daudz tiek runāts par valsts sasniegumiem, par pelnītajām svinībām. Mamma bija deputāte Augstākās padomes sasaukumā, kas gatavoja dokumentus Latvijas neatkarības atgūšanai. Nākamajā sasaukumā, kurā tos pieņēma, mamma nepiedalījās, jo uzskatīja, ka savu darbu ir izdarījusi. Tagad redzu, ka tie, kuri pacēla roku un nobalsoja, saņem lielas pensijas, bet tie, kas strādāja un dokumentus gatavoja, tika aizmirsti. Mammītei pensijā bija grūti, viņa visu mūžu bija smagi strādājusi, arī kā kolhoza “Staburags” priekšsēdētāja. Tas, kā arī politiskie kašķi un plēšanās par krēsliem svētkiem piešķir rūgtumu.
Tur nav vainīgi tie cilvēki, kuri strādā un ikdienā rūpējas par Latvijas labklājību, kuri godīgi maksā nodokļus. Reizēm jābrīnās, kādēļ, nonākot augstajos amatos, cilvēkam mainās domāšana. It kā ievēlam sakarīgus pārstāvjus, kuri vēlāk kļūst par egoistiem, vairāk domā par savu labumu nekā valsts nākotni. Tas sarūgtina.
Svētki ir vajadzīgi, tos jāprot svinēt. Tikai nesaprotu, kādēļ tam jāatvēl tik lieli līdzekļi? Kāpēc mums nepieciešams viens no pasaulē dārgākajiem salūtiem? Tajā pašā laikā ir slimi cilvēki, kas nevar atļauties zāles. Viņu likteņus — dzīvot vai mirt — izlemj ierēdņi, kas sēž pie galda Nacionālajā veselības dienestā. Lūk, to es nesaprotu! Šo netaisnību dēļ simtgade tiek gaidīta ar divējādām jūtām.
Latvijas zeme ir skaista, nekad nebrauktu prom un nedzīvotu citviet. Man ir vajadzīgi šie četri gadalaiki, savs zemes gabaliņš, lai var iebāzt pirkstu zemē, izaudzēt savas zemenes, redzēt, kā plaukst manis aprūpētās puķes. Arī mans dēls Uģis neļaus samelot, ka viņam nav domu doties prom. Tie, kas grib, vienmēr atradīs iespēju. Ja ir galva uz pleciem un rokas aug no pareizās vietas, tad arī Latvijā var labi dzīvot. Ceļot un apskatīt pasauli ir labi, taču atgriezties dzimtenē ir vislabāk,” saka Vita. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

“Nekalpot kungiem, līst līdumu, būt brīviem”

Kategorijas