Dzimusi vienā gadā ar Latviju

2018. gada 16. novembris 00:00

537

Koknesiete Elza Lerha ģimenes lokā šovasar nosvinēja 100. dzimšanas dienu. Šis apaļais un skaistais skaitlis cilvēka mūžā rada arī veselības problēmas, un reizēm gadu nasta aizēno saulainās dienas, tomēr Elzas kundze joprojām ir optimisma pilna. Dienas vada, klausoties Latvijas Radio 2, minot krustvārdu mīklas un kopā ar meitu Aiju un znotu Rihardu arī paceļo pa Latviju.

Mūsu tikšanos ar simtgadnieci Elzu Lerhu apspīd saules pielieta, silta oktobra diena. Pēdējos gadus Elzas kundze dzīvo pie savas vienīgās meitas Aijas un znota Riharda Limanāniem, priecājas par mazbērniem un mazmazbērniem. Viņai ir divas mazmeitas — Antra un Agnese, ir arī divi mazmazdēli — Mārtiņš un Andrejs. 100 gados krātās atmiņas, kas iemūžinātas neskaitāmās fotogrāfijās, glīti sakārtotas atmiņu albumos nākamajām paaudzēm, par to parūpējusies Elzas kundze. Pēdējā laikā jubilārei ir grūtības sadzirdēt apkārtējos, tāpēc viņas dzīvesstāsts Latvijas simtgades laikā top kopā ar meitu un znotu.
Jaunību pavada Jūrmalā
Jubilāres tēva dzimtā puse bija Rūjiena, mammas — Baldone, bet Pirmā pasaules kara laikā vecāki, bēgot no kara, aizbraukuši uz Krieviju. Elza ir dzimusi Tambovā, bet vēlāk, atgriežoties Latvijā, ģimene mājas rada Tukumā. Tur aizvadīta bērnība, jauniete beigusi Tukuma komercskolu, iegūstot grāmatvedes profesiju, kurā nostrādājusi visu mūžu. Ģimenei bija grūti pārdzīvot traģēdiju, kad desmit gadu vecumā ziemā slidojot āliņģī aizgāja bojā Elzas brālītis, mamma ar sāpēm un zaudējumu nespēja samierināties. Fotogrāfijās albumos kādu laiku Elza redzama tikai melnās drēbēs un ar melnām matu lentēm matos, mamma gāja uz baznīcu un Elzu ņēma līdzi. Aptuveni pēc gada mamma aizgāja viņsaulē.
Elzas tēvs, kuram tolaik bija ap 40, precējās otrreiz, sieva bija teju uz pusi jaunāka par viņu, un šajā laulībā piedzima trīs bērni. Pamāte Emīlija nāca no turīgas dzimtas — Sīpoliem —, tāpēc arī jubilāres Elzas bērnība un jaunība līdz 1940. gadam aizvadīta, izmantojot tālaika Latvijas laika labākās iespējas, ģimene dzīvoja Jūrmalā, baudīja kultūru, mākslu un dzīvi. Šī pilnasinīgā dzīve atspoguļota fotogrāfijās — jaunieši ballējušies, tikušies un priecājušies par dzīvi.
Fotogrāfijas ar vīru sadedzinājusi
Par pirmo tikšanos ar savu nākamo vīru Frici Lerhu atmiņas pagaisušas, bet meita Aija spriež, ka noteikti tas bijis kā jau visiem jauniešiem tolaik — viens otru ieraudzījuši kāda sarīkojuma laikā. Tā kā abi pēc profesijas bija grāmatveži, tuvināja arī profesija un līdzīgas intereses. 1940. gadā ap Ziemassvētkiem svinētas kāzas. Tā kā tolaik karš vēl visu nebija iznīcinājis, Tukumā darbojās dārzniecība, un kāzu pušķis līgavai tapis no ceriņiem. Daudzajos albumos nav nevienas kāzu fotogrāfijas, ir tikai dažas, kurās redzams Fricis. “Mamma stāstīja, kā raudādama visas tēva fotogrāfijas plēsusi un metusi krāsnī. Tēvs bija leģionārs, cilvēki baidījās par visu, un mamma tādējādi cerēja izvairīties no nepatikšanām. Kara laikā ģimene no Tukuma pārcēlās uz Pūres pusi, un tur lauku mājās 1945. gadā piedzimu es,” stāsta Aija. 1947. gadā Fricis atgriezās no kara, bet māja Tukumā bija sabumbota, un ģimene joprojām baidījās Tukumā rādīties, tāpēc tā devusies uz Talsu rajona Lībagu ciemu, kur Elzas kundze sākusi strādāt par grāmatvedi mežniecībā. Kad meita Aija sākusi skolas gaitas, tēvam bijis aklās zarnas plīsums, ko gan operēja, taču neveiksmīgi, un viņš devās mūžībā, atstājot sievu un meitu divatā.
Pārdod bulli un nopērk klavieres
Kā dzīvē mēdz notikt, pēc pāris gadiem Elzas dzīvē ienāca cits vīrietis — Artūrs, ar kuru plecu pie pleca nodzīvoti vairāki desmiti gadu. Lai gan Elzas kundze pēc pārliecības un dzīvesveida visu mūžu bijusi dāma un pilsētniece, mīlestība pret Artūru mudināja no pilsētas pārcelties uz laukiem, jo Artūrs pēc pārliecības bijis zemnieks, mežinieks un mednieks, kurš pilsētā nevēlējies dzīvot. Abu kopdzīve aizritēja Talsu rajona Pļavu ciemā, Elzas kundze strādāja par grāmatvedi un cepa visgaršīgākās meža gaļas kotletes, ko atminas visa ģimene. Meita Aija atceras kopīgi pavadītos brīžus Pļavās, tur bieži ciemojušās arī mazmeitas, znots savukārt smaidot atminas kopīgo vēžošanu. 2002. gadā Elza un Artūrs pārcēlās uz Koknesi, tuvāk pie meitas. Pēc Artūra aiziešanas aizsaulē Elzas kundze pāris gadu vēl turpināja dzīvot atsevišķi, taču veselības problēmu dēļ pēdējos gadus mitinās meitas ģimenē.
“Mamma vienmēr bijusi pašpietiekama, nav meklējusi sabiedrību, kompānijas, cik vien atceros, vienmēr strādājusi un apčubinājusi savu Artūru. Viņa ne tikai vīriešu kreklus, bet arī gultas veļu un palagus vienmēr gludinājusi no abām pusēm. Acīmredzot tas ir no jaunības laikiem, kad tas piederējās pie Ulmaņlaika smalkā dzīves stila un bez šīm niansēm nebija iedomājama, un tā viņa darīja visu mūžu. Atceros, kā mamma pārdeva bulli un par naudu nopirka mazmeitām klavieres, jo viņas tolaik mācījās Aizkraukles mūzikas skolā. Ar smaidu varu teikt — tikai tagad uzzināju, ka mamma ir valdonīga kundze, jo arī mūsu mājās viņai ir savi noteikumi, joprojām patīk ieskatīties spogulī, glīti sakārtot frizūru un aizrādīt, ja palags viņas gultai nav uzklāts tā, kā nākas!” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Dzimusi vienā gadā ar Latviju

Kategorijas