Dzīve lauku sētā. 10. sērija (oktobris)

2018. gada 13. novembris 00:00

192

Šodien noslēdzam janvārī iesākto seriālu “Dzīve lauku sētā”. Galvenajās lomās — Dace Sirmā un viņas draugs Tomass Šārps, kuri pirms trijiem gadiem atgriezās no Anglijas un saimnieko Vietalvas pagasta “Jelgaviešos”. Pirms gada seriālam pievienojās arī Daces brālis Ivars. Epizodiskā ieskatā Dace katru mēnesi stāsta un dalās pārdomās par svarīgāko viņu lauku sētā. Ar savu piemēru jaunie uzņēmēji grib iedrošināt atgriezties dzimtenē un sākt saimniekot laukos arī citus jauniešus.

Paliekam divatā
Oktobrī savas darba gaitas “Dabas garšas” fermā noslēdza mans brālis Ivars. Lauksaimniecība un lopkopība nav darbs, bet gan dzīvesstils, kas jāgrib un jāmīl darīt katru dienu visu gadu. Kaut arī ar Tomasu savu laimi esam atraduši, šādi dzīvojot, mēs atbalstām brāli tādas dzīves meklējumos, kura arī viņu padarīs laimīgu. Šis gads mūsu saimniecībā viņam ir iemācījis dažādas prasmes, kuras pilsēta nepiespieda mācīties, taču, kā Ivars saka, nu ir laiks jauniem piedzīvojumiem. Esam ļoti pateicīgi Ivaram par to, ka viņš bija mums blakus tad, kad bija visgrūtāk un palīdzība bija ļoti nepieciešama. Kopā tīrījām laukus, cēlām vistu mājas, cīnījāmies ar nepaklausīgajām aitām un kazām, mācījāmies vistkopību un uzņēmuma vadīšanu, priecājāmies par uzvarām un mācījāmies no kļūdām. Lai arī Ivars tagad darbu ir atradis pavisam citā profesijā, viņš dzīvi mūsu saimniecībā uzskata par jautru piedzīvojumu, kas palīdzējis viņam augt un kļūt stiprākam un gudrākam, tāpēc vēlam viņam veiksmi turpmākajās gaitās!
Iztiksim bez kazām
Tā kā saimniecībā palicis par divām darba rokām mazāk, mums ar Tomasu vajadzēja rast risinājumu, kā samazināt darba daudzumu, lai spējam divatā tikt ar visu galā. Lai gan mīlam savu kazu ganāmpulku un ar tām esam ļoti saraduši, ekonomisku un praktisku apsvērumu dēļ izlēmām kaziņām atrast jaunas mājas. Kad iegādājāmies savas pirmās kaziņas un aitiņas, lolojām cerības, ka varēsim turēt abas sugas kopā vienā aplokā, bet drīz sapratām, ka kazas nebūt nav tik draudzīgas un savu aploku ar aitām nedalīs. Tas radīja liekus darbus un izdevumus, jo bija vajadzīgs aizvien vairāk aploku, dzirdinātavu, vitamīnu spaiņu utt. Kaut gan ir interesantāk, ka apkārt ir dažādi dzīvnieki, ar Ivara aiziešanu sapratām, ka divatā uzturēt šīs daudzās sugas mums tomēr nav pa spēkam. Arī apstākļi sakrita tā, ka vairāk savu dzīvi saistījām ar vistiņām un kazas piena un gaļas produkti tika ražoti tikai pašu vajadzībām. Protams, nekas nav gardāks par rīta kafiju ar svaigu pienu, taču izlēmām savu laiku izmantot lietderīgāk un kazas pieniņu iegādāties no citiem zemniekiem.
Gaidīsim jēriņus
Šomēnes esam atsākuši aitu lecināšanu. Šogad jau esam gudrāki. Pērn mums viss notika haotiski, kā jau viss, ko darām pirmo reizi. Domājām — palaidīsim teķi pie aitām, un tad jau viss notiks. Un pēc šīs sistēmas pamatīgi “aplauzāmies”. Nezinājām, kurai aitiņai būs jēriņi, bet kura ir vienkārši nobarojusies, jo, izrādās, teķis jau nav ar pliku roku ņemams — uz visām aitām pēc kārtas acis nemet. Tā kā nezinājām, kad teķis aitas aplecis, mēnesi pavadījām uztraucoties, kad tad īsti jērus gaidīt. Tāpēc šogad mācījāmies no profesionāļiem un iegādājāmies apzīmēšanas jostu, uz kuras tiek uzāķēts krītiņš, un katru reizi, kad teķis aitu aplec, tās mugura tiek “iezīmēta”. Krītiņu izmantošana uz teķa krūtīm palīdz saprast, vai viņš strādā, kā arī paredzēt precīzāku atnešanās datumu. Krāsas mainām katru ciklu (ik pēc 17 dienām), lai saprastu, kad un vai aitiņa aplecināta. Noteikti ieteiktu tādu jostu iegādāties arī citiem aitkopjiem, kuri vēl to neizmanto. Tagad mūsu skaistās aitu dāmas staigā pa pļavām ar apzīmētām mugurām un atkal gaida, kad kļūs par māmiņām.
Paplašinām vistu ganāmpulku
Šis gads ir pavadīts, praktizējot un mācoties visu par un ap vistām, olām un tirgošanos. Savu pircēju loku nu jau esam izaudzējuši tik lielu, ka olu visiem vairs nepietiek, tāpēc mēs ar Tomasu oktobri pavadījām jaunas kūts iekārtošanā un novembra sākumā jau atkal devāmies uz Lietuvu pēc olu dēšanas papildspēkiem. Šoreiz viss likās nedaudz vienkāršāk — zinājām, kādas šķirnes vistas mums ir vajadzīgas, kur tās iegādāties, kā atvest un cik liela vistu māja tām būs vajadzīga. Šobrīd tās mēģina iekārtoties un pierast pie brīvās turēšanas apstākļiem, kā arī sākušas dēt savas pirmās “mini” oliņas. Ceram, ka ap Ziemassvētkiem olu atkal pietiks visiem.
Vajag tik darīt!
Ar šo rakstu nosacīti varam novilkt svītru mūsu saimnieciskā gada noslēgumam — tagad savu laiku pavadām, rūpējoties par vistiņām un aitiņām, tirgojoties un nedaudz arī atpūšoties, lai ar pilnu sparu varam darboties nākamgad. Šis mums ir bijis pieredzes bagāts gads. Pats galvenais guvums — izkristalizējusies doma, ar ko tad īsti nodarbosimies, kas, kā jau jūs esat nopratuši, būs olu ražošana. Ja salīdzina tos saimniekotājus, kādi bijām pirms gada, ar pašreizējiem, tad varam teikt — esam krietni pieņēmušies gudrībā. Tagad zinām, ko nozīmē, ja saimniecībā ir piecas vistas, 10 vai 350 vistas. Esam iemācījušies strādāt un pelnīt savā zemē, un saprast, ka laukos jāmāk dzīvot — tas nemaz nav tik viegli, kā izskatās.
Šī rakstu sērija arī mums ir bijusi īpaša, jo tā ir devusi dzinuli strādāt, rādīt piemēru un nepadoties. Mums bija liels prieks dalīties savā pieredzē — gan ar labo, gan ne tik labo, jo visi esam tikai cilvēki, visiem mums kādreiz kaut kas sanāk un kaut kas nesanāk. Galvenais — nenolaist degunu un turpināt cīnīties par saviem sapņiem un atrast dzīvē to, kas mūs dara laimīgus. Paldies visiem, kas par mums lasīja, mūs atbalstīja, un ceram, ka varbūt kādam mūsu piemērs iedrošināja nebaidīties un arī pamēģināt saimniekot laukos, jo vajag tikai darīt! ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Dzīve lauku sētā. 10. sērija (oktobris)

Kategorijas