Vēsture saista visvairāk

2018. gada 9. novembris 00:00

102

Jaunjelgavieti Jāni Švedi uz “Staburaga” redakciju atveda vēlme un vajadzība abonēt laikrakstu visam nākamajam gadam. Regulāri sekojot līdzi publikācijām, viņa interese ir par dažādām tēmām, arī vēsturi. Sirmais kungs, būdams liecinieks daudziem notikumiem, atzina, ka esot nekur neminēti fakti, par kuriem viņš vēlētos pastāstīt.

Tiltus nepiemin
Viens no tiem — tilts pāri Daugavai pie Jaunjelgavas.
— Daudzviet var lasīt, ka pārceltuve pār Daugavu pie Jaunjelgavas bijusi jau 1910. gadā, bet nekur nav runāts par tiltiem. Koka tiltu pāri Daugavai tur bija uzcēluši vācieši kara laikā, jo bija paredzēts būvēt dzelzceļu no Mentas stacijas līdz Jaunjelgavai. Nezinu, kādu iemeslu dēļ viņi paši to uzspridzināja, bet 1944. gada jūlijā atkal izveidoja no pontoniem. Ir grāmata par Jaunjelgavu, bet nekas tāds nav pieminēts. Pats to visu atceros, jo vācieši lika mums atstāt mājas Daudzeses pagasta “Krastos”, jo tur virzīšoties pāri frontes līnija. Mēs devāmies uz Skrīveriem, ar visu iedzīvi un lopiem šķērsojām šo pontonu tiltu. Nometināja mūs “Pļavniekos”, kur bijām vēl lielākās jukās. Tur pagrabā nodzīvojām kādas trīs nedēļas, — atmiņās daļās Jāņa kungs.
Viņam tolaik bija septiņi gadi, māsai trīs, bet brālis vēl zīdainis. Kā bērnam viņam saglabājušies atmiņu fragmenti. Viens no tādiem bija, kā tēvs ar mātes brāli paglāba zirgu tajā pagaidu apmešanās vietā. Kūts vienā galā zirgu aplika ar dēļu un siena aizsegu, norobežoja vietu ar ratiem, lai dzīvnieks netiktu ārā, un viņš palika dzīvs, bet visi pārējie lopi no tuvumā sprāgstošā lādiņa šķembām aizgāja bojā. Bombardēšanu varēja just arī pagrabā, un reiz aizbēra lūku, kad sasprāga maizes krāsns. Tīrot sagāzušos akmeņus un atlūzas, putekļu bija pilna telpa.
— Pa to pašu tiltu atgriezāmies Daudzevā, kas ar to notika, nezinu. Vēlāk māsai un māsīcai jautāju, vai ko atceras no tiem laikiem, un arī viņas atminējās tikai nedaudz. Bijām vēl bērni, bet mums viss interesēja. Dažkārt vecāki par visiem šiem notikumiem runāja kādos svētkos pie galda, un mēs klausījāmies, — stāsta sirmais kungs.
Tolaik, kad viņi bija apmetušies Skrīveros, puika redzējis, ka netālu no mājas apglabāja kādu virsnieku, tikai nezinot, krievu vai vācu. Nesen iepazinies ar pārstāvjiem no biedrības, kas meklē karavīru apbedījumus un veic viņu pārapbedīšanu. Parādījis viņiem to vietu, bet atraduši vien ķiveri.
Mucas un kurpju papēži
Kāds bija pēckara laiks? Jānis Švede atzīst, ka ļoti smags. Vīriešus sūtīja dažādos darbos atjaunot sapostītos ceļus un citas būves. Tēvs strādājis uz dzelzceļa, un viņu neaiztika. Arī pats Jānis 1952. gadā sāka strādāt uz šaursliežu dzelzceļa līnijas Daudzevā, kur kursēja bānītis. Vajadzējis palīdzēt remontēt, sakopt dzelzceļa sliežu atzaru.
— Reiz tēvs teica — saņemsim abi algu, nopirksim velosipēdam jaunas riepas un aizbrauksim apskatīt tās vietas Skrīveros, kur bijām apmetušies tajos laikos. Tomēr tam nebija lemts piepildīties, jo tēvs mira, un man vēlāk tā arī neiznāca to izdarīt. Ikdiena kļuva vēl grūtāka. Māte strādāja, un daudz kas gūlās arī uz maniem pleciem, — stāsta jaunjelgavietis.
Hruščova laikā arī nekā daudz nebija — veikalā tikai kukurūza un alkohols, citas preces varēja dabūt tikai pa “blatu”.
— Pēc dzelzceļa pārgāju strādāt gaterī, kur bija skaliņu plēšanas cehs. Biju jauns, vajadzēja aizstāt kādu strādnieku. Pamēģināju, tā lieta padevās, un darbs iepatikās. Gatavojām dažādas lietas — zāģējām dēlīšus koka mucām, skalus jumtiem, taras kastes un pat augstpapēžu kurpju papēžu sagataves. Tām nedrīkstēja būt neviena zara vieta un ne īsāk par 28 centimetriem. Pēc šīm sagatavēm brauca pakaļ no apavu rūpnīcas Rīgā, bet pārējo veda vai pa visu Padomju Savienību. Tad cehu modernizēja, varēja izgatavot sarežģītākas lietas, bet nevajadzēja tik daudz strādnieku un pamazām daudzus no darba atbrīvoja. Biju arī aizsūtīts uz gatera vadītāju kursiem Siguldā, un tā bija vienīgā izglītība pēc skolas. Vēlāk cehs nodega, tā darbību īsti neatjaunoja. Visādas firmas mēģināja strādāt, bet nekas labs neiznāca, es paguvu aiziet pensijā, — stāsta Jānis Švede.
Visu ar mēru
Kad Jānis sācis darba gaitas, Daudzevā viņam iedeva istabiņu, bet lielāku dzīvojamo platību varēja prasīt, kad izveido ģimeni. Ar sievu Irēnu Jānis apprecējās 1964. gadā un tika pie lielāka dzīvokļa. Tad to nomainīja ar citu. Kad pagastā uzcēla labiekārtotu daudzdzīvokļu māju, sāka dzīvot tur. Pirms 17 gadiem viņi pārcēlušies uz Jaunjelgavu, lai būtu tuvāk meitai. Ģimenē ir arī mazmeita, mazdēls un jau mazmazmeita. Ikdiena vairāk paiet mājās, kur darba pietiek. Jāņa kungs teic, ka sabiedriskajās aktivitātēs daudz nekad nav iesaistījies, un nesaprotot, kā dažs var trijos darbos strādāt! Ja vienā esi kārtīgi visu paveicis, citam nav ne laika, ne spēka.
Kas viņu vairāk piesaista laikrakstā? Jāņa kungs teic, ka patīk un interesants šķiet viss. Vairāk patīk raksti par vēsturi dažādos izdevumos vai grāmatās. Labāk palasīt vai paklausīties ko tādu, nevis tukšas runas. Lai gan politiku dažkārt arī vajag, tāpat kā savu reizi reklāmu, jo jāzina, kas kur notiek, kas jauns, ko piedāvā. Tikai — visu ar mēru. Nepatīk vien tas, ka nevienā laikrakstā vairs nepublicē mirušās personas. Cilvēki par to interesējās, jo nereti tikai tā uzzināja, ka vairs nav pazīstamā cilvēka. Citādāk dzīve rit savu gaitu. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Vēsture saista visvairāk

Kategorijas