Labsajūtu un veselību vairo ar taidzi

2018. gada 9. novembris 00:00

Rīt aizkrauklietim Jurim Luckānam apritēs 43 gadi. Nešaubos, ka sveicēju netrūks un pār jubilāru gāzīsies vēlējumu gūzma. Pateicoties labai humora izjūtai, ar Juri ir viegli un patīkami komunicēt. Taču viņš nav no tiem, kam patīk daudz runāt. Viņa vietā runā darbi, nevis vārdi.

“Es viņai nepatiku”
Juris ir īstens aizkrauklietis, te dzimis, audzis, mācījies un strādājis. Rīgā apguvis autoelektriķa prasmes un atgriezies dzimtajā pusē. Elektronika jubilāru saistīja jau bērnībā — kamēr brālis Gatis cītīgi “deldēja” dambretes dēli, Juris ar tēti ķimerējās ar elektroierīcēm. Vēlāk prasmes pilnveidoja elektronikas pulciņā, ko toreizējā Pionieru namā vadīja Aivars Frankovičs. “Darbojos savam priekam. Tā laika tehniku nevar salīdzināt ar mūsdienu tehnoloģijām. Toreiz vajadzēja lodēt, tagad pieejamas gatavas plates. Mans ievērojamākais veikums bija datora “Sinclair ZX Spectrum” salikšana, ar kasetēm vadīju informāciju, dažādas programmas un spēles. Tagad darbojos tikai ar mājas tehniku, tas gan nav tik aizraujoši. Ja kaut kas salūst, salaboju un atkal esmu bēdīgs, jo vairs nav nekā, ko taisīt,” smej Juris.
Desmit gadu Juris Sērenes uzņēmumā “Daugava” bija maizes cepējs. Darbs patika, maksāja labi. Kad uzņēmumam sākās problēmas, vajadzēja domāt ko citu, un Juris darbu atrada uzņēmumā “AKZ”, kur strādā joprojām.
Jaunības gados Juris kādās kāzās iepazinās ar 12. klases skolnieci Anitu. “Teiksim tā, es viņai nepatiku,” smej jubilārs un saka, ka toreiz daiļava bijusi pārliecināta, ka “šito par vīru nekad neņems”. Juris stāsta, ka nebūtu slikta partija, alkoholu viņš nelietoja, taču uzvedās kā austrumu gudrais. “Kāzas kā jau kāzas, viena vienīga jautrība un jokošanās. Vēlāk satikāmies vēlreiz, sākām runāties, un viņas domas par mani mainījās,” par iepazīšanos ar dzīvesbiedri stāsta Juris. Pāris kopā ir vairāk nekā 20 gadu, ģimenē aug dēls Viesturs un meita Marta. Luckānu pāris ir aktīvs, kopā ar bērniem iesaistās un apmeklē dažādus pasākumus un aktivitātes. Juris lepojas, ka kopdzīves laikā nekad pa īstam ar sievu nav ķīvējies. “Gan jau augstāki spēki mūs sargā. Mūsu dzīves ir līdzsvarā, strādājam tandēmā un atbalstām viens otru.” Abiem esot līdzīgi raksturi, vienīgā atšķirība ir sports — Anitai patīk ātra un enerģiska izkustēšanās, Jurim — mierīga.
Brīnās un sauc par Kung Fu Pandu
Mācoties 3. klasē, Juris iepazina sambo — kaujas un sporta cīņas veidu. Televīzijas raidījumā “Apkārt pasaulei” rādīja kungus gados, kuri kustējās, izmantojot citas spējas, ne fiziskās. Tolaik mazo Juri tas ieintriģēja, un viņš sāka padziļināti interesēties par dažādiem austrumu cīņas veidiem. Uz meklētā ceļa ievirzīja aizkrauklietis Viktors Lubgāns, kurš tagad dzīvo ārzemēs. “Viņš mācīja aikido pamatus, krievu militārās tuvcīņas skolas Kalašņikova stilu un tai czi cjan jeb taidzi. Man ar to nepietika, turpināju meklēt citus skolotājus. 2003. gadā nokļuvu Latvijas u—šu asociācijā “Tunbei”, kur iepazinos ar meistaru no Ķīnas Leņu Sjuguaņu. Nodarbības pie viņa bija ļoti smagas un intensīvas. Viss līdz tam apgūtais šķita nieks. Rietumnieki austrumu mācības uztver un māca citādāk, pavisam cita lieta, ja to dara meistars no Ķīnas. Reizēm dienā bija divi vai pat trīs treniņi. Fiziski bija ļoti smagi, pēc nodarbībām knapi varēju paiet. Radās iespēja pie meistara nokārtot trenera atestāciju, pirms viņš atgriežas dzimtenē. Paņēmu kredītu mācībām un sāku realizēt sapni. Kādu laiku dzīvoju skrējienā — katru darbdienu braucu uz Rīgu uz nodarbībām, pēcpusdienās “Daugavā” cepu maizi. Nebiju drošs, ka sertifikāts man dzīvē noderēs, man patika pats mācīšanās un pilnveido-
šanās process. Bija iespēja, un es to izmantoju,” stāsta Juris. Trenera sertifikāts tomēr noderēja, 2004. gadā Juris sāka pasniegt taidzi nodarbības Aizkraukles bērnu un jauniešu centrā. Taču no trenera sapņa nācās atteikties līdz ar darbavietas maiņu. Jaunais grafiks neļāva apvienot naudas pelnīšanu ar sirdslietu.
Salīdzinot ar citiem austrumu cīņas veidiem, taidzi vairāk vērsts uz domāšanu. Nav nepieciešams tik daudz fiziskā spēka, cik garīgā. Taidzi Latvijā ir visai populārs, notiek treniņi, semināri un sacensības. Daudzi, tostarp Juris, to praktizē savam priekam, veselības uzlabošanai. “Jārēķinās — jo augstākus sasniegumus vēlas, jo vairāk traumu būs. Sports — tā tomēr ir slodze, kas ietekmē veselību. Ja dara to prieka pēc, tad var slodzi pielāgot savām spējām un varēšanai. Pirmā mācība, kas jāapgūst, sākot nodarboties ar taidzi, ir pareiza stāvēšana. Nepieciešams sakārtot vairākus punktus, lai izveidotos struktūra. Ja viss ir pareizi, tad, nostājoties un izstiepjot rokas uz priekšu, cilvēku nevar izkustināt. Citi brīnās, kā tas iespējams. To var iemācīties ikviens, tikai jāprot sakārtot savu struktūru. Ja pasniedzējs prot darbības izskaidrot, tad apgūšana ir vienkārša.”
Lai veiktu taidzi vingrinājumus, reizēm Juris ceļas piecos no rīta. Savulaik Aizkrauklē bija pasniedzējs, kurš taidzi nodarbības organizēja septiņos rītā. Uz nodarbībām ieradās trīs cilvēki, tostarp jubilārs. Lai gan Jurim tas ir vaļasprieks, tam nepieciešama apņēmība un liels darbs. Toties ieguvums ir liels. “Draugs, kuram ir diska trūce, kopā ar mani praktizē taidzi. Pateicoties vingrinājumiem, viņš iztiek bez operācijām. Vingrinājumus var pielīdzināt fizioterapijai. Taidzi attīra un sakārto enerģiju. Vingrinājums, kuru sauc par džaņ džuaņ jeb stāvēt kā kokam, atjauno un sakārto enerģiju. Nepieciešams ieņemt pareizu pozīciju, kas līdzinās koka aptveršanai, tādā pozā jāelpo un jāstāv 40 minūtes. Šī vingrinājuma laikā caur ķermeni izcirkulē visa enerģija. Ar enerģijām jokot nevajag, neiesaku mēģināt apgūt taidzi no grāmatām. Tā var sabojāt savu veselību,” brīdina Juris. Nav trūcis arī kuriozu situāciju. Jubilārs atzīst, ka vairums cilvēku taidzi nesaprot. No malas tas šķiet dīvaini un uzjautrinoši. “Ja praktizēju, piemēram, stadionā, tad apkārtēji brīnās. Sauc mani par Šauļinu (Kung Fu stila pārstāvis) vai Kung Fu Pandu (multfilmas varonis). Cilvēki nesaprot, ar ko es nodarbojos, viņi tikai redz dīvainas kustības. Gribas pateikt, lai viņi pienāk klāt, aprunājas, uzzina un pamēģina. Taču es neuzbāžos. Smejas daudzi, tas ir normāli, esmu jau pieradis. Apkārtējie mani pat ir filmējuši,” stāsta Juris.
Sapnis — apmācīt citus
Šogad jubileja iekritusi naktsmaiņas darbā, tādēļ svinības pārceltas. “Ja jubilejas iekrīt dienās, kad jāstrādā, nostrādāju maiņu un tad domāju par svinībām. Nekad neatprasos, ģimenē tā nav pieņemts. Visus godus atzīmēju ģimenes lokā pie svētku galda. Sirdī jūtos jauns, gribas cerēt, ka ar gadiem esmu kļuvis gudrāks. Agrāk mans sapnis bija aizbraukt uz Ķīnu, tagad ne, jo Ķīna meistara veidolā atbrauca pie manis. Ko vēlos? Gribētu strādāt par taidzi treneri. Ja tādā veidā varētu nodrošināt ģimeni, tas būtu sapņa piepildījums. Tas ir mans aicinājums. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Labsajūtu un veselību vairo ar taidzi

Kategorijas