Daudzeses pagasta vēstures mirkļi

2018. gada 9. novembris 00:00

250

Saruna ar Edvardu, iespējams, būtu notikusi vēlāk, bet šonedēļ viņš ieradās redakcijā, lai pastāstītu par grāmatu — trīs gadu darbu, kurā apkopota pagasta vēsture — “Daudzeses pagasta vēstures mirkļi”. Grāmatas atvēršana būs 16. novembrī pulksten 17 Daudzevas saieta namā.

Ja reiz intervējamais pats dodas rokās, kādēļ neizmantot šādu iespēju? Iecerēju sarunu par vēsturi, bet, nonākot viņa mājā, mana piezemētā ideja aizlidoja pa gaisu kā salnas skarta ābeles lapa. Plaukti, kas sniedzas līdz griestiem, pilni ar grāmatām, lielākoties angļu valodā. Mūzikas kolekcija, kurā kompaktdiski skaitāmi daudzos simtos. Apbalvojumi un pateicības vārdi — sākot no Jaunjelgavas novada pašvaldības līdz farmācijas uzņēmuma “Grindex” vadībai. Kas ir Edvards?
Vēsture ir tikai viena no daudzajām, kā viņš saka, brīvā laika nodarbēm. Dzimis Liepājā, studējis ķīmiju, strādājis vairāku medikamentu radīšanā un it kā netīšām nonācis Latvijas radio. Tur aizvedis kāds draugs, roka un tā laika popmūzikas mīlestība. Jau no sešdesmitajiem gadiem klausījies ārzemju radiostacijas, tajā skaitā BBC, tāpēc angļu valoda ir tikpat ikdienišķa kā latviešu. Jaunībā dzīvojis Rīgā, kādā Alberta ielas namā, kurā pēc nostāstiem kādu laiku dzīvojis arhitekts Mihails Eizenšteins. Vēlāk pārcēlies uz sievas dzimto pusi — Daudzeses pagastu.
Atrod sapluinītu
— Neesat vietējais, bet aizrāvāties ar Daudzeses pagasta vēsturi.
— Tāpat kā pārējie divi grāmatas līdzautori — arī meita Līga Tur-janska un Daudzeses pagasta bibliotēkas vadītāja Valija Lucāne — nav vietējie cilvēki. Intereses sākums ir pirms daudziem gadiem — kādam māksliniekam, kurš brauca ciemos no Rīgas, interesēja visādi veci krāmi. Kopā pastaigājām pa kaimiņu mājām, meklējām arī vecus manteļskursteņus un dažus pat atradām. Viens tāds ir ceļa Aizkraukle—Nereta malā. Aiz tā reiz bija liela saimniecība “Ķesteri” — saskaņā ar vēstures ierakstiem tajā bija 32 iedzīvotāji.
Unikāli ir šīs puses, Sēlijas, māju vārdi, vietvārdi, piemēram, “Jāķelāni”, kas vēl sastopams tikai Neretas pusē, bet nekur citur Latvijā. Būtu interesanti uzzināt, kas bijis Jāķelāns. Tikai šeit sastopams vārds “Grāvenderi”, Latvijā nav neviena cilvēka ar tādu uzvārdu. Apciemojot mājas, atradām gan diezgan sapluinītu Kristofora Fīrekera dziesmu grāmatu, gan Ernsta Glika izdevumus, un jāsecina, ka, neraugoties uz kariem, postu, kas šai pusei gājis pāri, kultūras mantojumu cilvēki centušies paglābt. Vēl labāka situācija ir Ērberģes pusē. Tur man kāds vīrs piedāvāja romāna “Zvejnieka dēls” oriģinālo publikāciju no laikraksta “Jaunākās Ziņas.” Cilvēks to rūpīgi bija saglabājis. Daudzeses pusē, par laimi, dzīvoja Alfreds Baiba, kas savus piedzīvojumus rūpīgi pierakstīja, izdevis grāmatiņu un atstājis arī nepublicētus materiālus, kurus mums nodeva viņa radi. Saglabājušās kādas studentes bakalaura darba vajadzībām savāktās intervijas. Šo cilvēku vairs nav, bet sarunās var uziet daudz interesanta. Varbūt kādam pažobelē glabājas skaisti memuāri vēl no 19. gadsimta? Ar tiem labprāt iepazītos. Ja paskatās baznīcas grāmatās, šajā pusē ir dzīvojuši poļi, šveicieši, francūži un daudzi citi. Vēsture cieši saistīta ar mūsdienām, un vēl 1875. gadā esošās zemju robežas bija spēkā līdz 1940. gadam. Kad 90. gados sākās privatizācija, pēc pirmskara plāniem arī zemes dalīja atpakaļ bijušajiem saimniekiem.
— Ko jums dod vēstures zināšanas?
— Cilvēkam vajag piesaisti vietai un to vislabāk panāk ar vēstures izzināšanu. Daudzi cilvēki par to neinteresējas. Maz ir to, kas vēlas apzināt savas dzimtas saknes. Vidzemē, kur ir daudz senu ģimeņu, kas mazāk cietušas karos, ir vieglāk. Tā, piemēram, nezinām, kāpēc sievas vectēva kapa piemineklī minēts viens dzimšanas gads, bet Lielzalves baznīcas grāmatas ierakstos šajā gadā tāds nav dzimis un kaut kāda iemesla pēc nobīde ir apmēram par gadu. Vai nu ar nolūku, vai ar sviestu tas darīts.
Ieteikums — palasīt Seces baznīcas
grāmatas
— Lasīt baznīcas grāmatas nav viegli.
— Ir grāmatas, kas sarakstītas normālā, ne gotikas stilā. Savulaik profesors Jānis Stradiņš mani pierunāja parakt arhīvu par “Rīgas melno balzamu”. Pusotru gadu raku, bet neko neizraku. Lielākā daļa leģendu par šo dzērienu izzīstas no rokas lielā pirksta, izņemot dažus faktus. Līdzīgu recepšu no 17. gadsimta ir simtiem, par līdzīgiem uzlējumiem. Patriotisms ir labs, bet konkrēti par “Melno balzamu” jāsaka, ka cara laikā to gatavoja Maskavā, Smirnova rūpnīcā. Pagājušā gadsimta 20. gados, kad Latvijā sāka runāt par preču zīmēm, patentiem, nodibināja Patentu valdi. 11 firmas pieteicās uz preču zīmes “Rīgas melnais balzams” tiesībām. Patentu valde viņus visus pasūtīja mājās. Neviena no tām nevarēja pierādīt, ka īpašumā ir īstā recepte. Šodien zināmais dzēriens radās Maigas Podračnieces radošās darbības rezultātā. Viņas pirmās receptes bija līdzīgas senajām. Padomju Savienībā dzēriens saturēja arī nacionālpatriotisku devu, jo pārsvarā tajā tomēr bija vietējie produkti. Vietējais produkts bija “Allažu ķimelis”. To gan tagad švaki ražo, lai gan oriģinālās receptes ir saglabājušās. Grāfs Pālens taisīja ledus kristālu liķieri no ķimenēm, un, ja nemaldos, tā ražošanu tagad pārņēmuši igauņi. Gatavošanas laikā karstu koncentrētu ķimeņu sīrupu lej uz ledus un, strauji atdziestot, sīrups veido lielus skaistus kristālus. Tomēr visslavenākais dzēriens bija Stukmaņu muižā gatavotais “Pomerancis”. “Latvijas balzamā” vēl no tiem laikiem saglabājusies puspudele oriģinālā dzēriena. Nezinu, cik tas baudāms — pēc pusotra simta gadu. 1902. gadā Rīgas jubilejas izstādes grāmatā minēts, kā Rīgā, tā Parīzē un citur pazīst Stukmaņu “Pomeranci” un “Allažu ķimeli”. Par “Rīgas melno balzamu” nekādas zīmes. Starp citu — Daudzeses pagasta ziedu laikos te bija pieci krogi. Jāatceras, ka krogs mūsdienu izpratnē bija motelis, kur gan ēda, dzēra, gan atpūtās.
— Interesējoties par Daudzevu, klāt “paķērāt” arī kaimiņu pagastus, Seci?
— Ne pārāk daudz, bet jāatzīst, ka Seces luterāņu baznīcai ir ļoti labas baznīcas grāmatas, iesaku palasīt. Vēl kas interesanti — Secē dzīvoja daudz čigānu. Viņi bija brīvi cilvēki, liela daļa luterāņi, lai gan pirms tam — katoļi. Visas viņu dzimšanas, miršanas, kāzas un kristības ir šajās grāmatās un, starp citu, no ļoti seniem laikiem, vēl pirms 1800. gada. Turpretī citos pagastos grāmatas nereti pārrakstīja un jaunajos eksemplāros atstāja tikai vāciešus, jo brīvie latvieši ap to laiku bija uz pirkstiem saskaitāmi.
— Zinot vēsturi, kādas pārdomas rodas, sasaistot to ar Latvijas simtgadi?
— Viens ir skaidrs — toreiz, juku laikos, liela nozīme bija personībām. Tiem, kurus vēlāk apbalvoja ar Lāčplēša ordeni. Viņi uzņēmās iniciatīvu un veda līdzi pārējos, nevis gaidīja, kad kaut kas notiks. To var teikt arī par 1917. gadu, Ziemassvētku kaujām, to var attiecināt uz Oskaru Kalpaku. Putra bija liela. Kad palasa, kas notika 1918. gada novembrī Rīgā — jaundibināto Latvijas valdību apsargāja vācieši. Toreiz svarīgi bija sarunāt, pārliecināt atbalstīt vienus un nostāties pret otriem, piemēram, Bermontu. Šajos juku laikos atsevišķu cilvēku iniciatīvai bija ļoti liela nozīme.
— Vācot vēstures materiālus, pagasts izstaigāts krustu šķērsu?
— Savā laikā ap 15 kilometru rādiusā izmalu mežus, bet āmriju jeb tini neesmu saticis. Sievastēvs gan teicās redzējis pa ceļam uz Ērberģi. Latvijā it kā izzudušais dzīvnieks. Noslēpumains un grūti pamanāms, kas baidās no vilkiem, bet no citiem nē. Ar pamatīgiem žokļiem — Tasmānijas velna Latvijas variants. Ja kaut kur viņš vēl var būt, tad tikai šajā pusē, jo lielākais meža masīvs Latvijā ir Taurkalnes meži.
Jau 60 gadu angliskā vidē
— Cik sena ir jūsu mīlestība uz mūziku?
— Kad parādījās iespējas mainīties platēm ar ārzemniekiem, mūzika aizrāva vēl vairāk. Darbam Latvijas radio mani pierunāja, aizvilka dīdžeju vectētiņš Ivars Rengards (Edvards vadīja mūzikas raidījumu “Rokāde” — aut.). Personīgi pazīstu arī vecos bukus — Ivaru Krastiņu, Jāni Kraukli. Ilgus gadus diezgan cīnījāmies, lai tiktu radio, līdz par priekšnieku kļuva Raimonds Pauls. Pirms tam bija arī Ivars Ķezbers, kurš bija diezgan progresīvi noskaņots, bet viņa laikā nesanāca. Pats speciāli negribēju tikt iekšā, bet mani vilka — dēļ zināšanām, mūzikas kolekcijas. Tā kā pamatā dzīvoju angliskā vidē, sākot no 1957. gada, mājas radiostacija BBC bija ieslēgta cauru dienu. Kad jau varēja tikt pie grāmatām angļu valodā, sāku arī lasīt angliski. Spilgtākās atmiņas par darbu radio saistās ar 90. gadu, kad virs Doma laukuma lidoja armijas helikopteri un es ierakstīju savu “Rokādes” raidījumu. Žēl, ka šie ieraksti magnetofona lentē nav saglabājušies.
— Atceraties, kurš bija pirmais ieraksts jūsu kolekcijā?
— Plates vairs nav nevienas, visas esmu atdevis. Varbūt tagad ir nedaudz žēl, bet toreiz ne. Pirmais CD bija ar britu rokgrupu “Dire Straits”, kas bija arī viens no pirmajiem izlaistajiem CD vispār ierakstu vēsturē. To, kas ir manā bibliotēkā, vienreiz esmu noklausījies, bet nezinu, kad un vai to darīšu otrreiz.
— Ikdienā kaut ko klausāties?
— Gandrīz neko. Ja būtu iespēja, klausītos, bet bieži neesmu viens mājās. Te mazbērni, kāds cits. Austiņās var klausīties nezin ko, bet skaļi — ne tik sevišķi kā agrāk. Mana vecākā meita pieradusi pie popmūzikas un pret mūzikas vēsturi ir absolūti imūna. Viens mazdēls sit bungas un klausās mūsdienu mūziku, kuru es ne visai labi pazīstu. Mana ir tā, kas skanēja no 60. līdz 90. gadiem.
— Esat arī zinātnieks.
— Atceros, Ziedonim bija laikam dzejoļu krājuma “Motocikls” prezentācija, un es viņam pajautāju — kā jūs zināt, vai kāds cits to iepriekš jau nav uzrakstījis? Zinātniekiem tas ir ļoti būtiski. Jāpārbauda, vai tas, ko izdarījuši, ir jauns. Tāpēc būtībā visu laiku jāskatās vēsturē, jāpārbauda. Varbūt pirms desmit gadiem kādā Paragvajā kāds to jau ir nopublicējis. Te vēstures aspekts parādās pats par sevi.
— Ko toreiz Ziedonis atbildēja?
— Viņš nesaprata, par ko ir runa. Māksla ir individuāla izpausme. Ir jau bijuši skandāli par “Melanholisko valsi” — tikai dēļ līdzības. Tagad bieži to dzird par “Eirovīzijas” plaģiātiem.
— Varat palielīties — kuru zāļu izstrādē piedalījāties?
— Izstrādāju trīs vai četras jaunas patentspējīgas metodes jau esošām zālēm. Divas ir oriģinālas un viena no tām reģistrēta Padomju Savienībā — “Danedīns”, kas paredzēts pret stresu un ko lieto veterinārijā. ◆

Pieturzīmes
Edvards Lavrinovičs.
Dzimšanas vieta un laiks: Liepāja, 1940. gada 19. martā.
Izglītība: Liepājas 5. vidusskola, Latvijas Universitāte, Rīgas Politehniskais institūts, Ķīmijas fakultāte. Ķīmijas doktors.
Nodarbošanās: līdz 2000. gadam strādāja farmācijas uzņēmumā “Grindex”.
Ģimene: sieva Daina (dzimusi Kapele), meitas Līga un Zane, dēls Uldis. Seši mazbērni.

Staburags.lv ARHĪVS

Daudzeses pagasta vēstures mirkļi

Kategorijas