Satiekas cimdu rakstu meistares un skolnieces

2018. gada 6. novembris 00:00

Jaunjelgavas kultūras namā saistībā ar Latvijas simtgadei veltītu akciju “Cimdotā Latvija” notika rakstaino cimdu adīšanas darbnīca. Zināšanās par adīšanu ar novadniecēm dalījās Dina Šutova un Eleonora Pirktiņa.

Anita Ostrovska, Jaunjelgavas kultūras nama vadītāja, teic, ka šādas nodarbības rosinātas ar domu, lai vietējās meistares — adītājas sanāktu vienkopus un viena no otras pamācītos dažādu adīšanas tehniku, atrastu jaunus rakstus.
Kultūras namā darba dienas vakarā izdevās radīt siltu, mājīgu noskaņu. Nomierinoša vībotņu tēja atraisīja citkārt kautrīgi latviskās jaunjelgavietes, kas vēl pirms brīža viena otrai bija svešinieces.
Dina Šutova stāsta, ka līdzi paņēmusi mantojumā no mammas saņemtos materiālus par adīšanu, rakstu zīmējumus, grāmatas, izgriezumus no žurnāliem. Viens no izdevumiem ir žurnāls “Padomju Latvijas Sieviete”. “Adīšana ir mans vaļasprieks, tikai komplektā ar televizoru. Ja adu klusumā — miegu ciet, tāpat ar televīziju — ja tikai skatos filmu, ātri aizmiegu,” viņa stāsta. Adīt sākusi apmēram piecu gadu vecumā. Tagad izadītās dzijas kilogramu skaits atkarīgs no tā, cik daudz tajā gadā jubileju, cik draugiem dāvanas jāsaada. Ik gadu pirms Ziemassvētkiem sadarbībā ar Latvijas Sarkano Krustu adītu zeķu izskatā top dāvanas jaunjelgaviešiem — vientuļajiem pensionāriem.
Vai, tik ilgi adot, joprojām var atklāt ko jaunu? Dina saka, ka jaunākā no atziņām ir — jābūt uzmanīgākai. Nesen, adot cimdus, pārāk vēlu atskārtusi, ka abi ir vienas rokas. Ārā neārdījusi, nolikusi redzamā vietā par atgādinājumu sev.
Dina un otra adīšanas meistare Eleonora Pirktiņa darbnīcā bija ieradusies ar krāšņiem dūraiņiem un mežģīņrakstā adītiem pirkstaiņiem. Mežģīņraksts ir viens no Dinas visbiežāk adītajiem rakstiem.
Eleonora Pirktiņa teic, ka, lai arī garš mūžs nodzīvots, joprojām var atrast jaunas idejas. “Es adu tā, kā iemācījusi mana vecāmamma. Ir knifiņi, ko esmu pati atradusi, pārsvarā ne grāmatā, bet darba gaitā — kā kombinēt rakstus, lai cimds, zeķe vai kas cits būtu ne tikai silts un ērts, bet arī acij tīkams. Tā ir krāsu izjūta. Es tā redzu. Ja acīm nepatīk, ārdu ārā un daru citādi. Nemūžam nesalikšu rozā ar zaļu, oranžsarkanu ar zilu. Dažkārt, skatoties tādas kombinācijas, liekas, ka acīs kož,” stāsta rokdarbniece. Tomēr ne mazāk svarīga ir adījuma funkcionalitāte. “Ja pārstaipi ir garāki, jādomā, kā tos cimda kreisajā pusē labāk nostiprināt, lai aiz tiem neķeras pirksti,” stāsta Eleonora. To padzirdējušas, mūsu dialogā iesaistās blakus sēdošās gados jaunākās novadnieces, jautājot: “Un kā ir pareizi nostiprināt?” Tālāk jau saruna norit viņu starpā, un sirmā adītāja rūpīgi izstāsta, kā dzijas pavedieni pareizi stiprināmi, pievelkami. Savs sakāmais Eleonorai ir par zeķu papēžu pareizu adīšana, lai tie tik ātri neizdiltu. “Grāmatās bieži vien rādīts, ka to ada vienlaidus, plānu,” teic meistare un tālāk seko dažādu, tikai adītājām saprotamu vārdu kombinācija par to, kā papēdi pareizi izadīt. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Satiekas cimdu rakstu meistares un skolnieces

Kategorijas