Katram savs ceļš, kas jānoiet

2018. gada 2. novembris 00:00

345

Par pļaviņieti Anatoliju Žukovu noteikti var teikt, ka viņš ir viens no tiem cilvēkiem, kuram ir nozīmīga loma pilsētas attīstībā. Vadot dolomīta produkcijas ražošanas uzņēmumu, ko tagad zinām kā SIA “Pļaviņu DM”, kopā ar savu kolektīvu viņš prata to saglabāt. Turklāt viņš allaž bijis viens no tiem, kurš neatsaka palīdzēt un atbalstīt. Lai arī tagad Anatolija kungs vairs nevada šo uzņēmumu, bez darba viņš tomēr nevar.

Atnāk un paliek
Darbavietai cilvēka mūžā ir liela nozīme, tāpēc mūsu saruna ar Anatoliju Žukovu sākas tieši par to. Viņš gan teic, ka aktīvākais laiks jau pagājis un iesāktais tagad jāturpina jaunajiem, tāpēc jārunā un jāraksta par viņiem. Tomēr abi piekrītam teicienam, ka vārds un pieredze ir zelta vērtē.
— Cik ilgi esat saistīts ar dolomīta ražošanas uzņēmumu?
— Pēc augstskolas absolvēšanas sāku strādāt Nerūdas izrakteņu kombinātā nr. 462 Pļaviņās, kas bija PSRS Aizsardzības ministrijas pakļautībā. Biju galvenais mehāniķis. Kad laiki mainījās, 1993. gadā kombinātu likvidēja un izveidoja valsts uzņēmumu “Pļaviņas”, kur biju pirmais tā direktors. Nekustamais īpašums palika Latvijai, bet kustamais, kas bija tehnika un arī iekārtas, piederēja Krievijai, un to vajadzēja izpirkt. Vēlāk izveidoju SIA “Pļaviņu DM” un bija tiesības izpirkt arī zemi, tā ka viss jau piederēja uzņēmumam.
— Kāds bija šī patstāvīgā uzņēmuma sākums?
— Ilgi domāju, pirms pieņemt lēmumu uzņemties vadību. Sākums bija ļoti grūts, un vispirms vajadzēja nodrošināt, lai visu neizlaupa un iekārtas neiznes, kā tas notika daudzviet citur. Tolaik daudz palīdzēja Zemessardze, pie kuras vērsos pēc palīdzības, un paldies toreizējam bataljona komandierim, kurš saprata situāciju un nāca palīgā. Līdzās bija arī citi labi cilvēki, mums izdevās to visu saglabāt un uzņēmums strādā joprojām.
Pirmajā gadā nebija ne tirgus, ne naudas. Tās nebija arī cilvēkiem, bet kaut kā izturējām. Uzņēmumu vadīju vismaz 20 gadu, bet tad jutos noguris, jo tas viss paņēma daudz spēka, tāpēc pagāju malā. Tagad uzņēmumu vada jaunākā paaudze — Viktors Morevs, kurš arī ir vietējais un pārzina to visu, jo pats pirms tam tur strādāja. Arī mans vietnieks Juris Seikovskis turpina darbu, un viņš ir labs speciālists.
— Atceros, Juris Seikovskis reiz stāstīja, ka uzņēmuma attīstībai daudz deva prasme izveidot labu loģistiku eksportam, lai produkciju no Pļaviņām pa dzelzceļu nogādātu līdz ostai.
— Jā, eksportējām šķembas uz Vāciju un Dāniju. Ar vāciešiem bija ļoti viegli strādāt, jo viņi bija akurāti sadarbības partneri. Ja vajadzēja avansu vai ko citu — nekādu problēmu, un tas viss ar savstarpēju uzticēšanos un bieži vien bez kaut kādiem rakstiskiem līgumiem. Ticējām viens otram. Pats esmu daudzreiz bijis Dānijā un Vācijā. Varējām piedāvāt labu un daudzveidīgu produkciju. Ja savulaik kombināta laikā ražoja triju frakciju šķembas, tad vēlāk un tagad jau vairāk nekā 20. Pēc tam apstākļi un situācija mainījās un šī ārvalstu sadarbība beidzās, bet tas ir neizbēgams process visā pasaulē. Vai tagad atkārtotu to ceļu, nezinu, lai gan bija interesanti.
Vērtīgi produkti
— Tagad dīkā tomēr nedzīvojat?
— Esmu valdes priekšsēdētājs uzņēmumā “Celtniecības dolomīti”, kur ražojam dolomīta miltus augsnes kaļķošanai. Mūsu produkciju arvien vairāk pieprasa īpaši Latgalē un arī Lietuvā. Iepriekš arī Latvijas lauksaimnieki vairāk izmantoja šo produktu, bet valsts subsīdiju atbalsta tam vairs nav, tāpēc interese apsīka. Mēģinājām tirgot mūsu produktu mazumtirdzniecībā un konkurēt ar vācu uzņēmumu, bet tas tomēr nav izdevīgi. Starp citu, tas ir tas pats uzņēmums, kam savulaik piegādājām šķembas. Dolomīta ražošanas blakusprodukti ir ļoti labi un par to izmantošanu jādomā vairāk.
— Ja runā par atsiju kalniem pie dolomīta rūpnīcas, tad katru pavasari uzņēmumu piemin saistībā ar plūdu draudiem Daugavā, pārmetot, ka tās sakrājušās upes līkumā, kur ledum grūti iziet.
— Tam gan ar to nav nekādas saistības, jo šie atsiju kalni ir krietnu gabalu no upes. Esmu apkopojis dokumentus par šo Daugavas posmu kopš 1929. gada. Kad būvēja hidroelektrostaciju, klinti pie bijušā Bebrulejas ciema karjera rajonā plānoja norakt, bet visu vajadzēja pēc iespējas ātrāk, triecientempā, tādēļ to neizdarīja. Biju aizbraucis uz spēkstaciju un palūdzu parādīt aktu par objekta nodošanu, un tur ir dokumentēta šī neizdarība. Visa mana dzīve pagājusi līdzās šai vietai, tāpēc zinu katru tās niansi.
Vietējie deva maizi
— Pļaviņās esat dzimis?
— Nē, mana dzimtā puse ir Krievijā, un Pļaviņās ar ģimeni nokļuvām 1942. gadā, kad vācieši izveda visus iedzīvotājus, kuru mājas bija frontes līnijas tuvumā. Nezinu, kur bija paredzēts mūs nogādāt, bet ešelons apstājās Alotenē. Divas latviešu ģimenes mums deva maizi un palīdzēja, par ko visu mūžu esam viņiem pateicīgi. Tas bija ļoti grūts laiks. Man bija seši gadi, bet es atceros visu, arī kauju uzbrukumus un to, kas palika pēc tam... Tā mēs sākām dzīvot Pļaviņās, un tādu ģimeņu bija daudz, arī sieva Valentīna ar savējiem tā nonāca šajā pilsētā. Cilvēki pamazām iedzīvojās. Pirms sākt mācības skolā, divus gadus vasarās gāju ganos pie saimnieka. Tad pabeidzu Pļaviņu vidusskolu, bija dienests armijā un aviācijas skola, kur apguvu profesiju, kas saistīta ar lidmašīnu tehnisko nodrošinājumu uz zemes. Pēc tās beigšanas ar tā saucamo “sarkano” diplomu man ļāva izvēlēties, kur strādāt visā plašajā Padomju Savienībā. Pētīju to sarakstu un ieraudzīju — Rumbula, kur savulaik bija armijas aviācijas bāze! Ar to izvēle bija izdarīta. Vēl dienests nebija galā, kad 1959. gadā iestājos Minskas Politehniskajā institūtā, kuram tolaik bija Staļina vārds. Bāzes komandiera vietnieks negribēja laist projām un lika visādus šķēršļus, bet tomēr tiku augstskolā un sāku studēt automehāniku. Tad sāku strādāt nerūdas izrakteņu kombinātā Pļaviņās, kas tad arī kļuva par manu vienīgo darbavietu uz tik ilgu laiku.
— Auto no ražošanas uzņēmuma tehnikas tomēr atšķiras. Nebaidīja?
— Saistībā ar darbu biju daudzās rūpnīcās visā Padomju Savienībā, un pirmais, ko pirku katrā vietā, bija grāmatas par dažādas tehnikas uzbūvi, jo specializētās literatūras tolaik bija maz. Darba kabinetā sakrāju pamatīgu bibliotēku un lasīju katrā brīvajā brīdī. Tā ka par tehniku, ar ko strādāju, zināju visu. Tas deva lielu priekšrocību.
— Neviens nevarēja iestāstīt to, kā nav?
— Tieši tā (smejas)!
Veiksmīgi sadarbojas
— Ko dara jūsu ģimene?
— Dēls un vecākais mazdēls pēc studijām arī strādā kopā ar mani. Jaunākais mazdēls beigs vidusskolu un vēl domā, ko vēlētos darīt. Sieva gan saistīta ar citu jomu — visu mūžu nostrādāja Kinodirekcijā Pļaviņu kinoteātrī un vēlāk dolomīta uzņēmuma kinoteātrī, kas bija jaunā biroja ēkā. Valentīna saņēmusi arī apbalvojumu “Labākā Latvijas kinomehāniķe”.
— Kino arī pašam patīk?
— Ja laba filma, tad jā, bet pēdējā laikā nav iznācis būt kinoteātrī. Māja un dārzs ir pietiekami lieli, tā ka brīvajos brīžos darba tur vienmēr pietiek. Ja iznāk, palasu kaut ko internetā.
— Dažādām paaudzēm nav grūti sastrādāties?
— Pilnīgi nopietni varu teikt — nekad nav bijis nekādu problēmu un strīdu. Katram mēdz būt savas domas, ko uzklausu, bet izdaru tā, kā pats uzskatu...
— Esat bijis viens no tiem, kuri cenšas neatteikt palīdzības lūgumam. Kas mudina to darīt?
— Vienmēr esmu centies atbalstīt trīs jomas — izglītības iestādes, medicīnu un policiju. Palīdzējis esmu visiem, kuri nākuši arī privāti. Ja prasa atbalstu, dodu, ko un cik varu. Citādāk laikam nemāku, un kāpēc nedarīt, ja ir tāda iespēja. ◆

Vizītkarte

VĀRDS, UZVĀRDS:
Anatolijs Žukovs.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1936. gads, Krievija.
DZĪVESVIETA: Pļaviņas.
IZGLĪTĪBA: augstākā.
DARBAVIETA: SIA “Celtniecības dolomīti” valdes priekšsēdētājs.
ĢIMENE: sieva Valentīna, dēls, divi mazdēli un mazmazmeita.

Staburags.lv ARHĪVS

Katram savs ceļš, kas jānoiet

Kategorijas