Senvēsture caur valdnieka meitas prizmu

2018. gada 30. oktobris 00:00

“Draugi, nupat iznākusi mana grāmata “Valdnieka Nameja meita”! Tā veltīta manai Latvijai 100 gadu jubilejā,” ar šādu paziņojumu oktobra sākumā “Facebook” vietnē nāca klajā Vallē dzīvojošā rakstniece Gina Viegliņa-Valliete. Kā tapa grāmata un par ko tā ir — neliela saruna ar autori.

Svētkus nerīkos
Kad Ginai jautāju, kad tad būs grāmatas atvēršanas svētki, jo skaitlis tāds zīmīgs — tas ir Ginas desmitais romāns — viņa teic, ka nolēmusi tos īpaši nerīkot, bet suminājuma vārdus par grāmatu viņai varēšot teikt 15. novembrī, kad Vecumniekos atvērs viņas, Mūzikas un mākslas skolas audzēkņu un pedagoģes Andas Sproģes kopdarbu “Vecumnieku ļaudis”, kas veltīts Latvijas simtgadei.
— Nesen ar lieliem panākumiem tika rādīta filma “Nameja gredzens.” Vai tavs romāns iznācis filmas iespaidā?
— Absolūti ne. Es šo filmu neesmu pat redzējusi. Vienīgi dažus fragmentus. Un uzreiz varu pateikt, kas tur precīzs, kas nē. Tie asiņainie skati gan uztaisīti, ietekmējoties no Rietumu kino.
— Tavai stāsta varonei taču radniecība ir ar to pašu Nameju, kurš attēlots filmā?
— Jā. Manas galvenās varones Gunas tēvs ir Namejs, bet māte — viena no Kaupo meitām.
Senvēstures
iespējamā versija
— Kur tu guvi materiālu grāmatai?
— Pamatā izmantoju mūsu lieliskā, izcilā vēsturnieka un novadnieka Arnolda Spekkes grāmatu “Latvijas vēsture”, kā arī citu autoru darbus, palīdzēja arī recenzentes Evas Mārtužas atsūtītie materiāli. Rezultātā labāk izpratu tā laika notikumus.
— Tad jau var teikt, ka tas ir gandrīz vai dokumentāls stāsts?
— Nē, romānā ir arī mana iztēle un fantāzija. Kā teica mana recenzente, šis darbs ir senvēstures iespējamā versija. Kā tur viss bija, neviens jau nevar pateikt, varam tikai iedomāties.
— Bet kāpēc tāda izvēle — par tik seniem laikiem?
— Pavisam vienkārši. Vai esat lasījuši kaut ko par zemgaļu sievietēm šajā laika posmā? Par vīriešiem — o, jā, tos ceļ vai debesīs, bet sievas taču arī viņiem bija blakus. Arī Indriķa hronikā rakstīts par drosmīgajām sievietēm, kas jāja uz zirgiem un piedalījās kaujās gan Zemgalē, gan Lietuvas dižkunigaitijā kopā ar lietuviešiem. Ar galvenās varones Gunas iesaistīšanu kaujās centos parādīt 13. gadsimta beigu un 14. gadsimta sākuma vēsturi. Vēl viens no iemesliem, kāpēc izvēlējos rakstīt par šo laiku, bija vēlme izprast zemgaļu izkliedēšanos pasaulē un pazušanu.
Atpūtai nav laika
— Cik ilgā laikā tapa romāns?
— Ar pārtraukumiem — divos gados. Paralēli strādāju vēl pie citiem darbiem.
— Kādai auditorijai grāmata domāta?
— Grāmata vairāk domāta pusaudžiem. Tie, kas lasījuši, teica, ka tā uzrakstīta vieglā valodā, bet es jau citādi nemaz neprotu rakstīt.
— Vai tu tagad atpūtīsies?
— Kur nu! Ir daudz ideju un ieceru, spēj tik visas realizēt! ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Senvēsture caur valdnieka meitas prizmu

Kategorijas