Staburags.lv ARHĪVS

Svētki bez satura

Evita Apiņa

2018. gada 26. oktobris 09:39

496
Svētki bez satura

Iegriežoties lielveikalā, kā ar rungu pa galvu sejā iesitās nāves un vampīru maskas, mākslīgie zirnekļu tīkli un papīra ķirbju virtenes. Ak, vai! Helovīns tomēr būs klāt arī šoruden...

Neanalizējot to, cik senas pasaulē ir Helovīna jeb Visu svēto dienas priekšvakara svinēšanas tradīcijas — vai šie ir pagānu svētki, vai to aizmetņi meklējami kristīgajā pasaulē, godinot mocekļus un svētos, manuprāt, latviešu tradicionālajā kultūrā kā svētkiem tiem vietas nav. Tie, kas domā — pasaule mainās, ienāk daudz kas jauns, foršs, un mums tas ir vajadzīgs, es teikšu — jā, ir jābūt atvērtiem un jādzīvo laikam līdzi, tikai vajadzētu saskatīt savā darbībā kaut kādu jēgu. Patlaban vienīgā jēga, ko spēju saskatīt Helovīna svinēšanā, ir veikalu tīklu iespēja papildus nopelnīt, jo ar ķirbjiem un skeletgalvām apdrukātas salvetes, vienreiz lietojamie trauki, sveces, galdauti un citi štrunti, plauktos izkarināti kostīmi un parūkas, bez kuriem noteikti nevaram iztikt. Neiebilstu pret netradicionālo un jauno, taču pārliecības, ka Helovīna svinēšana kaut kā pozitīvi varētu papildināt latviešu svētku svinēšanas tradīcijas šodien un nākotnē, man nav. Vienīgais, ar ko man asociējas Helovīna svinēšanas tradīcijas Latvijā, ir nekontrolēta bērnu baru skraidīšana pa tuvējām kāpņutelpām, durvju dauzīšana un spārdīšana tiem, kuri nereaģē uz draudiem: “Saldumus vai izjokosim!”.

Dzīvojam laikā, kad katrs brīvi var paust savu nostāju dažādos jautājumos —  pirms kāda laika sociālajos tīklos vecāki asi diskutēja par to, ka jūtas apgrūtināti, kad uz bērnudārzu vai skolu bērnam jānes kompozīcija no rudens veltēm. Daļa vecāku  kritizēja šo gadiem seno tradīciju, aicinot no tās atteikties, jo tas apgrūtinot vecāku dzīvi — pēc darba kopā ar bērnu vēl jādomā, ko uztaisīt no kāposta, kastaņiem un kabača! Tajā pašā laikā vieglāk taču ir ieiet lielveikalā, nopirkt Ķīnā ražotu kostīmu par pāris eiro, ieģērbt tajā savu bērnu un palaist ne tikai kāpņu telpā, lai klauvē pie kaimiņu durvīm un draud ar izjokošanu, bet ievest arī veikalā, lai prasasaldumus pārdevējām. Šādu skatu redzēju pagājušajā gadā, kad māmiņa bija ļoti lepna un aizkustināta par šādu Helovīna svinēšanu.


Atceroties savu bērnību, ar klasesbiedriem ne reizi vien devāmies “čigānos” — mugurā bija savilktas vairākas apģērba kārtas, ko vien spējām atrast mājās un uzskatījām par derīgu. Kompānijā vienmēr bija čigāns ar čigānieti un čigānbērniem, lācis, zaķis un citi zvēri. Pirms kaimiņu apciemošanas izmēģinājām repertuāru — skandējām tautasdziesmas, dziedājām “Ķekatā, ļekatā,”, “Danco, lāci” un citas, bijām paši izdomājuši arī pareģojumus nākamajam gadam, drosmīgākajiem “zīlējām” nākotni. Piepildījās gan maišuks ar saldumiem, gan sirdis ar prieku par kopā pavadīto laiku un par cilvēku attieksmi — ķekatniekus vienmēr silti uzņēma ikvienā mājā.