Staburags.lv ARHĪVS

Logo

Normunds Laucis — pasaules čempions 100 km skrējienā

Guna Mikasenoka
Aizkraukles novadā

2018. gada 11. oktobris 08:37

765
Normunds Laucis — pasaules čempions 100 km skrējienā

Horvātijā, Sveti Martinā pie Muras upes, notikušajā pasaules čempionātā 100 kilometru skrējienā vecuma grupā no 55 līdz 59 gadiem aizkrauklietis Normunds Laucis kļuva par pasaules čempionu.


Horvātijā vienā trasē norisinājās gan pasaules čempionāts, gan arī veterānu pasaules čempionāts. Sa­censībās piedalījās sportisti no vairāk nekā 40 valstīm. “Ja nebūtu vete­rānu grupas, uz Horvātiju ne­­brauktu,” saka Normunds Laucis.

Distanci sportists pieveica 7 stun­dās 48 minūtēs un 8 sekundēs. “Uz sacensībām braucu ar mērķi uzvarēt, un manis paša izvirzītais šī gada uzdevums ir izpildīts,” stāsta Nor­munds Laucis. “Bieži man prasa, cik dalībnieku manā vecuma grupā pie­­dalījās. Tam nav nozīmes, jo uzvarēt brauc stiprākie.

Starptautiskajā interneta vietnē sekoju līdzi ultramaratonu reitin­giem, un 2017. gadā apmēram 900 sportistu vidū un 2018. gadā ap­mēram 800 sportistu vidū vecuma grupā no  55 līdz 59 gadiem man bija labākais rezultāts, līdz ar to izredzes uzvarēt bija lielas.”

Iepriekš Normunds Laucis inter­netā bija noskatījies videosižetu — braucot ar velo­sipēdu, bija nofil­mēta visa 7,5 kilometrus garā tra­se, kurā bija jāriņķo 13 apļi, kā arī vēl 2,5 kilometri. Taču, ieraugot trasi dabā, sportists bija nepa­tī­ka­mi pārsteigts par tās reljefu — ļoti daudz uzkalniņu, nogāžu, līkumu, kas tik garā distancē apgrūtina skriešanu. Apkārt kukurūzas lauki, ēnas tikpat kā nekādas.

“Ieradāmies divas dienas pirms sacen­sībām, vienreiz trasi iz­skrē­ju,” stāsta spo­r­tists. Pulksten septiņos no rīta, kad tika dots starts, gaisa temperatūra bija ap­mē­ram plus 22 grādi, taču ap pus­dien­laiku tā sasniedza plus 30 grādus, sportistus ce­pināja kar­stā saule. Daudzi neizturēja, un vi­ņus aizveda medicīniskās palīdzī­bas automašīnā.

“Pirmos 50 kilometrus noskrēju vieg­li, taču pēc tam bija arvien grū­tāk,” stāsta Normunds Laucis.

“Četras dienas pirms starta pa­slīdēju un kritu pret vannas malu, sāka sāpēt ribu apvidū. Rentgens parādīja, ka viena riba ir ieplai­sā­jusi. Trasē jutu sāpes, tomēr skrēju. Komandas pārstāvis An­dris Du­dels trasē mani regulāri informēja par konkurentu rezul­tātiem — ot­rajā vietā esošais aus­trietis 90. ki­lo­metrā no manis at­palika par pus­otru stundu, bet nā­kamais kon­kurents no Bosnijas un Herce­go­vinas — par trijām stundām. Tā­dēļ īpaši neiespringu. Tikai pēc finiša uzzināju, ka otro vietu tomēr iegu­va spānis Jons Arzubialde, no ma­nis atpa­lie­kot vien par nepilnām 11 minūtēm jeb apmēram par di­viem kilo­met­riem. Viņš pie sava numura nebija pie­stip­rinājis uz­lī­mi ar ve­cu­ma grupas norādi, līdz ar to trasē palika bez mūsu ievē­rības. Par spā­ņa rezultātiem inter­netā biju lasījis, taču pēc skata vi­ņu ne­pazinu.”
Pagājušajā gadā Daugavpilī Nor­munds Laucis 100 kilometrus no­skrēja ātrāk — 7:30:43, taču šoreiz spēkus atņēma karstā saule un ne­pierasti grūtais reljefs.

Arī Latvijas izlases pārstāve Vita Dev­jatņikova pēc sacensībām žur­nālistam Matīsam Vecvagarim no lsm.lv pauda sa­šutumu par trasi: “Nekad vairs ne­skrie­­šu! Biju do­mājusi, ka tas pasaules nostūris spe­­ciāli izvēlēts, jo līdzena trase, bet nekā... Kā par spīti, trase veda ga­rām baseinu kompleksam. Ar vie­nu aci va­rēja vērot, kā citi vel­dzē­jas — liels kārdi­nājums visu pa­mest un arī doties uz turieni. Rik­tīga spīdzināšana! Ļoti slāpa visu laiku, pāris reizes pagrābu grāvjos samestas pusiz­dzer­tas da­lībnieku pude­lītes. Vienā trāpī­jās kaut kas labs iejaukts, jo atspirgu mo­men­tā.”

Normunds Laucis stāsta, ka vies­nīca ar baseinu kompleksu tik ma­zā lauku cie­matiņā izbrīnu nera­dīja, tā ir ierasta prak­se atpūtas kompleksus būvēt ārpus pil­sētām, taču viņš tajos nav peldējies, jo ne­­bija laika, kā arī lai izvairītos no sa­aukstēšanās.
Latvijas izlases komandā pavi­sam star­tēja trīs sievietes un trīs vīrieši. Kop­vērtējumā sievietes iz­cī­nīja 20. un vīrieši 23. vietu.
Latvijas vīriešu komandā skrēja arī Arnis Paškevičs (9:34:59) no Daugavpils un Miķelis Vietnieks (10:16:26) no Cē­sīm. Miķelis Viet­nieks vēlāk Matīsam Vec­vagarim atzina: “Varēju iepazīt pašu leģen­­du Lauci. No Normunda uzsūcu visu info, kas varētu noderēt, bet līdz tādam līme­nim man neuz­kāpt. Cepuri nost!”

Sportistam bieži jautā, kādas bija balvas un varbūt arī naudas balva? “Jautājums par naudu mani kaiti­na,” atbild Nor­munds Laucis. “Bal­va bija čempiona ti­tuls, nekā­das naudas prēmijas. Esmu iegul­dījis daudz savas naudas, lai gada laikā sagatavotos šim čempio­nātam un lai tajā nokļūtu. Uz Hor­vātiju un atpakaļ braucām ar mikro­auto­busu. Ceļš bija ļoti nogurdinošs — turp apmēram 26 stun­das, bet at­pakaļ 30 stundas. Ne jau dēļ nau­das piedalos pasaules čempio­nātos. Tas man ir izaicinājums,” stāsta spor­tists.

Kategorijas

Kategorijas