Lai netrūkst un nav par daudz! Intervija ar Elīnu Šimkus

Elīnas (35) un Vestarda Šimku vārds Latvijā zināms daudziem. Vieniem saistībā ar akadēmisko mūziku, operu, klavierkoncertiem. Citi par viņiem lasījuši ziņas interneta portālos vai intervijas žurnālos. Vēl citi Elīnu pazīst personīgi, īpaši Neretā, kas ir viņas dzimtā vieta un kur joprojām pie vecākiem Edītes un Jura Zālīšiem viņa atgriežas pēc miera un spēka. Šonedēļ Neretas luterāņu baznīcā klasiskās mūzikas koncertu sniedza “Trio Angelicus”. Elīna ir trio veidotāja un dzied tā sastāvā.
Koncerts dzimtajā Neretā bija laba izdevība, lai satiktu un uzrunātu Elīnu. Lietaina augusta sestdienas pēcpusdiena īsti piemērota šādai sarunai. Tikāmies vecāku mājās Neretā, Ziedu ielā, un saruna mierā un klusumā ritēja viņas bērnības istabā, kurā sienas joprojām tapešu vietā klāj nošu lapas. Pāris reižu mūsu sarunu pārtrauc mazā Bernarda sauciens pēc mammas.
Ideālā pasaulē runātu mūsu darbi
— Manuprāt, pateicoties jauniem un talantīgiem cilvēkiem, tajā skaitā tev, Vestardam, Latvijas sabiedrībā pamazām veidojas stabils inteliģences slānis, kas savukārt nodrošinātu ilgtspējīgu tautas garīgo izaugsmi.
— Mans vectēvs Tālis Zālītis Neretā bija leģendārs cilvēks. Viens no viņa draugiem bija dzejnieks Imants Ziedonis. Diemžēl pēdējo gadu laikā pārāk daudz dižgaru pametuši mūsu pasauli — Imants Ziedonis, Valdis Bisenieks, Indulis Ranka, Uģis Brikmanis.
Mūsu vecāki man un brālim iemācījuši vērtības, kuras varam tālāk nodot saviem bērniem. Gribas cerēt, ka, pateicoties šādām saknēm, Latvijā ģimenes atjaunos padomju okupācijas gados pazaudēto, izdzēsto tautas daļu. Uzskatu, ka mans vīrs ir dižs cilvēks, un ceru, ka mūsu dēls arī augs par kārtīgu, labu cilvēku. Lai arī Bernardam ir tikai septiņi mēneši, jau tagad mums jautā: kas viņš būs — pianists vai dziedātājs? Es saku — lai dzīvē dara to, ko pats grib, to, kas interesē. Lai savu darbu dara no sirds un ir laimīgs cilvēks.
— Ārzemēs dziedošie operas mākslinieki nereti pazīstamību panāk ne tikai ar talantu, bet arī ar reklāmu. Vai Latvijā reklāmai ir nozīme?
— Sabiedrisko attiecību komanda, kas strādā ar mākslinieku, ir milzīga mašinērija un patiesībā neatņemama un svarīga mākslinieka ikdienas sastāvdaļa. Mākslinieki ir skatuves cilvēki, un viņu darbība neaprobežojas tikai ar mirkli uz skatuves. Tas ir arī dzīvesveids. Ne tikai mākslinieki algo šādus speciālistus, lai vairotu savu popularitāti.
Pirms pāris gadiem manam vīram piedāvājumu izteica kāda Vācijas publisko attiecību aģentūra. Vestards no šādas iespējas atteicās. Nevaru vienprātīgi atbildēt — ir vai nav tas vajadzīgs. Es nealgoju speciālistu, ja iedomājos ideālu pasauli, tajā mūsu darbi runātu par mums. Pasaulē sabiedrībā pazīstami cilvēki bieži kļūst arī par viedokļu līderiem. Būsim godīgi, nereti tā notiek ar cilvēkiem, kuriem nevajadzētu par tādiem kļūt. Pasaules vēsturē ir daudz tādu piemēru, diemžēl šāda tendence valda arī pašlaik.
Bez līgumsaistībām
— Varbūt latviešu iedzimtā kautrība ir īpašība, kas skatuves cilvēkam traucē?
— Daudz par to esmu domājusi. Man noteikti. To varu atklāti atzīt. Ja vērtējam dziļāk šīs īpašības negatīvo pusi, tad tā man ir traucējusi veidot spožāku karjeru. Kādā intervijā jau teicu — ja par savu augstāko latiņu operā ņemtu Mariju Kallasu, tad man muzikālās karjeras nekad nebūtu bijis. Vienmēr būs kāds, kas sasniedzis vairāk. Lielākā daļa pasaules dziedātāju nekad nav dziedājuši uz “La Scala” skatuves, bet vai tāpēc teiksim, ka šie cilvēki nav mākslinieki?
Nevienam manā ģimenē karjera nav bijusi pašmērķis. Manā dzimtā nekad nav bijis mākslinieku, mūziķu — no kurienes lai tas rastos manī? Vecāki man nekad nav uzspieduši karjerismu. Šī vārda pozitīvajā nozīmē man karjerisma pietrūcis, lai es dziedātu pasaules lielākajos teātros. Šis nav nepārprotams jautājums. Varbūt netiekšanās pēc pasaules līmeņa karjeras manī saglabājusi kādas man vajadzīgās garīgās vērtības? Nezinu. Manī nav divsejainības — kāda esmu uz skatuves, tāda arī dzīvē. Cilvēciskās laimes faktors man vienmēr bijis vissvarīgākais. Esmu laimīga un ilgus gadus esmu cerējusi uz harmoniju savā dzīvē. Lai nekā man netrūkst un nekā nav par daudz. Lai viss ir līdzsvarā. Lai nebūtu jādzīvo uz čemodāniem ārzemēs viesnīcās, neredzot savu ģimeni, neatbraucot uz Neretu mēnešiem vai pat gadiem ilgi. Ir bijuši piedāvājumi no Latvijas un Igaunijas opernamiem, bet līdz šim esmu izvairījusies no līgumsaistībām. Mani biedē rutīna — gan uz skatuves mākslinieciskajā jomā, gan mājas dzīvē. Līgumsaistības uzliek citus pienākumus, citu dienas režīmu. Man ir svarīgi mākslā justies brīvi, nevis būt saistītai ar birokrātiju. Tajā pašā laikā man ir pietiekami spēcīgs raksturs, lai, būdama brīvmāksliniece, nepalaistos slinkumā, precīzi saplānotu darbu grafiku, nenodarītu pāri savam instrumentam — balsij.
— Vai vari atcerēties konkrētu brīdi, kad saprati — būšu operas dziedātāja, nevis, piemēram, ārste, skolotāja?
— Tas notika ļoti vēlu, varbūt pat pārāk vēlu. Domāju, manu profesionālo izaugsmi noteikti ietekmējis arī fakts, ka ilgus gadus neesmu bijusi īstajā laikā, vietā, ar īstajiem cilvēkiem. Nevienu tajā nevainoju, tādi bija apstākļi. Lauku bērns lauku skolā 90. gados — krīzes un pārmaiņu laikā visā valstī. Vecākiem fiziski nebija iespējas izvadāt mani uz mūzikas skolu Jēkabpilī vai Aizkrauklē. Biju aktīvi nodarbināta skolā Neretā. Tajā pašā laikā, ja vajadzētu uzrakstīt “Ideālās bērnības rokasgrāmatu”, ko novēlēt jebkuram pasaules bērnam, es tādu noteikti varētu sarakstīt. Izaugu idilliskajā, man pasaulē vismīļākajā vietā — Neretā. Pāri pagalmam dzīvoja mana omīte un vectēvs. Te joprojām dzīvo mani vecāki, krustvecāki un citi man tuvi cilvēki. Te ir manu senču atdusas vietas. Tas manī kā bērnā atstāja dziļu iespaidu. Neatceros nevienu garlaicīgu, lietainu bērnības dienu. Manas bērnības vasaras bija karstas un saulainas, ar dzidrajiem āboliem, visu dienu pie upes kā Jaunsudrabiņam — ar makšķeri. Makšķerēt varētu no agra rīta līdz vēlam vakaram. Tā bija kā meditācija. Zivis arī ļoti labi ķērās.
Labs lēmums
— Tu ikdienā dzīvo...
— Vecmokās, Tukuma novadā.
— Vairākas operas mākslinieces savu dzīvesvietu izvēlējušās ārzemēs. Varbūt, ja sevī auklētu sapni par karjeru, būtu vieglāk pārcelties uz dzīvi, piemēram, Itālijā? Tik ļoti nepiesietu sirdi Neretai.
— Tā gluži nav, ka nevēlējos. Joprojām vēlos plašāku karjeru, koncertēt ārzemēs. Tas būtu negodīgi, muļķīgi, un neviens, kas šo lasīs, neticēs, ka es negribētu dziedāt “La Scala”. Protams, ka gribu. Ja sirsnīgi iesmejam, tad varu atzīt, ka vecāki Neretā, mājas un ģimene Vecmokās, tas viss mani ir tā mīļi “piesējis” Latvijai. Te es jūtos vislaimīgāk. Piecarpus gadus dzīvoju un strādāju Oslo. Toreiz bija tā, ka visu dienu gaidīju vakaru, kad varēšu sazināties ar ģimeni Latvijā. Ja ilgstoši jādzīvo ar šādām sajūtām, tad skaidrs, ka nav kaut kas kārtībā. Lēmums atgriezties no Oslo Latvijā ir viens no labākajiem pieņemtajiem lēmumiem manā dzīvē, kuru ne mirkli neesmu nožēlojusi. Pateicos Dievam, ka man nāca šī apskaidrība.
Baudīt katru dienu
— Saprotu, ka tev nav konkrētas lomas, izrādes, pēc kuras tiecies.
— Tāds vienas lomas uzstādījums ļoti ierobežo un var sagādāt vilšanos. Tiekšanās pēc viena sapņa saistās ar lielām ekspektācijām. Gan privātajā, gan profesionālajā dzīvē šāda tiekšanās var beigties ar lielu vilšanos. Tāpēc negribētu visu mūžu tiekties uz vienu lomu vai vienu teātri un mūža nogalē izjust rūgtumu, ka nav izdevies kaut kas. Tāpat arī ikdienas dzīvē negribu cerēt uz kādu lielo laimi. Tā vietā gribu baudīt katru dienu — piepildīti un laimīgi. Lai katra diena ir lielā laime, un tad visa dzīve būs tāda. Tas pats ar lomām. Manā repertuārā ir 16 operu lomas, un esmu priecīga par to, ka ir šī daudzveidība. Nevaru iedomāties visu mūžu spēlēt vienu lomu, dzīvot kādā rāmītī, kas mani ierobežo. Tas ir arī iemesls, kādēļ pēdējos gados manī ir radusies pastiprināta interese par seno mūziku — baroka un renesanses laika darbiem. Tas ir plašs un ļoti attīstāms lauciņš, kurā ir, ko meklēt, piedāvāt klausītājiem.
— Daudziem opera ir vienlīdzīga ar vārdu “garlaicīgs”, citiem — ar kaut ko dārgu un neaizsniedzamu. Tomēr mana pārliecība ir — māksla cilvēku dara labāku, un tāpēc tā jārāda pēc iespējas plašākam cilvēku lokam.
— Māksla ir radīta galmos, un no pirmsākumiem tā ir bijusi elitāra. Savulaik tai tērēts, varbūt pat neapdomīgi, ļoti daudz naudas uz vienkāršās tautas rēķina. Savukārt mūsdienās mēs, vienkāršie cilvēki — es, tu —, varam braukt uz šīm pilīm, baudīt mākslu, ko kāds savā laikā ir pasūtinājis, radījis, kolekcionējis. Ja toreiz mākslu atstātu tautas ziņā, nevienā no tās jomām nekas tāds nebūtu radies, saglabāts līdz mūsdienām. Nesaku, ka mākslai mūsdienās jābūt elitārai, bet tajā pašā laikā tā nevar būt izklaide. Mākslas uzdevums nav padarīt cilvēku labāku. Man šķiet, ka jebkuras mākslas mērķis ir raisīt cilvēkā domāšanu. To savukārt daudzi nevēlas darīt. Ja cilvēkam ir darbs dienā un televizors vakarā, tas nozīmē, ka visu dienu ir domāts, darīts un vakarā gribas “atslēgties”, nedomāt, saņemt vienkāršu, lētu, ātri pieejamu, ņirbošu izklaidi. To sniedz televīzija. Aizejot uz akadēmiskās mūzikas koncertu, izrādi, apmeklējot mākslas galeriju, lasot vērtīgu, saturīgu grāmatu, — tas viss liek cilvēkam domāt. Bet cilvēks nevēlas domāt, jo tas ir traucējoši, nogurdinoši, tas nav atslābinoši. Cilvēks negrib iet pēc koncerta mājās un justies kā pēc darba. Varbūt mūzika viņam bijusi par sarežģītu, operas sižets bijis pārāk moderns, norādījis uz cilvēka paša nepilnībām. Tas ir iemesls, kādēļ daudziem tuvāks būs izklaides žanrs, estrādes mūzika.
— Neretas luterāņu baznīcā bija “Trio Angelicus” koncerts. Kā radās šāds trio, un kāpēc tajā esi tu?
— Sondra Lejmalniece (flauta), Ieva Šablovska (arfa) un es bijām kursabiedres Mūzikas akadēmijā. Trio ir kopīgs projekts, kas sākās nejauši. Prezidenta Andra Bērziņa prezidentūras laikā mani uzaicināja dziedāt Rīgas pilī kādā vēstnieku pasākumā, bet tajā laikā tur nebija klavieru, un man bija izaicinājums — atrast mūziķu sastāvu, lai kopā va-
rētu muzicēt. Vienojāmies, ka arfa ir brīnišķīgs instruments, kas pēc savām iespējām ir ļoti līdzīgs klavierēm. Pieaicinājām klāt flautisti, un šāds formāts guva lielu atzinību, vēlāk uzstājāmies daudzviet Latvijā. Otrs koncerts, vēl ne kā “Trio Angelicus”, bija Latvijas Dabas muzeja jubilejā. Pēc tā sapratām, ka jādibina kameransamblis un jāveido koncertprogrammas. Esam sniegušas koncertu “Latvijas Radio 3 Klasika”, ko arī ierakstīja. Latvijas simtgadei tapusi programma “Latvijas Dvēseles dziesmas”, kam vairākiem komponistiem Latvijā pasūtināti jaundarbi. Pagājušajā gadā trio bija skaista Ziemassvētku programma. Tajā dziedājām populāro skaņdarbu “Panis Angelicus” (tulk. — “Eņģeļu maize”). No šīs dziesmas aizguvām nosaukumu, jo soprāna balss, arfa un flauta mums šķita ļoti eņģelisks salikums. Arī renesanses laika mākslā bieži redzami eņģelīši ar arfām un flautām.
— Vai tuvākajā laikā neretiešiem, tuvākās apkaimes cilvēkiem vēl būs iespēja dzirdēt tevi, trio?
— Diemžēl nē, jo koncerti jau saplānoti arī nākamajam gadam. Šogad novembris un decembris ir tik aizņemti kā vēl nekad. Novembrī man arī jāatgriežas studentu rindās, jo pašlaik studēju 2. kursa maģistrantūrā Senās mūzikas katedrā. “Māmiņas atvaļinājuma” dēļ studijas uz gadu esmu pārtraukusi, tomēr nākamgad būtu jāaizstāv maģistra diplomdarbs un studijas jāpabeidz. ◆
Pieturzīmes
◆ Latviešu operdziedātāja Elīna Šimkus ieguvusi bakalaura grādu operdziedāšanā Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijā un maģistra grādu izpildītājmākslā Norvēģijas Mūzikas akadēmijā Oslo.
◆ 2011. gadā kļuvusi par VII Starptautiskā Klaudijas Taevas konkursa jaunajiem operdziedātājiem laureāti.
◆ Dziedājusi Violetas lomu Verdi operā “Traviata”, Mikaelu Bizē operā “Karmena , Atalantu Hendeļa operā “Kserkss” un Damonu operā “Akīds un Galateja”, Lizu Bellīni operā “Mēnessērdzīgā”, Marfu Rimska-Korsakova operā “Cara līgava”, Karolīnu Čimarozas operā “Slepenās laulības” un Amintu Mocarta operā “Gans karalis”.
◆ Kā viessoliste dziedājusi opernamos Francijā, Igaunijā, Lietuvā, Polijā, Norvēģijā, Dānijā, Krievijā, Kanādā, Spānijā, Ukrainā un Vācijā.
Kategorijas
- Reklāmraksti
- Afiša
- Balles
- Izstādes
- Koncerti
- Teātris
- Citi pasākumi
- Sporta pasākumi
- Laikraksta arhīvs
- Foto un video
- Veselība
- Vaļasprieks
- Lietotāju raksti
- Latvijā un pasaulē
- Dzīve laukos
- Izglītība
- Operatīvie dienesti
- Novadu ziņas
- Aizkraukles novadā
- Jaunjelgavas novadā
- Kokneses novadā
- Neretas novada
- Pļaviņu novada
- Skrīveru novadā
- Vecumnieku novadā
- Viesītes novadā
- Sports
- Viedokļi/Komentāri
- Statiskas lapas
- Pazudis/atrasts
- Abonēšana
- "Staburaga" projektu raksti
- Kultūra