Cik pozitīvs bija “Positivus”?

www.staburags.lv

2018. gada 27. jūlijs 17:06

730

Vērtē Līga Sudare, skolotāja

Jau 12 gadus Salacgrīva ir mājvieta lielākajam pašmāju festivālam “Positivus”. Arī šogad no 20. līdz 22. jūlijam te pulcējās tūkstošiem viesu no Latvijas un citām zemēm, lai baudītu ne tikai plašu muzikālo programmu, bet arī skatītos filmas, piedalītos dažādās atrakcijās, smietos un ballētos līdz rīta gaismai. Izklausās jau ļoti skaisti, bet vai pieredze šādos festivālos tiešām vienmēr ir tikai pozitīva?
Pirms deviņiem gadiem, kad pirmo reizi apmeklēju mūzikas festivālu “Positivus” Salacgrīvā, stingri sev nosolījos uz turieni nekad vairāk nedoties, jo milzīgās ļaužu masas, mūžīgās rindas, grūstīšanās, spaidīšanās un kakla staipīšana, lai kaut ko ieraudzītu, man nesagādāja nekādu prieku. Tomēr, uzzinot, ka šogad festivālā būs iespēja vērot mana iecienītākā mūziķa Nika Keiva un grupas “The Bad Seeds” koncertu, nācās savilkt jostu, lai atļautos biļeti, un sakost zobus, lai pārkāptu sev doto solījumu.

Festivāla biļete divām dienām maksāja 70 eiro, lētākais transports līdz Salacgrīvai — sabiedriskais autobuss — četri eiro 70 centi, atpakaļ (svētdienas naktī ap vieniem) gan tikai ar taksi (ja nokavēta ekspresautobusa biļetes iegāde par 10 eiro vai nav savas mašīnas) — četratā līdz Rīgai tas izmaksāja 60 eiro, tātad 15 eiro no katra. Lētākais ēdiens festivāla teritorijā — pieci eiro, bet mazā pudelīte ūdens — 1,50 eiro (ne savu ūdeni, ne ēdienu vai alkoholu ienest nedrīkstēja). Vēl pie izmaksām būtu jāpierēķina nakšņošana (vismaz 20 eiro), taču es un mans draugs nolēmām riskēt — ar saviem guļammaisiem un matracīšiem atradām klusu vietu pie kādas priedes un salīdzinoši jauki pārlaidām nakti, ja neskaita to, ka mums rīta gaismiņā gandrīz nozaga visas somas. Atradām arī citus veidus, kā ekonomēt — piemēram, ēdām ārpus festivāla teritorijas, pamanījāmies cauri ieejas kontrolei ienest savu “kontrabandu” — divas sviestmaizes un banānu. Ja būtu bijusi iespēja un vēlme šķiesties ar naudu, tad to festivālā varētu izdarīt pavisam oriģināli, apmeklējot “paaugstināta komforta” labierīcības par diviem eiro. Varbūt tur bija zelta pods vai arī fonā klavieres spēlēja kāds pazīstams mūziķis?
Sarēķinot visus izdevumus, pavisam likumsakarīgs šķiet jautājums — vai tiešām “Positivus” ir tā vērts? Nu nav jau patiesībā, un gudri ir tie cilvēki, kuri uz turieni šogad nebrauca. Tādu ir bijis pietiekami daudz — salīdzinot ar iepriekšējo reizi, kad te biju, par ļaužu masām nebija jāuztraucas — rindu principā nebija, pat enerģiskās grupas “Prodigy” laikā bija iespējams diezgan brīvi pārvietoties cauri ļaužu pūlim, uz dienas koncertiem (piemēram, “Imka. Shipsea. Nepāriet”, Nastavševs un grupa “Ezeri”, “Nesen” u. c.) pulcējās vien maza saujiņa klausītāju. Arī vietējā iedzīvotāja, kas par trim eiro piedāvāja telšu pilsētiņas apmeklētājiem siltu dušu, atzina, ka tik maz cilvēku festivālā vēl nekad nav bijis. Lai gan festivāla organizatori ļoti izvairīgi komentē apmeklētāju skaitu šogad, tiek norādīts, ka sestdien festivālu esot apmeklējuši apmēram 15 tūkstoši, citus gadus šis skaitlis ir bijis divreiz lielāks.

Mani, protams, ļoti iepriecināja, ka apmeklētāju nav daudz, jo es mierīgi varēju baudīt siltās dienas un dažādos koncertus, īpašā “Positivus” lietotnē sekojot līdzi, cikos un kur notiek kāds pasākums, piemēram, “Satori” organizētie literatūras lasījumi vai “Comedy Latvia” smieklu stunda. Pilnībā noskatījos vienu filmu kino teltī, kas piedāvāja gan jaunākas latviešu, gan ārzemju filmas, izpeldējos un varēju pat pagulēt šūpuļtīklos starp priedēm, kas brīnumainā kārtā nebija aizņemti. Mans paziņa, kas nav no Latvijas, bija ļoti pārsteigts, cik mierīga tauta mēs esam — no vienas puses, neviens nekur nebļaustījās, nevārtījās un netrakoja, bet, no otras puses, lielākoties arī draudzēties ar citiem nevēlējās. Katrs savā kompānijā mierīgi atpūšas, dejo, tikai viegli ritmā kustinot galvu, un sarunās ar svešiniekiem neiesaistās. Protams, pieļauju, ka telšu pilsētiņā, kur pārsvarā nakšņoja jaunieši “tā ap 20”, ballīte sita augstu vilni no rīta līdz vakaram...
Bet nu par pašu galveno — austrāliešu mūziķa Nika Keiva un “The Bad Seeds” koncerts aizslaucīja visu līdzšinējo pieredzi par to, kas ir labs vai lielisks koncerts. Tas bija notikums, ko grūti aprakstīt, jo līdzpārdzīvojums paķēra līdzi un noveda līdz asarām pat tos koncerta apmeklētājus, kuri pirms tam Keiva mūziku nebija klausījušies. Katra dziesma bija stāsts, kas tiek izstāstīts it kā pirmo reizi un ļoti personīgi. Mūziķis nebaidījās no publikas, viņš sniedza cilvēkiem rokas, pastaigājās starp mums, ļāva, ka viņam pieskaras, taču tas viss bez augstprātības un ļoti vienkārši. Tiesa gan, apsardzei pēc šī koncerta noteikti ir sirmi mati, jo grūti apsargāt kādu, kas neredz apkārt nekādus draudus. Ja līdz šim, lai arī cik krāšņs vai emocionāls būtu bijis koncerts, es tomēr vienmēr esmu palikusi kā skatītājs no malas, tad šajā koncertā bija sajūta, ka tas — mūzika, enerģijas apmaiņa, mīlestība — NOTIEK ar mani. Tā ir ļoti īpaša sajūta, kas nav pazudusi vēl joprojām, tāpēc Nika Keiva un “The Bad Seeds” koncerts atsver katru iztērēto centu, un no “Positivus” devos prom tikai ar pozitīvām emocijām.

Staburags.lv ARHĪVS

Cik pozitīvs bija “Positivus”?

Kategorijas