Pašvaldība pensionāri jubilejā neatceras, bet par 15 centimetriem garu zāli atsūta draudu vēstuli
“Redz, kā krievi mani atcerējās 80 gadu jubilejā, bet mana pilsēta gan ne, kaut šeit esmu nodzīvojusi un nostrādājusi 60 gadu,” saka mana paziņa, kurai nesen apritēja 80 gadu. Krievus viņa pieminēja tāpēc, ka ir atraitne un saņem pusi no vīra, kara veterāna, ar kuru gredzenus mija krietnā pusmūžā, pensijas. Un grūti bija saprast, par ko viņa vairāk priecājas — par krāšņo atklātni vai naudas balvu. Arī Pāvels vairāk nekā 60 gadu nostrādāja vienā un tajā pašā pilsētā, viņš bija atzīts mūrnieks, vairākkārt viņa ģīmetne bija goda dēlī, kopā ar sievu nodzīvoja vairāk nekā 50 gadu, uzaudzināja divus bērnus. Viņš nekad nebija nevienā partijā, mācēja runāt vairāk ar savu darbu nekā muti. Tas bija cilvēks, kuram nebija augstākās izglītības, bet viņa iekšējā inteliģence bija pārāka par tiem, kuriem tādas ir trīs. Viena pēc otras aizritēja viņa apaļās jubilejas, un nevienam no pašvaldības, kura bija pāris soļu attālumā no viņa mājas, neienāca prātā kādreiz ienākt un pateikt paldies cilvēkam par krietni pavadītu mūžu. Viņš jau to nepārdzīvoja, jo dzīvoja saskaņā ar sirdsapziņu. Vien sieva to nekādi nespēja saprast. Varbūt tāpēc, ka māsa no kaimiņpagasta vai trīs reizes zvanīja, lai vēl un vēlreiz pastāstītu, kā viņu apaļajā jubilejā sumināja vietējā pašvaldība. Un ne jau par dāvanu viņa priecājās, bet par to, ka viņa jutās kā savējā, kā pagastam piederīgā. Lai gan daudzās pašvaldībās darbojas dažādas komitejas, komisijas un vēl visādi dienesti, cilvēks, kurš vairs nav aktīvajā darba vidē, ir nulles vērtībā. Ak jā, viņu atcerējās gan, kad, piemēram, Pāvels bija aizgājis aizsaulē un atraitnei dārzā zāle bija izaugusi garāka par 15 centimetriem. Viņa saņēma tādu draudu vēstuli, teju vai izdarījusi smagu noziegumu, un viņa nespēja nomierināties ilgāku laiku.
Kāpēc es to rakstu? Tāpēc, ka simtgades priekšvakarā gandrīz katrs pasākums notiek par godu Latvijas simtgadei! Un nauda šķīst pa labi un kreisi. Bet Latvija jau esam mēs! Tiek runāts par piederību savai valstij, novadam, pagastam. Taču piederības apzināšana sākas jau pavisam no mazām lietām. No pavisam parastām, ikdienišķām. Un visvairāk par Latvijas simtgadi mēs esam pateicīgi cilvēkiem ar krietnu gadu nastu. Viņi taču iznesuši tās lielāko smagumu. Atcerēsimies viņus, arī dzīvus esot, nevis vien kapusvētkos, uzliekot uz kapa kādu puķīti!
Kategorijas
- Reklāmraksti
- Afiša
- Balles
- Izstādes
- Koncerti
- Teātris
- Citi pasākumi
- Sporta pasākumi
- Laikraksta arhīvs
- Foto un video
- Veselība
- Vaļasprieks
- Lietotāju raksti
- Latvijā un pasaulē
- Dzīve laukos
- Izglītība
- Operatīvie dienesti
- Novadu ziņas
- Aizkraukles novadā
- Jaunjelgavas novadā
- Kokneses novadā
- Neretas novada
- Pļaviņu novada
- Skrīveru novadā
- Vecumnieku novadā
- Viesītes novadā
- Sports
- Viedokļi/Komentāri
- Statiskas lapas
- Pazudis/atrasts
- Abonēšana
- "Staburaga" projektu raksti
- Kultūra