Ar “kārlīti” no Rīgas uz Lubānu

2018. gada 27. jūlijs 00:00

397

Garlaicīgu mūsdienīgu mašīnu plūsmā ielās vai pa šoseju noteikti nepamanītas nepaliek pagājušā gadsimta vidū radītās. Noapaļotas, neierastas formas, mazs uzsvars uz aerodinamiku, lielāks uz radiatora resti, spārniem, no pārējā korpusa atsevišķi izvirzītiem lukturiem. Tāpēc, braucot pa Rīgas—Daugavpils šoseju, acīs iekrita gaiši brūns moskvičs. Satiksmes plūsma virzījās ar 90—100 km/h ātrumu, bet šis auto acīmredzami lēnāk.

Arni Dāboliņu un viņa 401. moskviču “noķēru” Liepkanos, netālu no Pļaviņām, kad viņš ceļā uz Lubānu pusdienas pauzē pusstundas atpūtu deva gan sev, gan 65 gadus vecā “kārlīša” motoram.
Arnis ir diplomēts būvinženieris. Viņš stāsta, ka bērnībā mašīnas ļoti patikušas, bet tēvam nē. Izaudzis un piepildījis bērnības sapni. Savukārt Arņa dēls gājis sava vecātēva pēdās un par automašīnām neinteresējas. Neredzot tajās nekādu vērtību.
Vācu mašīna
ar krievu elektrību
Ceļš no Rīgas līdz Lubānai ir nogurdinošs, un Arnis saka — būtu labi, ja ceļā gadītos stopētājs, vismaz būtu, ar ko parunāt. Viņš arī stāsta gadījumu, kas noticis šajā dienā. Braucis pa smilšainiem Rumbulas ceļiem un saticis kādu meiteni, kura ar Audi bija ierakusies smiltīs tā, ka motora panna uzsēdusies un auto nekust no vietas. Lai nenonāktu līdzīgā situācijā, Arnis “kārlīti” nogrieza no meža ceļa, iebrauca mežā, pilnīgā bezceļā, un apbrauca nelaimīgo Audi. Ne velti šādi auto kara laikā bija armijas aprīkojumā — tanku bataljona izlūku mašīna. Patiesībā “kārlītis” ir tas pats Opel Kadett, Vācijā ražots kopš 1938. gada. 400. sērijas moskvičs ir tas pats “kadets” tikai Padomju Savienībā elektroniku tam ielika no tā saucamās “polutorkas” jeb Gaz— AA. Vēlāk, piecdesmitajos gados, krievi to izdomāja modernizēt, pielika pārnesumkārbas sviru kā Amerikas automašīnām — pie stūres. Mainījās vēl dažas nianses — aizmugurē divrindu gultņus aizstāja ar vienrindas utt.
Interese par “kārlīti” Arnim radusies līdz ar mājas iegādi mammai. Līdz nonākt pie braucošas automašīnas, iegādāti četri vraki, no kuriem vienam, 400. sērijas, bija dokumenti, tāpēc tas restaurēts līdz galam. Vēlāk pieķēries 401., bet, vācot kopā detaļas, sapratis, ka “kārlīša” vietā jāmeklē opelis. Arī tāds atrasts Latvijā, Ogrē. Stāvējis zem klajas debess, burtiski ieaudzis kokos, un, lai mašīnu atbrīvotu, kokus nācās nozāģēt un pat nojaukt līdzās esošo šķūnīti.
Iepriekš no Rīgas uz Lubānu braucis ar 412. moskviču, bet šoreiz nedaudz vecāku — 1953. gadā ražotu 401. sērijas. Līdz tam tālākais brauciens tam bijis Rīga—Rūjiena, kur auto arī atrada un salika no jauna kopā. 401. moskvičs stāvējis kādā viensētā Rencēnos. Dažas detaļas mašīnai ir pievienotas, piemēram, pagrieziena rādītāji, kā oriģinālajā auto versijā nebija vispār. Lai gan satiksmē varētu piedalīties bez tiem, pagriezienu rādot ar roku caur logu. Mainīts arī dzinējs, ieliekot modelim atbilstošu. Oriģinālajam dzinējam nepieciešams kapitālais remonts.
Pa Rīgas—Daugavpils šoseju brūnais “kārlītis” brauca apmēram ar 80 km/h ātrumu. Vai iespējams braukt ātrāk? Arnis teic, ka noteikti, tikai tad sākas problēmas ar dzesēšanas sistēmas spiedienu. Tas turpinās palielināties, un dzesēšanas šķidrums izspiežas motora telpā.
Uz copi šķūnī
Līdz šim neviens brauciens nav bijis pilnīgs fiasko. Gadās pa mazai ķibelei, bet tās visas ir novēršamas uz vietas saviem spēkiem. Piemēram, iesākumā autiņš braucot pēkšņi varēja noslāpt. Atklājās, ka vainīgi bija apsūbējušie aizdedzes atslēgas kontakti. Nācās likt jaunu aizdedzes atslēgu — no GAZ. Kopš maiņas šādi gadījumi vairs neatkārtojās.
Pēc trīs gadu ekspluatācijas parādījās problēma — braucot dzinējs uzkarsa un noķīlēja. Meklējot vainu, Arnis nonāca līdz benzīna sūknim. Tajā ir ļoti smalki vārsti, kas pamazām apauga ar benzīna nosēdumiem. Attiecīgi dzinējs saņēma vājāku degvielu, no šāda degmaisījuma ātri uzkarsa un iesprūda ieplūdes vārsti. Dzīvē no malas tas izskatījās tā, ka kalna galā no izpūtēja nāca zili dūmi un auto apstājās. Nācās gaidīt, kad motors atdzisīs, liet virsū ūdeni. Vēlāk degvielas padeves mehānismā daļu detaļu aizvietoja no volgas dzinēja un problēma beidzās. Trešā lielā problēma saistījās ar akumulatora uzlādēšanu. Braucot tā vietā, lai uzlādētos, tas turpināja izlādēties. Nācās mainīt ģeneratoru un pielabot releju bloku, jo arī tas mēdza niķoties un attapās pēc sitiena ar pirkstu pa korpusu.
Nekad nav bijušas problēmas ar ritošo daļu. Lai to laikus remontētu, Arnim garāžā sakrāta pamatīga rezerves daļu kaudze — tilti, pārnesumkārbas. Daudzas no detaļām ir nelietotas, kā tikko no rūpnīcas, eļļainos papīros ietītas. Tāpat laika gaitā sakrāts vismaz ducis dzinēju.
Lai cik paradoksāli izklausītos, detaļas šai mašīnai principā nepērkot. Parasti tās it kā pašas atrod Arni. “Tāpat kā tu tagad pienāci pie manis, tā mani atrod tie, kuriem nav, kur likt garāžas saturu. Savā žargonā to saucam par “copi”. Dažreiz ejam kopā vairāki copmaņi — kam mājās žigulis, kam volga. Dodamies uz šādu garāžu un vācam visu, kas kuram interesē. Mašīnu vairs nav vai arī cilvēku, kas ar tām brauktu, vairs nav, bet detaļas palikušas un tās jāliek lietā. Reiz manās rokās tika DOSAAF priekšnieka šķūnis — pilns ar jaunām “kārlīša” detaļām. Toreiz cilvēki krāja šādas lietas, domādami, ka tās būs nepieciešamas visai viņu dzīvei,” stāsta Arnis.
Arī 1953. gadā ražotam auto nepieciešama tehniskā apskate, kas nav piemērojama tikai pirmskara automašīnām. Tomēr, ņemot vērā jau tā ilgo mašīnas mūžu, tā ik pa laikam esot jāpārbauda, tajā skaitā jānoregulē bremžu darbība. Šāda gada moskvičam ir ļoti specifisks riepu izmērs, un gadījumos, kad tās jāmaina, var izlīdzēties ar moderno automašīnu rezerves riteņiem, kas ir tikpat šauri. Riepas iespējams iegādāties arī Vācijā, kur joprojām darbojas rūpnīcas, kas izgatavo detaļas tik seniem spēkratiem. Tāda riepa maksā 100 eiro gabalā.
Bail no lietus
Laikā, kad “kārlīti” ražoja, Padomju Savienībā pārdošanā bija 66. markas benzīns. Vāciešiem tajā laikā — 76. markas, un tādu pēc instrukcijas vajadzētu arī šim dzinējam. Tā kā tas nav iespējams, nācies pārregulēt aizdedzi, tajā skaitā izplūdes vārstus, lai lietotu mūsdienīgo 95. markas benzīnu.
“Visus remontdarbus var veikt mājas apstākļos,” apgalvo Arnis. Lielā ņemšanās ap dzinēju notiek ziemā, līdzīgi kā motociklistiem. Vasarā mašīnu intensīvi ekspluatē. Protams, vienmēr jādomā soli uz priekšu: ja gaidāms lietus, braucienam jāizvēlas cita mašīna — 412. moskvičs. Lielākā problēma tik vecām automašīnām ir gumijas detaļu, blīvējumu sadrupšana. Arī tas ir viens no iemesliem, kādēļ lietus laikā pārvietošanās ar 60 gadu un vecākām mašīnām rada diskomfortu, jo ūdens nonāk salonā caur logu, durvju malām, un galvenā problēma ir rūsa.
Tā kā brūnajam ‘‘kārlītim’’ augustā nepieciešama tehniskā apskate, jautāju Arnim, kā CSDD puiši vērtē šādu antikvariātu? “Tāpat kā jebkuru citu auto. Bremzēm, lukturiem jābūt kārtībā, izplūdes gāzēm jābūt normā. Nianse ir drošības jostas — tām nav jābūt, jo šajā modelī oriģināli nav iebūvētas. Pagājušā apskatē aizrādīja par aizmugurējo bremžu lampiņas stikliņu, kas bija par daudz izbalējis.” Ierīkotas arī papildu bremžu lampas, jo mazo mašīnīti ar standarta mazajiem lukturīšiem uz lielceļa varētu arī nepamanīt. Visgrūtāk esot braukt pa Rīgas apvedceļu, kur liela daļa brauc, vairākkārt pārkāpjot atļauto braukšanas ātrumu. Toties ļoti labi pārvietoties Rīgā, pa Valdemāra, Čaka ielu, kā arī Juglā, Berģos, kur vidējais braukšanas ātrums ir ap 50 km/h. Līdz ar 70 km/h būtiski pieaug degvielas patēriņš.
Paēdis pusdienas, Arnis noņem mitro lupatu no dzinēja, kas visu pārtraukuma laiku to papildus dzesējusi, aizver motora pārsegu. Ik pa laikam kāds no “Liepkalnu” apmeklētājiem aprunājas, nofotografē un uztaisa pašbildi ar “kārlīti” fonā. “Ja kas, zvani, sarunāsim, pavizināšu,” saka Arnis un stūrē tālāk. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Ar “kārlīti” no Rīgas uz Lubānu

Kategorijas