Cīņas sporta veidu treneris Mihails Šabarovs no Aizkraukles: "Atvedot bērnu uz nodarbību, vecāki lūdz viņu “padarīt par cilvēku”"

2018. gada 25. jūlijs 12:29

1078

Cīņas sporta veidu treneris Mihails Šabarovs no Aizkraukles: "Atvedot bērnu uz nodarbību, vecāki lūdz viņu “padarīt par cilvēku”"

Bērni ir vispatiesākie. Cīņas sporta veidu treneris Mihails Šabarovs no Aizkraukles spējis iekarot daudzas mazās sirsniņas. Viņš ir tiešs, apveltīts ar labu humora izjūtu, emocionāls un patiess. Tieši atklātība un spēja komunicēt kā vienlīdzīgiem Mihailu dara par lielisku treneri. Viņa nodarbībās audzēkņi gūst ne tikai cīņas mākslas iemaņas, bet iemācās būt patstāvīgi un pārliecināti par sevi.

Lai saprastos, jākļūst bērnišķīgam

— Cīņas māksla ir pārņēmusi jūsu dzīvi. Kā tas sākās?

— Sešu gadu vecumā sāku apmeklēt cīņas mākslas nodarbības pie trenera Ērika Meirāna. Aizkraukles klubs bija viens no spēcīgākajiem valstī. 2015. gadā treneris nomira. Pēc atvadu ceremonijas kapos pie manis pienāca tā laika sambo cīņas federācijas prezidents un piedāvāja atjaunot skolu, turpinot Ērika Meirāna iesākto. Jādomā nebija, piekritu acumirklī. Kopā ar Vitāliju Savicki un Nikolaju Sokolu dibinājām biedrību un atvērām trenera Ērika Meirāna vārdā nosaukto cīņas klubu “Olimp”. Darbojamies jau trešo gadu. Kā treneris vēlos, lai mani audzēkņi izaug par čempioniem. Lai mans vārds, tāpat kā trenera Ērika Meirāna vārds, izskan ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā un pasaulē.

— Kuru cīņas mākslas veidu varat izcelt?

— Bērniem labs būs jebkurš cīņas mākslas veids. Augot veidojas mugurkauls, lai tas nostiprinātos un būtu taisns, ir jāstrādā. Cīņas mākslas pamatā ir vingrošana. Bērniem tā palīdz izveidot pareizu stāju. Citos sporta veidos slodze ir uz vienu pusi, tādēļ bērni izaug “šķībi”. Arī dejojot tautas dejas, uzsvars ir uz vienu pusi.

Džudo ir dzīvesveids, kas ievirza pareizā gultnē. Tie nav tikai fiziski treniņi un sacensības. Apmeklējot džudo nodarbības, audzēkņi iemācās rūpēties par savu higiēnu, matiem un nagiem vienmēr jābūt sakoptiem. Formastērpam un zeķēm jābūt tīrām. Citi sporta veidi to nemāca. Ir bērni, kuriem sākumā somu uz treniņiem nes vecāki. Es to nepieļauju. Katram pašam jānes sava soma, savs tērps.

— Vai ir viegli rast kontaktu ar bērniem?

— Katrs bērns ir citādāks. Ir rāmi un paklausīgi audzēkņi, ir arī tādi, kurus, atvedot uz nodarbību, vecāki lūdz “padarīt par cilvēku”. Džudo audzina raksturu, iemāca kontrolēt sevi un ievērot noteikumus. Četri kluba audzēkņi ir bērnudārznieki, vecāki stāsta, ka viņi nav regulējami, nevienu neklausa. Atnākot uz treniņu, viņi mainās. Vecāki smej, ka atstās klubā.

Lai izveidotu kontaktu, jābūt vienā līmenī, jākļūst bērnišķīgam. Viņi visi ir mani audzēkņi, taču ar mazākajiem treniņi notiek rotaļu formā. Tas atšķir labu treneri no slikta — es daru kopā ar bērniem. Lai veidotos atgriezeniskā saite un uzticība, ir daudz jārunā. Audzēkņu sasniegumi ir cieši saistīti ar atmosfēru zālē un savstarpējām attiecībām.

Asaras nav nekas slikts

— Cīņas veidos valda dzimumu līdztiesība?

— Mūsdienās lomas ir mainījušās. Sievietes ir spēcīgākas par vīriešiem. Tas pats vērojams sportā — arī cīņas mākslā. Sacensībās meitenes ir agresīvākas. Treniņu procesā ar meitenēm strādāt ir vieglāk. Viņas uzmanīgi ieklausās katrā vārdā, koncentrējas un izpilda visus norādījumus. Puiši turpretī ir izklaidīgāki, līdz ar to paviršāki.

— Bērni ir psiholoģiski gatavi pieņemt zaudējumu?

— Bērni sacensības uztver ļoti nopietni. Gadās, ka zaudējums tiek uztverts īpaši sāpīgi. Trenerim jāpazīst audzēkņi un jāprot noķert mirkli, kad nepieciešams pieiet klāt, aprunāties un nomierināt. Ir bērni, kuriem nepieciešams atbalsts, savukārt citus aiztikt nevajag. Zaudējumu katrs uztver citādāk. Gadās, ka pārdzīvojums ir tik spēcīgs, ka tiek nobirdināta asara. Mācu, ka raudāšana ir emociju izpausme, tas nav nekas slikts. Arī es raudu. Pat skatoties emocionālu filmu, acis var kļūt slapjas. Raudāšana nav pasaules gals.
Vairākkārt esmu piedalījies sacensībās, lai tikai audzēkņiem pierādītu, ka mani ieteikumi un mācības nav vienkārša mutes virināšana. 2017. gadā startēju Latvijas čempionātā sambo cīņā. Darīju to tikai bērnu dēļ, lai viņi redzētu, ka treneris ir spējīgs praksē izdarīt to, ko māca viņiem. Izcīnīju zelta medaļu. Šī gada janvārī piedalījos Eiropas čempionātā brazīļu džiudžitsu cīņā. Mazliet neizdevās viss, kā cerēts, izcīnīju sudraba godalgu. Medaļu parādīju bērniem. Viņu attieksme uzreiz mainījās. Mans reitings bija cēlies.

— Mūsdienu bērni un jūsu bērnība. Vai ir kas mainījies?

— Tagad modē ir datorspēles un telefoni. Manā bērnībā nekā no tā nebija. Mēs vairāk komunicējām, arī dodoties uz sacensībām, iepazināmies ar visiem un aprunājāmies. Mūsdienās bērni vairs nepazīst savu pretinieku, viņi nelabprāt vēro apkārt notiekošo. Visa uzmanība vērsta zilajā ekrānā. Sliktu piemēru rāda arī pieaugušie, darot to pašu. Nesen ar audzēkņiem bijām sacensībās Daugavpilī, nakšņojām viesnīcā. Pēc sacensībām piedāvāju bērniem iziet laukā, apskatīt pilsētu. Un ko jūs domājat? Viņi nepameta viesnīcas numuru! Tur bija bezmaksas internets. Protams, ja piespiež, viņus var izkustināt, bet pēc pašu iniciatīvas viņi nedosies ārpus savas komforta zonas.

— Kā jūs sevi raksturotu?

— Esmu ļoti komunikabls, man ir viegli rast kopīgu valodu ar jebkuru cilvēku neatkarīgi no stāvokļa sabiedrībā. Esmu prasīgs kā sportā, tā mājas dzīvē. Varbūt tā nav pati labākā īpašība, bet esmu liels pedants. Man patīk tīrība un kārtība sev apkārt. Pats slauku putekļus un mazgāju traukus. Uzskatu, ka telpai, kurā mēs uzturamies un strādājam, jābūt tikpat tīrai aizejot, kā ienākot. Esmu ļoti emocionāls, reizēm pat pārāk. Jūtu līdzi saviem audzēkņiem. Viņi vēl to nesaprot, bet, kad bērni iziet uz paklāja, esmu kopā ar viņiem. Sacensību dienā no uztraukuma zaudēju vairākus kilogramus.

Savulaik, kad startēju spēka trīscīņā, man tika izteikti trīs piedāvājumi dzīvot un pārstāvēt citu valsti — Somiju, Vāciju un Franciju. Tolaik mana atbilde bija nē, paliku uzticīgs dzimtenei. Man patika Latvijas atmosfēra. Ja tāds piedāvājums būtu dažus gadus vēlāk, iespējams, mana atbilde būtu pozitīva. Arī kā cīņas mākslas trenerim man piedāvāja darbu ārzemēs — Anglijā, Skotijā. Atteicos un paliku Aizkrauklē. Tagad man vairs nav atpakaļceļa. Esmu pieķēries audzēkņiem un nespētu viņus pamest. Man ir svarīgi turpināt trenera Ērika Meirāna darbu un būt tik labam trenerim, cik vien tas ir manos spēkos.

Meita — veiksmes talismans

— Kas vēl aizņem laiku?

— Strādāju uzņēmumā “Jeld-Wen”. Nedēļās, kad ir naktsmaiņas, džudo nodarbības vadu septiņas dienas nedēļā, kad dienas maiņas, tad trīs vai četras. Pārējā laikā man palīdz kolēģis. Nesūdzos, spēka pietiek. Darbs “Jeld-Wen” ir naudas pelnīšana, darbs ar bērniem — bauda.

Trenera karjera mainīja manu dzīvi. Neesmu jau tik vecs, varētu vēl uz kādu klubu aiziet padejot, taču tagad vairāk komunicēju ar cilvēkiem no sporta aprindām. Mums ir kopīgas intereses, tagad kopā arī atpūšamies. Nesen atgriezāmies no treneru semināra Daugavpilī.

Pirms 13 gadiem aizgāju uz svaru zāli padarboties, mani ieraudzīja treneris Jurijs Ivaņušins un novērtēja labu esam. Sāku nodarboties ar spēka trīscīņu, esmu četrkārtējs pasaules un Eiropas čempions, kā arī vairākkārtējs Latvijas čempiona titula ieguvējs. Tagad svarcelšana ir otrajā plānā, to daru prieka pēc.

Mans īstais vaļasprieks ir karpu makšķerēšana. Bieži līdzi ņemu savu gandrīz piecgadīgo meitu. Viņa ir mans veiksmes talismans! Mūsu lielākais loms ir nepilnus 14 kg smaga karpa. No pašas zivs viņai bija mazliet bail, jo tā bija viņas augumā. Tā nu dzīvē iznācis, ka meitiņa ar mammu dzīvo ārzemēs. Taču mēs katru dienu sazināmies — runājam pa telefonu un videozvanā. Vasaru pavadīsim kopā. Ģimene man ir svarīga, cenšamies regulāri satikties, priekšroku dodam aktīvai atpūtai, dzīvošanai kempingā. Esmu jaunākais trīs bērnu ģimenē. Bērnībā vasaras pavadīju Jaunjelgavā pie vecmammas. Brālis un māsa bija lielāki un varēja laiku pavadīt pilsētā. Laukos vienmēr bija, ko darīt, līdz Jāņiem visam vajadzēja būt izravētam — īpaši kartupeļiem. Pēc svētkiem varēja mazliet vairāk atpūsties, taču darbi neizsīka. Šis periods veidoja raksturu. Emocionāls biju arī bērnībā. Atminos, trīs vai četras reizes sadumpojos un kājām mēroju ceļu mājup uz Aizkraukli.

— Ar kādu skatu raugāties nākotnē?

— Vēlētos, lai ikviens atrod savu sporta veidu un ievērotu veselīgu dzīvesveidu. Mēs dzīvojam brīnišķīgā laikā, kad mums ir neierobežotas iespējas. Bērnus ar varu nedrīkst spiest darīt to, ko viņi nevēlas. Mūsdienās daudzus jaunos talantus iznīcinājušas treneru ambīcijas par visām varītēm “uz sitiena” izveidot jauno čempionu. Ātri nekas nenotiek. Ja tiek izdarīts pārāk liels spiediens, bērns pārgurst, gūst traumas un izdeg. Patika pret sportu tiek iznīdēta. Es daru visu iespējamo, lai mīlestība pret cīņas mākslu saglabātos un tiktu nodota nākamajām paaudzēm. Vēlos, lai nākotnē pie manis nāk tagadējo audzēkņu atvases. Nākotnē plānojam realizēt jaunu projektu — sieviešu fitnesu ar krišanas apgūšanu un sitienu elementiem. Dāmām ir dažādas vēlmes attiecībā uz sportu — viena vēlas notievēt, cita uztrenēt muskuļus vai apgūt ko jaunu. Vajag pielāgoties un izstrādāt visām interesēm vissaistošāko piedāvājumu.

Staburags.lv ARHĪVS

Cīņas sporta veidu treneris Mihails Šabarovs no Aizkraukles: "Atvedot bērnu uz nodarbību, vecāki lūdz viņu “padarīt par cilvēku”"

Kategorijas