Jaunais bērnu ārsts izvēlas darbu nevis Rīgā, bet Aizkrauklē

2018. gada 25. jūlijs 12:14

1803

Jaunais bērnu ārsts izvēlas darbu nevis Rīgā, bet Aizkrauklē

Daudzu mazo pacientu māmiņas Aleksandru Vasiļonoku jau iepazinušas kā jauno bērnu ārstu, kurš šogad sācis strādāt Aizkraukles slimnīcā. Vienkāršs un mierīgs — tāds viņš man šķiet sarunas laikā, kaut vēlāk atzīst, ka nosvērtība viņam piemītot tikai darbā. Darbā, kurš viņam patīk, un patīk arī Aizkraukle — gan pilsēta, gan kolēģi, gan pacientu vecāki.

Patīk darbs, kolēģi un pilsēta

— Kā nokļuvāt Aizkrauklē?

— Stāsts savā ziņā dramatisks. Jau rezidentūras laikā biju izdomājis, ka strādāšu tikai Bērnu slimnīcā Gaiļezerā, jo man tur ļoti patika. Šajā slimnīcā par sanitāru sāku strādāt vēl studiju gados, bet rezidentūras laikā četrus gadus nostrādāju Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā Torņakalna novietnē. Tur sapratu, ka gribu kaut ko mierīgāku, tāpēc atgriezos Gaiļezerā. Kādā brīdī mums paziņoja, ka bērnu slimnīcu Gaiļezerā gatavojas slēgt, tāpēc sāku meklēt alternatīvas. Pie sevis aicināja Dobeles slimnīca, taču ģeogrāfiski šī vieta man nebija izdevīga. Turklāt tur ir dzemdību nodaļa, un tas nozīmē, ka jāārstē arī jaundzimušie, bet tas īsti nav mans profils. Kolēģi pastāstīja, ka bērnu ārstu vajag Aizkrauklē. Atbraucu šurp pagājušajā vasarā, vadība man visu izrādīja, un kādu brīdi vēl domāju, jo nezināju, vai darbu varēšu apvienot ar zinātniskā darba izstrādi, taču vēlāk piekritu. Starp citu, sākotnēji biju iecerējis tālāk izglītoties bērnu kardioloģijā, taču pēc sešu gadu pamatstudijām un četriem gadiem rezidentūrā nolēmu mazliet iepauzēt.

— Ir liela atšķirība — būt ārstam Rīgā vai provincē?

— Liela atšķirība, un man te ļoti patīk! Pirmkārt, jau tāpēc, ka Aizkrauklē cilvēki ir citādāki. Bērnu vecāki ir mierīgāki, nav tā lielā stresa un agresijas, kas valda Rīgā. Tur slimnīcā bērnu plūsma ir daudz lielāka — ja Aizkrauklē dienā jāapskata desmit bērnu, tad Gaiļezera uzņemšanas nodaļā — trīsdesmit, četrdesmit dienā. Kādā brīdī tas sāk kļūt gan fiziski, gan morāli grūti. Ārstu ir maz, pacientu daudz, vecāki ar bērniem ilgi gaida rindā un kļūst agresīvi. Aizkrauklē neuzņem ļoti smagus pacientus, jo mums nav tādu iespēju, arī tāpēc strādāt ir vieglāk.

Man Aizkraukle ļoti patīk kā pilsēta. Pirms sāku te strādāt, bijām ar sievu atbraukuši ekskursijā. Uzreiz novērtēju, ka blakus ir Daugava. Var teikt, ka izaugu un bērnību pavadīju pie Daugavas — Ilūkstē, un man uzreiz iepatikās šī pazīstamā dabas ainava. Aizkraukle ir ļoti mierīga, klusa pilsētiņa, un mani ļoti iepriecina, ka piecpadsmit minūšu laikā tai var iziet cauri no viena gala līdz otram. Nekādu sastrēgumu un stresa kā Rīgā, kad, piemēram, ar auto jātiek līdz centram.

— Patlaban no Rīgas braukājat uz darbu Aizkrauklē. Vai plānojat šurp pārcelties pavisam?

— Tāda doma ir. Pateicoties slimnīcas vadītājas Dzintras Krišjānes atbalstam un pašvaldības atsaucībai, man nupat piešķirts dienesta dzīvoklis Aizkrauklē. Domājam vasarā šurp pārcelties abi ar sievu, un tad te strādāšu pilnu slodzi. Esmu ļoti priecīgs, ka patlaban strādāju kopā ar savu pieredzējušo kolēģi Janīnu Pauriņu. Ja ir sarežģītākas situācijas, varu konsultēties, viņa ir ļoti atsaucīga, un no dakteres varu daudz mācīties. Mani šeit vispār ļoti patīkami pārsteidz kolēģu pretimnākšana, jo Aizkrauklē patiešām ir ļoti draudzīgs mediķu kolektīvs. Bērnu nodaļā ir ļoti labs personāls, un es neizjutu nekādu diskomfortu, iejūtoties jaunajā darbavietā.

Bērnība poliklīnikā

— Vai jaunajam ārstam ir viegli strādāt mūsdienu medicīnas sistēmā?

— Ja runa ir par naudas lietām, es tajās īpaši neiedziļinos. Nauda ir priekšniecības problēma. Ja godīgi, alga, ko saņemu šeit, ir daudz labāka nekā Rīgā. Tāpat esmu pārliecināts — jo lielāka struktūra, jo lielāka nekārtība. Visu laiku kaut kādas pārmaiņas, kuru ieviešana rada vairāk kļūdu nekā labuma. Aizkraukles slimnīca ir maza, te viss ir ļoti sakārtots, un strādāt ir patīkami.

— Arī jūsu mamma ir ārste. Vai profesiju izvēlējāties viņas ietekmē?

— Tā var teikt, jo bērnībā lielākoties apgrozījos poliklīnikā vai slimnīcā. Nē, pie ārstiem mani bieži neveda, tikai gāju līdzi mammai, viņa ir zobārste, un tur arī radās interese par medicīnu. Vecāki jau kopš skolas laikiem atbalstīja ikvienu manu izvēli. Viņi teica: pats izlēmi, pats tiec galā! Ceru, ka viņi ar mani lepojas.

Labāk balle, nevis pote!

— Vai jums kā ārstam šķiet, ka mūsdienās bērni slimo vairāk?

— Varbūt tas būs pārāk skarbi teikts, taču mūsdienās vecāki ir mazāk izglītoti, paniskāki. Mūs taču agrāk mammas ar temperatūru uzreiz neveda uz slimnīcu. Bērnam vakarā paliek sarkani vaidziņi, un mamma jau panikā — jāsauc “ātrie”! Diemžēl ir arī otra galējība, kad, piemēram, bērnu, kuram no bronhīta vai pneimonijas jau ir elpošanas mazspēja, nedēļu tur mājās un neved pie ārsta. Tas ir beidzies arī ar reanimāciju.

Gribētos uzslavēt Aizkraukles ģimenes ārstus, jo viņi ir ļoti profesionāli un zinoši. Mēdz gadīties, ka no citām vietām uz slimnīcu Rīgā nosūta ar pārsteidzošām diagnozēm, taču beigās izrādās, ka tā ir vienkārša saslimšana, kuru var izārstēt mājās.
Jāatzīst, ka pēdējos divus gadus daba ir palīdzējusi ārstiem un parūpējusies, lai viņiem ir vairāk darba. Siltas ziemas un vēsas vasaras ir labvēlīga vide, lai vairotos vīrusi. Bērni, īpaši bērnudārznieki, lielpilsētās ļoti daudz slimo. Reizēm ārstu konsīlijam vienīgais padoms ir: nevest bērnu uz dārziņu un gluži vai izolēt no sabiedrības. Izjūtam arī to, ka vecākiem ir tendence nevakcinēt bērnus, un atgriežas tādas “vecās” slimības kā difterija, masalas, garais klepus.

— Ko jūs teiktu tiem vecākiem, kuri uzskata, ka bērnus nevajag vakcinēt?

— Pasaulē ir valstis, piemēram, Itālija vai Izraēla, kur bērns, ja nav vakcinēts, nedrīkst iet skolā. Taču mūsu valstī ir izvēle, vakcinēt bērnu vai nē — ir gaumes lieta, un mēs tur neko nevaram ietekmēt. Taču mans profesionālais viedoklis ir, ka bērni tomēr jāvakcinē, vienīgais, ko es neieteiktu, ir potes pret Rota vīrusu un vējbakām. Sapotējot bērnu pret Rota vīrusu, no tā viņš būs pasargāts, bet ir vēl daudz vīrusu, kas izraisa smagu vemšanu un caureju. Nav jēgas pasargāt tikai vienā gadījumā no simts, un Rota vīruss nebūt nav tas smagākais šajā sarakstā. Vējbakas ir labāk pārslimot, jo dabiskā imunitāte ir labāka par mākslīgo. Uzskatu, ka gudrāk dara tie vecāki, kuri sarīko vējbaku ballīti, lai aplipina apkārtējos, nekā potē pret vējbakām. Šis gan ir subjektīvs viedoklis, droši vien gudrie infektologi man nepiekritīs.

Komandas darbs

— Jums patīk ārsta darbs?

— Jā, pat ļoti! Man patīk, ka pediatrija ir tā nozare, kur rezultātu var redzēt ļoti ātri. Sākot ārstēšanu, jau otrajā vai trešajā dienā bērnam ir labāk. Es nevarētu strādāt bērnu psihiatrijas vai neiroloģijas sfērā, kur mēnešiem ilgi jālieto zāles, un arī tad vēl rezultāts nav tik manāms. Vēl es noteikti negribētu strādāt bērnu onkoloģijā un paliatīvajā aprūpē, tas emocionāli ir ļoti smags darbs…

— Jūsu ārsta praksē bijuši arī ļoti smagi gadījumi?

— Tādi ir katram ārstam. Arī man tādi bijuši, bet, paldies Dievam, visi beigušies labi. Jāatzīst gan, ka ikviena kritiska un smaga situācija ir komandas darbs, un tādos mirkļos mediķiem ir svarīgi sastrādāties.

Pietiek ar klusumu

— Kāda jums ir labākā atpūta no darba?

— Man atpūtai vajag klusumu, tāpēc pietiek ar dīvānu un spilvenu. (Iesmejas.) Esmu neprofesionāla līmeņa makšķernieks, kurš ar makšķeri rokās labprāt izbauda dabu un klusumu. Protams, ja zivis neķeras, nav interesanti, taču loms man nav galvenais. Kopā ar sievu labprāt apceļojam Latviju un Baltijas valstis, esam bijuši arī mazliet tālāk.

— Kur jūs satikāt savu sievu Veroniku?

— Iepazināmies ar kopēju paziņu starpniecību. Abi interesējāmies par medicīnu, un šis bija mūsu pirmais sarunu temats.

— Vai mediķu ģimenē darbs ir galvenā sarunu tēma?

— Diemžēl tā ir. Norunājam: viss, par darbu pietiks! Un jau pēc brīža viens bilst: zini, man bija tāds interesants gadījums… Esmu ievērojis, ka atliek būt kopā vismaz diviem ārstiem un viņi uzreiz runā par darbu.

“Neesmu ļaunatminīgs”

— Kādi jums ir plāni nākotnei?

— Esmu iesaistījies sociālās pediatrijas projektā, kur kopā ar profesoru Valdi Folkmani pētām multisensoro terapiju bērniem ar autiska spektra traucējumiem. Ja varēšu darbu apvienot ar mācībām, sākšu studēt doktorantūrā un pētīšu šo jomu, kurā vēl ir daudz neatbildētu jautājumu.

— Vai jums šķiet, ka cilvēki novērtē ārstu darbu?

— Lielākoties cilvēki ir no sirds pateicīgi. Taču reiz bija tā — uzņemšanā strādājām Ziemassvētkos, pacientu bija daudz, bet neviens no pieaugušajiem personālam tovakar nenovēlēja priecīgus svētkus. Es tam īpaši uzmanību nepievērsu, bet māsiņas vakarā bija bēdīgas. Diemžēl arī tāda ir ikdiena. Es neesmu ļaunatminīgs — ja pacienta vecāki aizmirst pateikt paldies, par to nedusmojos.

— Šķiet, jūs pēc dabas vispār esat mierīgs cilvēks.

— Darbā jā, bet ārpus darba mēdzu pastresot. Japānā ir lelles, kuras var piekaut, un arī man šad tad noderētu tāds vingrinājums agresijas mazināšanai. Lai atbrīvotos no emocijām, man patīk izdarīt ko traku, piemēram, ātri braukt ar motociklu. Pašam sava motocikla nav, bet, kad pie tā tieku, braukt man tiešām patīk.

Pieturzīmes

◆ Dzimis 1985. gada 13. februārī Rīgā.
◆ Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē ieguvis ārsta grādu un pabeidzis rezidentūru pediatrijā.
◆ Jau sesto gadu strādā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Gaiļezerā uzņemšanas nodaļā, kopš šī gada sākuma — trīs dienas nedēļā arī Aizkraukles slimnīcas bērnu dienas stacionārā.
◆ Ģimene: sieva Veronika (strādā par medicīnas māsu).

Staburags.lv ARHĪVS

Jaunais bērnu ārsts izvēlas darbu nevis Rīgā, bet Aizkrauklē

Kategorijas