Staburags.lv ARHĪVS

Logo

Grupas ”Imanta Dimanta un draugi” basģitārists atrod darbu “Bites” veikalā un kļūst par aizkrauklieti

Ināra Sudare
Aizkraukles novadā

2018. gada 22. jūnijs 14:42

638
Grupas ”Imanta Dimanta un draugi” basģitārists atrod darbu “Bites” veikalā un kļūst par aizkrauklieti

Ja cilvēku vērtētu pēc tā, ko viņš redzējis, iemācījies, kur ceļojis, ko padarījis, mans sarunbiedrs varētu šķist krietni vecāks nekā ir patiesībā. Taču viņam ir 25, un viņš ir divu ņipru dēlēnu tētis. Viņš ir arī viens no grupas “Imanta Dimanta un draugi” mūziķiem. Viņš, Kristaps Strods,  jau divus gadus ir aizkrauklietis.


Sarunāties ar Kristapu ir viegli, viņam nav jāmeklē pēc vārda kabatā, pie izdevības viņš nocitē arī, ko teikusi kāda slavenība (“Ģēnijs ir tas, kas prot vienkārši izskaidrot sarežģītas lietas, nevis otrādi.”) vai arī “izprātojis” kāds populārs politiķis (“Rakstīts vārds izskatās savādāk nekā pateikts.”).

Labāk nekā Rīgā

— Lūdzu, nedaudz iepazīstini ar sevi, savu ģimeni! Kā nokļuvi Aizkrauklē?
— Pats esmu no Daugavpils puses četru bērnu ģimenes. Sieva Krista ir rīdziniece, studējusi angļu un franču valodu, tagad strādā ziņu aģentūrā LETA, audzinām divus dēlus. Šeit dzīvoja sievas vecmāmiņa. Kad mēs studējām Londonā, viņa nomira un šis dzīvoklis palika tukšs. Vēlāk, kad izlēmām atgriezties Latvijā, bija dilemma: maksāt lielu summu par īri Rīgā vai dzīvot Aizkrauklē. Izvēlējāmies otro variantu — atradu darbu sakaru operatora “Bite” veikalā, un jau otro gadu sevi saucam par aizkraukliešiem.
— Esi apmierināts?
— Ar maziem bērniem te ir daudz vieglāk nekā Rīgā, te viss ir kompakti — uz vietas, pie ģimenes ārsta ar bērnu nav jābrauc cauri visai pilsētai, nav jākaro ar pensionāriem, kuri uzskata, ka autobusā ar bērnu ratiņiem nav vietas. Var braukt ar mašīnu, bet dažreiz ilgāk sanāk meklēt, kur to novietot, nekā reāli braukt. Nav tās bur­zmas. Turklāt manā gadījumā  nav jāmaksā vismaz 300 — 400 eiro par īri un jādzīvo neziņā, kurā momentā tevi var izlikt no dzīvokļa, jo vienkārši pēkšņi tā sagribējās. Kad studēju Rīgā Mūzikas akadēmijā, bija situācija — vienkārši pateica, ka divu nedēļu laikā jāizvācas. Saimniece bija izdomājusi, ka, ieguldot naudu dzīvokļa pamatīgā remontā, tas ātri atpelnītos, jo varētu citam īrniekam prasīt pavisam citu summu. Un līdzīgu situāciju ir daudz. Latvijā diezgan nesakārtota likumdošana par īres tiesībām. Tā kā tagad ir ģimene, stabilitāte man ir pirmajā vietā.
— Kā pietrūkst Aizkrauklē?
— Elementāri dzīvības, kad izeju ielās. Arī koncertu, kultūras pasākumu, brīvdienās es pats bieži neesmu mājā, bet te nav tādu iespēju kā aiziet jebkurā dienā uz kafejnīcu un paklausīties dzīvo mūziku. Pirms Londonas es kādu laiku dzīvoju Rīgā. Bija izveidojies savs draugu loks, bet te paziņu, cik nu ir, tik ir.
—  Ko darīji Londonā?
—  Trīs gadus mācījos mūziku. Man ir bakalaura grāds mūzikā, populāras mūzikas izpildīšanā, esmu basģitārists.

Esmu tolerants


— Tu esi no tā saucamās Y paaudzes (80. gadu beigas — 2000. gads), kas dēvēta arī par milleni­um paaudzi, kas ievērojami atšķiras no savu vecāku un vecvecāku paaudzēm. To raksturo augsts pašvērtējums, plašs redzesloks un pārliecība par savām profesionālajām spējām — vairāku valodu zināšana un tehnoloģiju pārvaldība. Šī paaudze nav gatava strādāt tik smagi kā iepriekšējās — viņiem svarīgs līdzsvars darbā un personīgajā dzīvē. Viņiem patīk pārmaiņas, iestājas pret netaisnību, ir toleranti, taču nedomā par tālu nākotni uz priekšu. Ja ir vecāki, tad ļoti sargājoši savus bērnus. Piekrīti šādam raksturojumam?
— Daļēji. Nedomāšana par nākotni — tam es negribu piekrist, jaunu tehnoloģiju apgūšana ir dzīves nepieciešamība visiem. Atceros, kā vecākās paaudzes skolotāji mocījās ar datora apguvi, bet, kad ieviesa e-klasi un pateica, ka šis ir obligāti — iemācījās visi, turklāt ātri. Kad runājam par toleranci, klasiskais variants, ko iedomājos — iecietība pret homoseksuāļiem un iebraucējiem no citām valstīm. Saistībā ar to man nāk prātā uzraksts, ko redzēju lidostā, viesodamies ASV: “Ir ņujorkieši, kas tādi dzimuši, un ir ņujorkieši, kas par tādiem kļuvuši. Visi esat laipni gaidīti!” Manuprāt, labākais tolerances piemērs. Daļai vecākās paaudzes (un ne tikai) šis jautājums ir grūti pieņemams. Ieteiktu jebkuram kaut kur aizbraukt un pusgadu padzīvot citādā vidē. Tā būtu iespēja ieraudzīt citu pasauli. Uzskatu, ka esmu tolerants, bet, manuprāt, tas nav paaudzes jautājums, problēma ir plašāka.
— Vai pats negrasies braukt prom?
— Pārmaiņas jau vienmēr gribas, man grūti sēdēt uz vietas. Bet ar ģimeni nevar gluži atļauties sapakot mugursomu un uz “dullo” aizlaist, piemēram, ar stopiem  uz Portugāli vai tagad es varētu gadu padzīvot Indijā. Vienā brīdī tomēr ir jānomierinās. Taču par ceļošanu man vēl ir daudz nepiepildītu ieceru.

Ja aicinās, spēlēsim!

— Pastāsti nedaudz par grupu, kurā muzicē? Kā tur nokļuvi?
— Spēlēju grupā ”Imanta Dimanta un draugi”. 2016. gadā pēc studiju beigšanas Londonā atgriezos Rīgā un saņēmu ziņu no savas paziņas vijolnieces un dziedātājas Katrīnas Dimantas, ka viņa spēlē šajā grupā un apsver domu, ka vajadzētu arī basģitāristu. Tā kā toreiz nekādu nopietno ambīciju grupai nebija, tā arī pateica, ka cilvēciskais faktors ir galvenais un aizpildīt it kā tukšo vietu nav primārais. Tā nu es grupā, kas radās 2014. gadā, spēlēju jau divus gadus. Ar Katrīnu jau 2012. gadā biju spēlējis dančus folkklubā “Ala Pagrabs”, bet nevienu citu no grupas tā laika sastāva nepazinu. Kopā esam pieci, pašlaik grupā spēlē arī Imanta Nīgale (mandolīna, vokāls), Krišjānis Sils (ģitāra) un Matīss Uškāns (bungas).
— Grupai ir arī disks.
— Jā, tieši pirms gada  pasauli ieraudzīja grupas “Imanta Dimanta un draugi” pirmais albums ‘‘Izauga mātei brīnuma meita”. Pēc tā arī sāka parādīties lielāka interese par to, ko darām un spēlējam. Nesen bijām Latvijas simtgadei veltītā koncerttūrē ASV, nospēlējām 18 koncertus (par to pastāstīsim kādā no nākamajiem numuriem — I. S.).
— Vai tagad iestājusies atelpa?
—  Nē, katru nedēļu braucu uz mēģinājumiem Rīgā,  turklāt diezgan bieži mūs aicina kaut kur spēlēt. 4. maijā spēlējām “Splendid Palace” Latvijas filmu maratonā, Muzeju naktī —  Cēsu pils parkā, ik pa laikam arī uzspēlējam grupas mājās — folkklubā “Ala Pagrabs”. Šīs nedēļas beigās spēlēsim latviešu kultūras dienās Igaunijā. Iedomājies, esmu izbraukājis lielāko daļu ASV, bet Igaunijā vēl neesmu bijis!
— Vai esat spēlējuši arī kādos Aizkraukles reģiona pasākumos?
—  Ja aicinās, tad spēlēsim. Līdz šim mūs dzirdējuši tikai skrīverieši radošās darbnīcas “Radadas” organizētajā pasākumā “Atvērtās dienas laukos”.
***
Ir cilvēki, kuri visu mūžu meklē savus dzīves pieturas punktus. Cits tos sauc par mērķiem, cits par laimi.  Man šķiet, Kristaps virzienu uz tiem jau atradis. Tas nekas, ja arī gadīsies pa klupienam, viņam blakus ir stiprs balsts.

Kategorijas

Kategorijas