Savos laukos. Bez rozā brillēm

2018. gada 19. jūnijs 00:00

573

“Kad te pirmo reizi ienācām, bija sajūta: esam mājās!” saka Kristīne un Jānis Freimaņi, kuri jau četrus gadus “apgūst” kādas pamestas mājas Staburaga pagastā. Soli pa solim tās atjauno, un tikpat pacietīgi abi līdzšinējie pilsētnieki mācās lauku dzīvi. Un lolo sapni reiz Piksteres upes krastā uzcelt kafejnīcu un plašu viesu māju — paradīzi kāzu rīkošanai.

Idille bez govīm
Iebraucot Staburaga pagasta “Krīguļos”, uzreiz novērtēju, ka jaunie saimnieki te sākuši saimniekot ļoti prātīgi — uz simtgadīgo māju, kurā sākts remonts, ved atjaunots iebraucamais ceļš. Pagalmā mani sagaida divi iespaidīgi, bet rotaļīgi sargi — vācu aitusuņi, kuru uzmanību cenšas mazināt saimnieki. “Īsti dabas bērni!” domās novērtēju jaunos cilvēkus. Vēlāk noskaidroju, ka Kristīnei ir 28, Jānim — 35 gadi.
Jaunā saimniece aicina pie turpat koka ēnā klāta tējas galda. Ar pašu vāktu piparmētru tēju — ne bez lepnuma saka Kristīne. No šīs vietas paveras brīnišķīgs skats uz Piksteres tiltu, un nodomāju: jā, arī es varētu iemīlēt šo gleznaino ainu. “Šī ir mūsējā vieta līdz sirds dziļumiem,” saka Jānis. “Pilnīgai idillei te pļavā vajadzētu ganīties govīm. Divām! Viena būtu Gauja, otra — Laine. Ne slaukšanai, bet noskaņai.”
Kristīne atminas, ka pirmie praktiskie soļi lopkopībā viņiem jau bijuši — pārceļoties šurp, nopirkuši 24 zoslēnus. Viens no tiem gan izrādījies pīlēns… Vedot mājās, ievērojuši, ka viens tāds citādāks. Sprieduši — varbūt vēlāk šķīlies, citas šķirnes? Atbildi atraduši internetā, apskatot, kāds izskatās pīlēns. Daļu zoslēnu saimnieku acu priekšā aiznesusi lapsa, piepalīdzējis kaimiņu suns, citi “paši beigušies”. “Pārējās vienpadsmit bija ļoti garšīgas,” piemetina Jānis, bet Kristīne secina, ka pagaidām putnu audzēšanai nepievērsīsies.
Īsto atrod Staburagā
Jānis un Kristīne ir jelgavnieki, apprecējušies pirms pieciem gadiem. Abiem ļoti gribējies prom no pilsētas dzīvokļa un saspiestības, uz laukiem. Kur meklēt māju, īsti nezinājuši, tāpēc aplūkojuši piedāvājumus visā Latvijā. Kolkā, Kurzemē — pabijuši daudzviet, bet reiz brīvdienās ar motociklu Jānis devies apciemot draugus Latgalē. “Pa nesen atjaunoto šoseju un foršajiem līkumiem caur Staburagu,” stāsta viņš. “Šī puse man tik ļoti iepatikās, ka vedu arī sievu apskatīt. Sākumā te noskatījām citu māju — mazu, bez logiem, bez durvīm, bet šobrīd saprotam, ka tā būtu bijusi par mazu mūsu ambīcijām un iegribām. Vēlāk jautājām pašvaldībā, kuru māju vēl te var nopirkt, un pārvaldes vadītāja Aina Ķīse mūs atveda uz zemesgabalu pretējā upes krastā. Pāri upei ieraudzījām mazu pirtiņu. Te bija pamests īpašums, sākām meklēt īpašniekus, un pusgada laikā tikām pie šīs mājas.”
“Krīguļus” Staburaga pagastā Freimaņi nopirkuši tieši pirms Jāņiem 2014. gadā. Tad kopā ar saviem vedējiem rīkojuši pirmo talku, un viņi atceras, ka toreiz pienenes māju pagalmā bijušas līdz krūtīm. “Izcel pļāvēju no bagāžnieka, ap sevi appļauj un pamazām apgūsti teritoriju,” atminas Jānis.
Par mūžīgo ugunskuru un darbu
Kāda bijusi motivācija no Jelgavas pārcelties uz vientuļu, pamestu viensētu? “To laikam nevar izskaidrot,” saka jaunie cilvēki. “Kad te pirmo reizi ienācām, bija sajūta: esam mājās! Te bija briesmīgi — viss aizaudzis, koki sakrituši, mājā dzīvot nevarēja, bet mums to gribējās sev, lai ko tas maksātu,” saka Kristīne. “Tādas rozā brilles man laikam nebija pat pirms kāzām,” iesmejas viņa. “Taču līdz pat šai dienai sajūta, ka šī ir mūsu vieta, nav zudusi, un neko nenožēlojam.”
Kristīne un Jānis stāsta, ka pirmos divus gadus viņiem bija milzīgs ugunskurs, kurš visu laiku kūrās — bija jādedzina draza, burtiski ar lāpstu jāizšķūrē māja.
Tagad ar šo vietu jaunajai ģimenei saistās arī biznesa ieceres. “Var jau dzīvot utopijā, bet, kur ir cilvēks, tur viņam vajadzīgs arī darbs,” saka Jānis. “Mums ir par maz zemes platību, lai varētu nodarboties ar lauksaimniecību, turklāt pieredze šajā jomā mums ir absolūta nulle. Varu atzīties, ka vēl līdz pagājušajam gadam vizuāli pratu atšķirt sienu no salmiem, bet nezināju, no kurienes salmi rodas. Tā ka īpaši neriskējam lauzties lauksaimniecībā.” Paaudzējot puķītes, salātiņus — tā esot viņu vienīgā lauksaimnieciskā darbība.
Jānis atklāj, ka vienīgi agrā bērnībā dažus mēnešus lauku garšu paguvis izbaudīt, viesojoties pie draugiem lauku mājās Madonas pusē. “Nu vismaz no buļļa mukt un pamanīties vistu uz makšķeres āķa noķert, par ko bija liela brēka,” stāsta Jānis. “Taču man lauki jau tad iepatikās.” Savukārt Kristīnes omītei bija dārzs, un tagad viņa pārpārēm var realizēt sapni par puķēm. “Vīrs saka: varbūt kādu bieti izaudzē, bet man ir sešas dobes ar puķēm!” nosmej viņa.
Lauki māca pacietību
“Patiesībā mums ir Napoleona plāni, un sevi ļoti jābremzē un jāplāno, ar ko tad sāksim,” saka Jānis. “Ja sieva ir pavāre un vīrs metinātājs, viss ir skaidrs, ar ko viņi var nodarboties. Mums ir citādi, jo esam darījuši daudz ko un arī šobrīd grābstāmies un darbojamies vairākās jomās.” Jānim iepriekš bija savs galdniecības cehs Jelgavā, un arī tagad uz Staburagu atjaunošanai atceļo dažādas nestandarta lietas — salauztas ģitāras, atjaunojams koka kuģis. Abi joprojām aktīvi darbojas kāzu organizēšanā, nodrošinot dekorēšanu, atrakcijas, izgatavo banerus, un abi papildina kāzas muzikāli — Kristīne dzied, Jānis spēlē ģitāru.
Kristīne gatavo dekorus, un viņas darinātā Ziemassvētku vainagu fotosiena ceļojusi arī uz ārzemēm. “Nākotnē gribam savu mājaslapu — interneta veikalu, kur piedāvāsim dekorācijas, virtenes, un gribam aptvert arī ārzemju klientus. Lai iegādātos nepieciešamās iekārtas, esam iesnieguši projektu LEADER programmā, bet vēl gaidām atbildi, vai to apstiprinās,” atklāj viņi. Mājai jau top piebūve, kur paredzēts iekārtot darba telpu.
Freimaņu ģimene atklāj: kas zina, varbūt nākotnē Piksteres upes krastā viņi varētu uzcelt kafejnīcu un viesu māju, kur būtu zāle plašām viesībām un naktsmītnēm — ideālu vietu kāzu rīkošanai ar gatavu servisu. “Tā gan nav nākamā gada ideja,” piebilst viņi.
Vai viņiem ir idejas, kur savām iecerēm ņemt naudu? “Ja pakļaujas banku reklāmas bukletu sludinātajam — jābūt izglītībai, sievai, bērniem, mājai un mašīnai kredītā, bet reālā dzīve jau katram ir citādāka,” saka Jānis. “Mēs esam pacietīgi un vienmēr meklējam alternatīvu. Mums ir labi draugi, radi, kas palīdz sakopt, uzdāvina būvmateriālus, piemēram, piebūves jumtam būs pilnīgi jauni 1990. gada dakstiņi, ko no saviem krājumiem atdeva Kristīnes tēvs, betona bloki ir no mana tēva krājumiem. Dēļus barterā sarunājām no kaimiņa. Tā viss savācas. Ja mums būtu naudas, cik gribētos, te viss jau būtu pabeigts un mums būtu divi kalpi. Taču viss plānu īstenošanu ļoti atvieglotu, ja izdotos piesaistīt projektu naudu.”
“Lauki iemāca pacietību,” saka Kristīne. “Man vienmēr gribējies, lai viss būtu smuki tūlīt un tagad, bet šeit iemācies, ka tā dzīvē nenotiek. Iemācies, ka vajag darīt pašam, jo neviens cits to nedarīs.” “Te nekad viss nebūs gatavs,” saka Jānis. “No finansiālā viedokļa vieglāk būtu bijis visu nojaukt un celt jaunu, bet tad vairs nebūtu tas. Mums patīk senatnes aura, mums nepatīk moderni.”
Vietā, kur netraucē domāt
Kad jautāju, kas viņi ir pēc profesijas, abi smej, ka pašmācībā esot apguvuši plaša profila darbus. “Šodienas pasaule ar internetu un visām pasakainajām iespējām ir tāda, ka cilvēkam grēks kaut ko nemācēt, tas ir tikai slinkuma jautājums,” nosaka Jānis. Kristīne studējusi izklaides un atpūtas industrijas vadību Ekonomikas un kultūras augstskolā, bet studijas nepabeidza. Jānis Jelgavas Amatniecības meistaru skolā apguvis mazo uzņēmumu vadību un atzīst, ka bez praktiskām zināšanām šī skola devusi izpratni par to, kā šī dzīve uzbūvēta. Abi jaunie cilvēki gadu dzīvojuši Londonā, un šo avantūru uzskata par labas pieredzes laiku, kur daudz kam pārkāpts pāri un kurā daudz iemācījušies.
“Mēs katru dienu mācāmies,” saka Kristīne. “Ja pirms gadiem astoņiem man kāds teiktu, ka pļavā pazīšu zālītes, zināšu, kādām kaitēm tās lietot, es neticētu. Tagad to daru un uzskatu, ka tas ir forši.”
“Es laikam tagad domāju ar skaidrāku galvu, jo tas lielais bars pilsētā vienkārši traucē domāt,” saka Jānis. “Sāku labāk izprast dabu. Kaut vai elementāra lieta — gadalaiku maiņa. Pilsētā to nejūt, un man agrāk bija divi gadalaiki — štruntīga vasara un ziema. Šeit laukos gadalaiki visās lietās ir tik ļoti izteikti, ka pa dienām vari novērot pārmaiņas.”
“Vienkārši dzīvojam!”
Jānis un Kristīne bilst, ka šaipusē pazīst tikai tuvākos kaimiņus un vēl dažus cilvēkus, bet, kā saka Jānis: “Sekojot valsts politikai, integrējamies vidē!” Brīnišķīgu iespēju integrācijai viņš saskata, darbojoties biedrībā “Aizkraukles rajona partnerība”, kur Jānis nesen ievēlēts par padomes priekšsēdētāju.
Viņi atzīst, ka visiem gan ļoti interesē, ko divi jauni cilvēki te īsti dara. “Vienkārši dzīvojam!” saka viņš.
Kad jautāju, vai viņiem nav bail no brīža, ka lauku dzīve kļūs par smagu, Kristīne bilst: “Neviens jau nesaka, ka mums ir viegli. Pat ļoti grūti. To rozā briļļu mums vairs nav, un nenoliegšu, ka mums ik pa laikam sevī jāatrod spēks uzturēt entuziasmu, vēlmi darboties un darīt. Taču mēs līdz saknēm esam saauguši ar šo vietu,” saka Kristīne. Jānis papildina: “Kad aizbraucam uz pilsētu, nevaram sagaidīt brīdi, kad tiksim no tās ārā. Mēs gribam mājās, uz saviem laukiem!” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Savos laukos. Bez rozā brillēm

Kategorijas