Vidusjūras gliemeži Staburaga pļavā

2010. gada 16. jūnijs 18:30

2925

Ainārs Ķibilds no zemnieku saimniecības “Vējiņi” Staburaga pagastā agrāk strādāja algotu darbu. Pagājušā gada jūnijā, paliekot bez pastāvīgiem ienākumiem, pienāca brīdis nopietni domāt par to, ko darīt tālāk.

Līdz šim par vaļasprieku uzskatītā zīdītājgovju audzēšana bija viens no variantiem. Izvilcis zālē ieaugušos “dzelžus” siena sagādei un nopircis arī teļus. Bet garajos ziemas vakaros radusies vēl kāda ideja.
Līgums jau noslēgts
Staburaga apkārtne, Vīgantes parks, pļavas vienmēr bijušas pilnas gliemežiem. Tātad viņiem te patīk — nospriedis Ainārs. Apmeklējis semināru par šo radījumu audzēšanu, bet ar iegūtajām zināšanām nebijis apmierināts. “Kaut kas tur “neklapēja”. Sāku pats interesēties, meklēt kontaktus ar gliemežu audzētājiem Eiropā. Pēc garām sarunām kādi no viņiem piekrita tikties ar mani. Tikāmies, pavasarī noslēdzām sadarbības līgumu, kurā izklāstīta gan audzēšanas tehnoloģija, gan produkcijas pārdošana. Nesen uz Latviju atvesta daļa no gliemežu audzēšanai nepieciešamā aprīkojuma — speciāls siets un sēkla augiem, ar kuriem gliemeži barosies,” stāsta Ainārs Ķibilds.
Ātraudzīgi un garšīgi
Pēc sarunām ar profesionāļiem Eiropā Ainārs sapratis, ka daļa no šeit seminārā dzirdētā ir pretrunā ar to, ko saka gliemežu audzētāji ar lielu pieredzi. Pirmais nosacījums, ja šo nodarbošanos vēlas saukt par biznesu, — jāaudzē nevis parastie dārza vīngliemeži ar latīnisko nosaukumu ‘Helix Pomatia’, bet gan ‘Helix Aspersa’, ar kuru audzēšanu nodarbojas Eiropā, Vidusjūras reģionā. Šie gliemeži ir ātraudzīgāki un, galvenais, garšīgāki. Tas būtu kā salīdzināt meža un mājas cūku.
Pirmie iemītnieki — jūlijā
Ainārs zinot, ka Latvijā ar šīs gliemežu sugas audzēšanu pārāk neaizraujas, bet, kas neriskē, tas nevinnē. Iedrošinot arī tas, ka viņus audzē arī citviet, tālāk uz ziemeļiem. Pirms Latvijā nonāks pirmais gliemežu sūtījums, jāveic sagatavošanas darbi. Jāiekārto laukums, un sākumā tas būs 0,3 hektārus liels. Tajā jāiznīdē nezāles un jāiesēj speciālie augi. Zemē pa perimetru jāierok skārds, jāierīko laistīšanas sistēma. Laukums jāsadala dobēs — voljeros. Paredzētajā platībā tādi būs pieci. Līdz jūlijam, kad Staburagā nogādās kravu ar gliemežiem, šiem darbiem jābūt pabeigtiem. Nākamgad, kad varēs runāt par ieguvumiem no šīs “avantūras”, darbošanās sāksies jau martā un beigsies tikai ap oktobri. Vidējā raža no kvadrātmetra gaidāma viens kilograms, Latvijas apstākļos varētu būt nedaudz mazāk. Jūlijā atvestie gliemeži paredzēti nepieciešamo pēcnācēju, kuri nākamgad apdzīvos ierīkoto platību, radīšanai. Ziemā viņi paliks uz lauka un auksto laiku pārlaidīs, ierakušies zemē.
Trešdaļa mazā pirkstiņa
Vai pašam arī ēdiens no gliemežiem garšo? — Ir ēdami. Viesojoties pie audzētājiem Eiropā, izdevās tos nobaudīt. Garša galvenokārt atkarīga no barības un ap-stākļiem, kādos gliemezis audzis, — stāsta Ķibilda kungs.
Tad jau nākamgad Jāņos draugus varēs cienāt ar gliemežu šašliku?
Tomēr šašliks gan neiznāks. Daļa, kura domāta ēšanai, ir aptuveni mazā pirkstiņa trešdaļas lielumā.

Staburags.lv ARHĪVS

Vidusjūras gliemeži Staburaga pļavā

Kategorijas