Stāsts par vectēvu novērtēts ar speciālbalvu

2018. gada 15. jūnijs 00:00

Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas šī gada absolvents Reinis Eiduks ieguvis speciālbalvu sacerējuma konkursā “Sibīrijas bērni 1941/1949 — Trimdas bērni 1944”. Reinis konkursam iesniedza stāstu par savu vectēvu, kurš 12 gadu vecumā kopā ar ģimeni devās uz Sibīriju.

Lai rosinātu skolēnu interesi par Latvijas vēsturi, Komunistiskā terora upuru atbalsta un palīdzības fonds “Sibīrijas bērni” rīko zīmējumu un domrakstu konkursus. Šogad tajā savu domrakstu iesniedza arī Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas 12. klases audzēknis Reinis Eiduks, viņa skolotāja, kura mudināja jaunieti piedalīties konkursā, ir Santa Krasovska.
Skolēnu darbus vērtēja trīs vecumgrupās. Žūrijas komisija, kuru vadīja filoloģe, latviešu valodas un literatūras skolotāja Liveta Sprūde, un tajā bija Ina Druviete, Elita Veidemane, Ligita Kovtuna, Kaspars Pūce, Pauls Raudseps, Valdis Bērziņš un Māra Libeka, Reiņa darbu novērtēja atzinīgi, piešķirot speciālbalvu. Visus konkursa uzvarētājus vakar apbalvoja Rīgas pilī.
Fonda “Sibīrijas bērni” rīkotajam konkursam Reinis rakstīja domrakstu “Vien ērkšķis sirdī palicis uz mūžu mūžiem…”, kurā stāstīja par savu vectēvu Jāzepu Reini. Viņa ģimeni — māti ar diviem dēliem — no Vietalvas pagasta izsūtīja 1949. gada 25. martā, un Jāzepam tolaik bija tikai 12 gadu, viņa brālim — astoņi.
Reinis Eiduks stāsta, ka Sibīrijas tēma viņa ģimenei ir sāpīga, par to allaž atceras, un par savu dzimtu jaunietis rakstījis un stāstījis jau iepriekš. Viņš atzīst, ka īpaši ar domrakstu rakstīšanu neaizraujas, taču, “ja skolotāja saka, ka jāraksta, man nekas nav pret”.
Reinis šajā mācību gadā piedalījies piecos radošo darbu konkursos, arī veltītos rakstniekiem Jānim Jaunsudrabiņam, Andrejam Upītim, Edvartam Virzam un Latviešu valodas aģentūras rīkotajā domrakstu konkursā, kur guvis arī godalgas.
Rīt Reinim ir vidusskolas izlaidums, un viņš atklāj, ka studēt izvēlējies ar valodu un literatūru nesaistītu tēmu — puisis apgūs inženierzinātņu jomu. ◆

Fakts

1941. gada 14. jūnija deportācijās cieta 15 425 Latvijas iedzīvotāji, bet 1949. gadā uz Sibīriju tika aizvesti vairāk nekā 42 tūkstoši cilvēku. 1944. gadā atkārtotas deportācijas draudu un frontes tuvošanās iespaidā vairāk nekā 200 tūkstošu Latvijas pilsoņu devās bēgļu gaitās uz rietumiem.

***

Māte vakaros sveču gaismā, bet vēlāk pie petrolejas lampas adījusi, tamborējusi un šuvusi, lai puikām un pašai aukstajās ziemās būtu kas nedaudz siltāks uzģērbjams. (Vairākus rokdarbus vecvecmamma atveda, atgriežoties Latvijā.) Bet vienmēr acu priekšā bija svētbildes un krucifikss kā atgādinājums, ka jādzīvo un jāiztur, jācer uz labāko, jātic iespējai vēl redzēt Dzimteni.

***
Vectēva ģimeni atbrīvoja 1956. gada 17. septembrī. Septiņi gadi! To laikā bērnības un jaunības vieglumu, draiskulības ļoti ātri un pašsaprotami bija nomainījusi pieauguša cilvēka atbildība.
Kad ģimene no Tomskas devās mājup, viņi izpārdeva iedzīvi — mājiņu, kūtiņu, klētiņu, govi, graudus, dažādus sīkumus. Cūku nokāva un gaļu atveda uz Latviju, lai pirmajā laikā būtu ko ēst. Tā latviešu ģimene, kura tika aizvesta tikai ar to, kas pie rokas, ar savu čaklumu ne tikai izdzīvoja smagajā laikā Sibīrijā, bet arī nopelnīja un tika arī pie sava stūrīša zemes, savas iedzīves. Par kolhozā “Boļševiks” un Vorkutā nopelnīto naudiņu nopirka tagadējās dzimtas mājas — “Vecskolas” Vietalvas pagastā.

***
Kad mamma reiz vectēvam vaicājusi, kāpēc bijis izsūtīts, viņš atsmējis: puikas gados esot domājis — par to, ka skolā partordzes meitu aiz bizēm raustījis.
Uz šo jautājumu atbildes vēl joprojām nav daudzās Latvijas ģimenēs. Vien ērkšķis sirdī palicis uz mūžu mūžiem…
(No Reiņa Eiduka domraksta)

Staburags.lv ARHĪVS

Stāsts par vectēvu novērtēts ar speciālbalvu

Kategorijas