Vecs grābeklis, jauns kāts

2018. gada 5. jūnijs 09:23

145

“Sākam reformu, bet sākam to ar pašu pirmsākumu — ar bērnudārzu, tad sākumskolu un tā uz augšu. Ja tāds plāns ministrijai ir un viņi skaidri zina, kā sasniegt reformas mērķi, tad uz priekšu! Ja tāda nav, tad nekāpjam uz deviņdesmito gadu grābekļiem!” sociālajos tīklos raksta kāda skolotāja no Ventspils, šos vārdus veltot Izglītības un zinātnes ministrijas rosinātajai izglītības reformai. Tai pašai, kuru ministrija bija rosinājusi ieviest no nākamā gada 1. septembra, bet Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vairākums pagājušajā nedēļā konceptuāli noraidīja ieceri par skolas gaitu sākšanu no sešu gadu vecuma, un koalīcijas partiju politiķi iepriekš pauda, ka vēl ir daudz jautājumu par šo ministrijas piedāvājumu. Pēc balsojuma gan ministrs savu sašutumu pauda, aizmetot pa gaisu pildspalvu...

Tas, ka izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis par visām varēm cenšas, lai izglītības reformu pieņemtu vēl šī Saeima, ir manāms arī bez šīs impulsīvās epizodes. Taču šajā visā ir tikai viena pavisam skaidri zināmā vienība — kāds grib reformu. Diemžēl nezināmo ir vairāk — kāpēc, kāda ir motivācija darīt citādāk, kā to īstenot, vai skolas spēs to izdarīt?

Esmu viena no tiem, kura savulaik piedzīvoja vienu izglītības reformu. Neesmu nekad mācījusies 11. klasē, jo pēc desmitās beigšanas uzreiz tikām 12. klasē. Šo laiku atceros kā diezgan dīvainu, jo skolotājiem nebija jaunu materiālu, pēc kā mācīt, līdz ar to — ko vispār drīkst mācīt, lai būtu “pa jaunam”. Tagadējā reforma sasteigtības dēļ sola tieši to pašu. Kāpsim uz tā paša grābekļa, tikai kāts tam būs jauns.

Jau sākumā pieminētā skolotāja no Ventspils pauž, ka vispirms būtu jāsāk ar skolotāju izglītošanu. “Neceliet sapņu pilis. Es strādāju skolā un zinu reālo situāciju, nevis to, ko noliek Izglītības ministrijai uz galda,” saka viņa. Otra iebilde — kur rodami jaunie materiāli, mācību līdzekļi, kas būtu nepieciešami jaunajai reformai? Vai visas skolas ir tik modernas, lai jaunās reformas varētu īstenot? Lai to visu nodrošinātu, vajag laiku. Un naudu.

Gan vecākiem, gan skolotājiem sāpīgākā tēma ir viena no šīs reformas iecerēm — sešgadnieku laišana skolā. Saistībā ar šo atceros kādas mammas novēroto futbola treniņā, kurp viņa vedusi savus lielos dēlus un blakus noticis treniņš četrgadīgajiem un piecgadīgajiem. Viens smiltīs vārtos spēlējas, otrs raisa vaļā apavu auklu, trešais aiz vārtiem dzied. Nu kāds te vēl futbols! Tāpat gribas teikt par tādiem maziem bērniem skolas solā. Ne emocionāli, ne kā citādi viņi tam nevar būt gatavi.

Jā, piekritīšu, ka mūsu izglītības sistēma jau sen raud pēc izmaiņām, kur mācīšanās temps un apjoms būtu jāpielāgo katram bērnam. Tikai tam visam Latvija nav gatava. Šobrīd nav.

Staburags.lv ARHĪVS

Vecs grābeklis, jauns kāts

Kategorijas