Dzimtā pirmais un vienīgais ugunsdzēsējs

2018. gada 15. maijs 00:00

653

Dzimtā pirmais un vienīgais ugunsdzēsējs

Ja bērniem Aizkraukles reģiona izglītības iestādēs jautā, vai viņi pazīst kādu ugunsdzēsēju, lielākā daļa noteikti uzreiz nosauc Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Jaunjelgavas ugunsdzēsēju posteņa komandieri Mihailu Maškovu. Tas ir gan tāpēc, ka viņš regulāri dodas uz skolām un bērnudārziem, lai stāstītu, kā rīkoties droši, gan tāpēc, ka prot to darīt aizrautīgi, ar humoru, bet tajā pašā laikā nopietni. Tādu Mihailu pazīst arī pieaugušie — kolēģi darbā, draugi un paziņas.

Sargā visdārgāko
Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā Mihails strādā jau 15 gadus, un tā noteikti ir joma, ko viņš uzskata par savu. Šī darba specifiku vispirms apguvis praktiski un daudz mācījies. Un to viņš uzskata arī par savas dzīves vadmotīvu — neapstāties pie sasniegtā.
Par savu nākamo profesiju pēc pamatskolas Mihails savulaik gan izvēlējās ar tehniku saistītu, jo, kā pats teic — kuram puikam tad nepatīk “dzelži”. Aizkraukles arodskolā viņš apguva autoatslēdznieka zinības. Tās noderēja darbavietās, kur strādājis pirms un pēc dienesta armijā. Arī karjeru Iekšlietu ministrijas struktūrā 2000. gadā viņš sāka kā autovadītājs, pildot policijas kārtībnieka pienākumus Pļaviņās. Jauna darbības joma, jauni izaicinājumi, kas prasa arī zināšanas, tāpēc Mihails iestājās un pabeidza Policijas skolu (tagad koledža — aut.).
Pastrādājis dažus gadus policijā, viņu vairāk ieinteresēja palīdzības sniegšana, ugunsdzēsības un glābšanas darbi.
— Tā bija iespēja iemācīties atkal ko jaunu, un no 2003. gada esmu Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā. Sāku kā ugunsdzēsējs glābējs un autovadītājs Aizkraukles brigādē. Atkal vajadzēja mācīties, un vispirms tie bija kursi, arī nodaļu komandieriem. Jaunjelgavas posteni sāku vadīt 2009. gadā, vispirms kā pienākumu izpildītājs, bet vēlāk pastāvīgi. Šajā laikā Baltijas Starptautiskajā akadēmijā ieguvu bakalaura grādu jurisprudencē un neklātienē pabeidzu arī Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžu, — stāsta Mihails.
Mihails teic, ka vecākais brālis viņu allaž mudinājis mācīties, un to ņēmis vērā. Piecu bērnu ģimenē viņš ir jaunākais, kuru visi centās audzināt, un, re, kas iznācis! Pats viņš teic, ka ugunsdzēsības un glābšanas darbs laikam ir viņa sūtība, jo patīk palīdzēt cilvēkiem, sadarboties ar citiem, informēt. Tas viss cilvēka dzīvības labā, kas šajā dzīvē ir visdārgākā, un to viņš novērtē.
Svarīgs preventīvais darbs
Mihailam dienestā ir virsnieka pakāpe. Viņa pienākumos vairāk ir darba vadība. Lai nenotiktu mazākas vai lielākas nelaimes, jāveic arī dažādu objektu pārbaude, vai tajos ievēro ugunsdrošības noteikumus, svarīgs ir preventīvais darbs, sabiedrībai skaidrojot, kas jādara vai, pareizāk sakot, nav jādara, lai neciestu paši vai kāds cits. Pēdējos gados valstī samazinājies ugunsgrēku, kā arī tajos bojā gājušo skaits, un Mihails atzīst, ka tas noteikti ir, pateicoties tieši izglītojošajam darbam.
— Mēs esam bieži viesi bērnudārzos un skolās, lai bērniem jau no mazotnes stāstītu, kā rīkoties ar uguni, par drošību ielās, ziemā uz ledus un citās vietās. Protams, tas viss ir arī internetā atrodams, bet jaunatni globālajā tīmeklī interesē citas lietas, nevis ugunsdrošība, un šādas tikšanās ir labākas, jo uzrunā vairāk. Lielākoties cilvēki domā, ka ar viņiem jau tas, ko rāda “Degpunktā”, nenotiks. Ikdienas steigā arī pieaugušie aizmirst par piesardzības pasākumiem, un nereti bērni ir tie, kuri viņiem atgādina, ko ugunsdzēsējs stāstījis — nedrīkst atstāt iekurtu uguni, neaizmirst par ieslēgtu gludekli. Patīkami, ka esi sadzirdēts, — saka Mihails.
Ugunsdzēsības un glābšanas darbā viņš izgājis visus posmus. Ja nepieciešams, var iesaistīties katrā.
— Tas palīdz izprast dažādas situācijas, zināt, kā labāk rīkoties, jo esmu bijis gan autovadītājs, gan glābējs un tagad posteņa vadītājs. Zinu, ko darīt un kādus pienākumus uzticēt citiem. Tā ir liela pieredze, kas iegūta tieši praksē, un domāju, ka būtu grūtāk, ja posteni sāktu vadīt pēc koledžas vai augstskolas. Manā pakļautībā Jaunjelgavas postenī ir 13 darbinieki. Visi labi strādā un arī pēc darba nekad nepaies garām, ja kāds nokļuvis nelaimē. Palīdzēs kaut vai ar padomu, un to šis dienests ieaudzina, — stāsta Mihails.
Savā dzimtā viņš ir pirmais un vienīgais ugunsdzēsējs. Mihails stāsta, ka meita Lelde savulaik domājusi par ko līdzīgu, tomēr izvēlējusies medicīnu un tagad strādā Liepājā. Tētis piekrīt, ka tālu, bet labi, ka ne ārzemēs. Viņu arī citas valstis īpaši nevilina.
Jautāts par interesantākajiem gadījumiem darbā, Mihails teic, ka ikvienu situāciju viņi ar kolēģiem uztver nopietni. Arī tad, ja jāsteidz nocelt kaķi no koka. Pēdējā laikā gan šādu situāciju ir arvien mazāk. Glābējs spriež — vai nu kaķu vairs nav tik daudz, vai arī dzīvnieki ir vairāk pieskatīti.
Ar uguni neblēņojās
Kāds Mihails pats bijis bērnībā? Pavisam nopietni viņš teic, ka ne tad, ne vēlāk neko neesot nodedzinājis. Arī kūla netika dedzināta, lai gan ģimene dzīvojusi laukos. Viņš atceras, ka mamma regulāri aicinājusi skursteņslauķi tīrīt skursteni un pēc viņa darbošanās māja bijusi pilna ar sodrējiem.
— Manas pirmās skolas Gārsenes pilī vairs nav, bet braucu uz skolas salidojumiem, un tur ir daudz skaistu vietu, ko apskatīt. No 5. līdz 8. klasei mācījos Pļaviņās, un arī ar šo skolu saistās labas atmiņas. Šogad skolai simts gadu jubileja un tikpat Latvijai. Abām varu vēlēt skaistus svētkus un nākamos gadus, — atzīst Mihails.
Arī braukšana un “dzelži” viņam tuvi joprojām. Mihails nekad nav bijis pārgalvīgs autobraucējs, un arī tagad dzīves stāžs vairs nevilina kaut kur skriet. Visam esot savs laiks, un Mihails ir pārliecināts — kurš pārāk steidzas, tas arī dzīvi ātri nodzīvo. Ja visu dara lēnām, daudz ko vairāk iespējams saskatīt. Vienīgais, kur viņš steidzoties, ir palīgā novērst uguns vai citu nelaimi, protams, atļautajā ātrumā.
Kā jau katram ugunsdzēsējam un glābējam, viņam jābūt draugos ar sportu, lai būtu labā fiziskā formā. To palīdz uzturēt bumbu spēle un arī trenažieru zāle. Nesen nokārtotā fiziskā pārbaude apliecināja, ka viss esot kārtībā! Bija iespēja arī apmeklēt ūdens aerobikas nodarbības Kokneses peldbaseinā, un Mihails atzīst — tās ir ļoti labas.
Katram pirkstam sava atmiņa
No darba brīvajā laikā Mihailam patīk atpūta pie ūdens un makšķerēšana, bet vairāk pasīvā, kad var izbaudīt dabu. To gan viņš dara, kad ir brīvs brīdis un piemēroti laika apstākļi. Ja laukā līst vai ir vējains, labāk izvēlas citu nodarbi.
Ja ir iespēja, viņš dodas izbraukumos pa Latviju un katru reizi atklāj pārsteidzoši skaistas un interesantas vietas. Ir tādas, kur skaisti ir ziemā, bet citur vasarā.
Mācīšanās prieks pamudinājis vēl ko — apgūt akordeona un bajāna spēli. Kaut kā pēc 40 gadu vecuma iepatikās šo instrumentu skaņas, un sācis apmeklēt nodarbības Aizkraukles Mūzikas skolā pie Gio Saules. Tagad jau daudz ko prot nospēlēt, mājas ballītēs noteikti pietiek. Mēģinājis arī spēlēt saksofonu, bet kaut kā nepadevās. Dziedāt gan viņš nedzied. Pagaidām. Abas prasmes viena otrai traucējot. Tomēr, zinot Mihailu, nešaubos, ka dzirdēsim arī to. Viņa humora un atraktīvajai dabai tas noteikti piestāv.
— Lai iemācītos spēlēt, vajag patiku un ļoti lielu gribasspēku. Ja akordeons nolikts kaut kur tālāk, biežāk paeju garām, bet, ja kaut kur ceļā, vairāk paņemu rokās. Tad domāju — nedaudz uzspēlēšu, bet tā paiet stunda un divas. Mācoties esmu sapratis — katram pirkstam ir sava atmiņa. Visslinkākais ir labās rokas mazais pirkstiņš, un tas jākustina visbiežāk, lai bez skatīšanās pirksti zinātu pareizos taustiņus, — saka Mihails.
Kāds būs viņa nākamais projekts? Mihails ar ierasto humora devu atbild — pensija! Kā Iekšlietu ministrijas darbinieks viņš var doties izdienas pensijā jau pēc diviem gadiem. Vai to darīs, viņš vēl nezina, bet katrā ziņā nedomā apstāties pie sasniegtā. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Dzimtā pirmais un vienīgais ugunsdzēsējs

Kategorijas