“Man nevajag klusumu, man vajag cilvēkus!”

2018. gada 11. maijs 00:00

981

“Man nevajag klusumu, man vajag cilvēkus!”

“Manī nav ne kripatiņas pesimisma, esmu nelabojama optimiste,” saka aizkraukliete Ieva Laputa. Prieku un ticību sev viņai palīdz vairot stipra ģimene, kura allaž pamudina: dari, mēs būsim blakus! Ieva dara —
strādā par frizieri, audzina trīs bērnus, mācās pati un māca citus. Un nebaidās atzīt, ka Aizkraukles apvāršņi viņai profesionālajā jomā reizēm šķiet par zemu.

— Nupat esat atgriezusies no starptautiska frizieru konkursa Berlīnē. Pastāstiet par to!
— Aizsūtīju savu darbu kompānijas “Schwarzkopf Profesional” produktu līnijas “Osis” rīkotajam friziermeistaru konkursam “Made To Create”. Konkurss notiek trijās kategorijās. Vispirms valsts mēroga atlasē žūrija vērtē friziera veidoto darbu pēc iesūtītās fotogrāfijas. Žūrijā ir pa diviem pārstāvjiem no katras konkursa dalībvalsts — šogad tās bija 14. Tāpat kā Eirovīzijā, arī šajā konkursā nedrīkst balsot par savas valsts dalībniekiem. Tieši savā kāzu gadadienā, kas ir 2. novembrī, saņēmu pārsteiguma dāvanu — ziņu, ka esmu iekļuvusi trīs Latvijas finālistu pulkā, turklāt esmu Latvijas konkursa uzvarētāja sieviešu frizūru kategorijā. Dāvanā saņēmu ceļazīmi uz konkursa starptautisko finālu Berlīnē, no kura nupat atgriezos. Tajā no visu dalībvalstu uzvarētājiem tika noteikti starptautiskie laureāti katrā kategorijā. Diemžēl Latvijas pārstāvji šo titulu neieguva, taču vienā kategorijā uzvarēja lietuviete. Par savu komandu uzskatām arī kaimiņvalsti, tāpēc par šo uzvaru mums bija patiess prieks. Pasākumā Berlīnē, protams, bija arī izklaides, frizieru šovs, garda maltīte un šampanietis, bet reizē tas bija izglītojošu semināru un praktisko mācību kopums frizieriem, tā ka laiku pavadījām, arī apgūstot daudz jauna.
“Dari, mēs būsim blakus!”
— Šķiet, jūs allaž esat izmantojusi izdevību mācīties?
— Jā, visu mūžu esmu mācījusies. Tagad mācos par vizuālā tēla stilisti, un šīs zinības būs pluss manai profesijai. Tikko vienu mācību iestādi pabeidzu, nosolos: esmu nogurusi, vairs nemācīšos! Tas prasa daudz laika un spēka, taču pēc kāda mēneša saprotu, ka sāku sevi pazaudēt, ka iznīkšu, un man vajag kaut ko jaunu. Jaunās iespējas pašas mani atrod, es tikai tās izmantoju.
— Kā to var īstenot, ja ģimenē ir trīs bērni?
— Patiesībā es nemaz nevarētu mācīties, ja man līdzās nebūtu tik stipras atbalsta komandas. Pirms izlemju kaut ko jaunu sākt, konsultējos ar vīru un vecākajiem bērniem, ar mammu un māsu un pajautāju, vai viņi mani atbalstīs un palīdzēs, kaut vai, ja reizēm no “dārziņa” vajadzēs izņemt mazo puiku, pieskatīt, kad viņš saslims? Parasti atbilde ir: dari, mēs būsim blakus! Bez savas ģimenes es neko tādu nevarētu atļauties.
— Jūs esat ļoti cieša ģimene?
— Tā ir, turklāt ne tikai mana tagadējā, bet arī tā ģimene, kurā esmu izaugusi. Mēs ar vecāko māsu Ilzi, šķiet, tikai neguļam kopā! (Iesmejas.) Pārējo visu darām kopā — strādājam, atpūšamies, mācāmies. Mēs esam labākās draudzenes. Man ar ģimeni ir ļoti paveicies. Mamma, brālis Kaspars — varu uz viņiem allaž paļauties. Brālis gan strādā ārzemēs, bet mūsu ģimene ir arī viņa sieva un mazā meitiņa, kuras cenšamies atbalstīt. Nevar teikt, ka mēs visi esam bijuši ļoti tuvi no agras bērnības, bet ar gadiem šīs saites kļuvušas arvien ciešākas. Laikam jau tas sākās brīdī, kad māsa sāka veidot savu uzņēmumu un Aizkrauklē atvēra skaistumkopšanas salonu “Agate”. Viņai bija iespēja iegādāties telpas, manam vīram gribējās, lai man būtu darbavieta, tā kopā sākām darboties, un tas mūs ļoti satuvināja. Salonu atvērām 1999. gada septembrī, tātad nākamgad svinēsim divdesmito jubileju.
Stiprākā “aizmugure”
— Vai profesiju izvēlējāties māsas ietekmē?
— Frizūras veidot man paticis jau kopš mazotnes. Bērnībā manas mīļākās rotaļlietas bija lelles ar gariem matiem, un tām bija visskaistākās frizūras. Kad mācījos vidusskolā, māsa aicināja savām klientēm veidot vakara frizūras, jo biju ietrenējusies un man labi izdevās. Pēc vidusskolas beigšanas biju iestājusies angļu filologos, bet, kad piedzima puika, paņēmu akadēmisko atvaļinājumu. Šī skola man nepatika, un vēlāk no tās izstājos. Kad vecākajam dēlam bija gads, vīrs pamudināja apgūt profesiju, kura man patiktu. Māsa aizbrauca uz semināru, noskatīja man skolu, un es tajā iestājos. Vispār jau dzīvē tā nokārtojies, ka mana stiprākā “aizmugure” ir māsa un mans vīrs. Viņi man māk iedot “pendeli”, kad gribu paslinkot, un prot uzmundrināt, kad esmu sagurusi. Vīrs mani atbalsta it visā, un ar viņu man ļoti paveicies. Nav bijis situācijas, kad viņš manas ieceres būtu apslāpējis. Ja es gribu, viņš saka: ja vēlies, dari!
— Ar vīru sen esat kopā?
— Kopš jaunības dienām. Viņš bija mani ievērojis pilsētā un visiem draugiem teicis: viņa būs mana sieva! Šogad būs mūsu kāzu 22. gadadiena.
Zināšanas izrunā
— Jūs ne tikai pati mācāties, bet mācāt arī citus?
— Jā, patlaban esmu pasniedzēja friziermākslas un imidža skolā “Style Academy Create in Riga”. Šo skolu uzskatu par labāko frizieru skolu Latvijā, savas programmas prezentējam daudzās valstīs. Ja atbrauc mācīties friziere no Ukrainas, kura ieguvusi pasaules čempiones titulu, un saka, ka viņai no te iegūtajām zināšanām smadzenes gavilē, jo Ukrainā neko tādu apgūt nevar, es uzskatu, ka tas jau ir rādītājs!
— Kā sākāt strādāt šajā skolā?
— Skolas dibinātāja ir pazīstamā meistare Natālija Rivoņenko, kuru zināju jau iepriekš. Mēs ar māsu tajā mācījāmies koloristiku — visu par krāsām. Tas bija 2010. gads, tad man piedzima trešais bērns, bet apmēram pēc gada atkal iestājos šajā skolā. Tad Natālija laikam manī pamanīja potenciālu un piedāvāja mācīt citus. Trīcošām kājām stājos auditorijas priekšā, bet pamazām pieradu un varu apvienot darbu salonā Aizkrauklē un pasniedzējas darbu Rīgā. Patlaban, kamēr pati mācos, lekcijās mani aizvieto kolēģe, bet drīz atkal būšu ierindā.
— Vai jums ar savām zināšanām Aizkraukles apvāršņi nešķiet par zemu?
— Ir! Šī sajūta ir... Protams, man ir daudz klientu, kuri ir pateicīgi par to, ko varu piedāvāt, un man ir prieks viņus iepriecināt, taču reizēm man pietūkst izpausmes. Piemēram, te nav daudz iespēju īstenot zināšanas koloristikā un matu krāsošanā, jo tas paildzina un sadārdzina procesu, bet tas atkal nevienam nav vajadzīgs… Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc pieņēmu piedāvājumu strādāt par pasniedzēju. Kad mācījos, kāds meistars uzsvēra: “To, ko tu zini, vienmēr vajag izrunāt skaļi. Ja nevar citādāk, taisot klientam frizūru, stāsti, ko dari!” Piekrītu, ka tā zināšanas nostiprinās un labāk “iesēžas” atmiņā. Tagad varu nerunāt darbā, jo varu, cik vēlos, visu stāstīt studentiem. Audzēkņu pulkā ir gan iesācēji, gan frizieri ar divdesmit gadu stāžu, bet visiem tas, ko stāstu, šķiet aizraujoši un interesanti, bet tā man ir lieliska spēja nodot savas zināšanas tālāk. Man nav problēmu dalīties tajā, ko zinu. Ja darbā kāds kolēģis pajautā padomu, labprāt stāstu, atklāju savus meistarstiķus, jo profesionālajā jomā man noslēpumu nav.
Mīlestība — Itālija
— Kā atpūšaties no darba?
— Man ļoti patīk ceļot. Varētu pat katru mēnesi braukt kaut uz pasaules malu! Mani ļoti aizrauj vēsture, tāpēc patīk būt pilsētās, kurām ir sena vēsture. Man patīk tās sajūtas un īpašā aura. Starp citu, reizi nedēļā braukāju uz mākslas vēstures nodarbībām Rīgā, un to, ko uzzinu mācībās, man patīk pamanīt dzīvē. Protams, ceļojumos braucam kopā ar māsu, bet mums mēdz piebiedroties arī ģimene, draudzenes. Mums nepatīk kūrorti, braucam izzināt valsti — vēsturi, mākslu, arī virtuvi. Esam daudz kur bijušas, taču varu teikt, ka esmu redzējusi tikai desmito daļu no tā, ko gribētu.
— Vai ir kāda vieta, kurā gribētu atgriezties?
— Itālija! Tā ir mana mīlestība! Tur dzīvo mana draudzene, un turp mēs parasti ziemā kopā ar ģimeni braucam slēpot. Esmu pat mācījusies itāļu valodu, un draudzenei tagad saku: mani aprunāt itāliski vairs nevarat, jo visu saprotu.
Pilsētas cilvēks ar skaidriem rāmjiem
— Kāda esat savā būtībā?
— Pēc horoskopa esmu Mežāzis un pilnībā atbilstu šai zīmei. Man labāk patīk nogurt no darba nekā no nekā nedarīšanas. Ja neesmu kustībā, man šķiet, ka slīkstu purvā. Tā adrenalīna deva man ir nepieciešama. Turklāt esmu ļoti sabiedriska un nekad nevarētu dzīvot mājā meža vidū. Katrā ziņā esmu pilsētas cilvēks. Man nevajag klusumu, man vajag cilvēkus! Labākā atpūta man ir pastaiga ļaužu pilnā lielā pilsētā, teiksim, Milānā, kur varu pētīt cilvēkus, viņu ģērbšanās stilu, vērot, kā viņi izturas pret bērniem.
— Ir lietas, kuras jūs cilvēkos kaitina?
— Liekulība. Pati cenšos būt patiesa, varu pateikt visu acīs, tāpēc man nepatīk, ja cilvēks liekuļo, kaut ko tēlo. Viena no jomām, kas mani interesē un par kuru daudz lasu, ir psiholoģija. Saistībā ar šīm zināšanām man kļuvis vieglāk saprast cilvēkus. Es no viņiem vairs neprasu to, ko nevaru gaidīt.
— Kāda esat mamma saviem bērniem?
— Stingra. Man ir noteikumi, un bērni to zina. Mani rāmji ir skaidri, un tos pārkāpt nedrīkst! Droši vien savā ziņā esmu egoiste, taču man patīk, ka notiek tā, kā esmu izdomājusi. Uzskatu, ka gados jaunāks man nedrīkst diktēt noteikumus. Ar lielajiem bērniem šajā ziņā problēmu nav bijis, bet mazākais cenšas parādīt, ka ne jau es esmu dzīves saimniece. Taču arī šāda pieredze man šķiet interesanta. (Smejas.)
— Nupat esat pārkāpusi 40 gadu slieksni. Vai tas jūsos ko mainījis?
— Mani uzskati kopš jaunības īpaši nav mainījušies, bet jāatzīst, ka ar gadiem mainās dzīves uztvere. Esmu palikusi mierīgāka, pacietīgāka, tik ātri neiekarstu un nealkstu strīdu. Sieviete ar gadiem saprot, kā vieglāk panākt sev izdevīgo rezultātu. Esmu dzirdējusi, ka sievietes pēc 40 mēdz krist depresijā, taču man tas gājis secen. Pagājušais gads gan nav bijis īpaši gaišs, jo rados bijušas smagas slimības, nāve, un to uztveru kā “pirms četrdesmit” neveiksmes. Ceru, ka tā bija pirmā un pēdējā melnā josla manā dzīvē. Līdz ar pavasara sauli esmu atmodusies, un mīļākais gadalaiks man palīdzējis atplaukt. Esmu patiešām laimīga! ◆

Pieturzīmes

Dzimusi 1978. gada 9. janvārī Rīgā, kopš pusgada vecuma dzīvo Aizkrauklē.
Friziere salonā “Agate”, pasniedzēja friziermākslas un imidža skolā “Style Academy Create in Riga”.
Friziera kvalifikāciju ieguvusi frizieru skolā “Studija Z”.
Absolvējusi Starptautisko praktiskās psiholoģijas augstskolu — reklāmas un sabiedrisko attiecību speciāliste.
Ģimene: vīrs Leonīds, trīs bērni — Emīls (21), Paula (16) un Arturs (6).

Staburags.lv ARHĪVS

“Man nevajag klusumu, man vajag cilvēkus!”

Kategorijas